|
|
Monday, November 2nd, 2015
| |
00:04 - pusdienu radītās pārdomas
|
|
Man dažreiz lēni pielec, cik es tomēr esmu kruta. Tas tāpēc, ka savu iekšiņu salīdzinu ar citu āriņām.
|
|
(9 comments | ir ko piebilst)
|
| Wednesday, October 28th, 2015
| |
20:05 - meklēju kušetīti
|
|
Ir noformulēta nepieciešamība pēc psihoterapeita (domāju, ka ne psihologs, ne psihiatrs šoreiz nav vajadzīgs). Vai varat ieteikt kādu labu speciālistu Rīgas centrā vai tā tuvumā (ja nu tiešām labs speciālists, tad kaut vai Zolitūde vai Teika), kurš mācētu palīdzēt sakārtot bardaku galvā? Problēmu loks: bērnības traumas, kompleksi, neveiksmīgas attiecības, tāds klasiskais dienas komplekts.
|
|
(22 comments | ir ko piebilst)
|
| |
19:17 - Mind, bļe, fulness
|
|
Šodien atbilstošs noskaņojums, lai runātu dzejā, tas, norādot uz virsraksta nosaukuma izvēli. Man ir tāda aktuāla smeldzīte, palasu šo un paklausos to, visi nenoguruši runā, ka jādzīvo šodienai, pagātnē nevar pārāk kavēties un sociālajos tīklos kā klīstošie holandieši riņķo iedvesmai radīti attēli ar aicinājumiem izbaudīt mirkli, būt šeit un tagadiņ. Teikšu tā, ne sūda viņi nejēdz no dzīves, šie padomu devēji. Piedāvāt tagadni kā atbildi uz visu un jo īpaši kā zālēm pret pagātnes radīto nostaļģiju vai nākotnes kultivētām ilgām var tikai tāds cilvēks, kura izpratne par cilvēku daudzveidību pielīdzināma cirvja kāta intelekta līmenim. Baudīt mirkli nozīmē nedomāt ne par bijušo, ne arīdzan par to, kas sekos, jūs sakāt? Paņemt no notiekošā maksimāli visu, ko vien var paņemt, jo nav taču zināms nekas par turpmāko un labāk par to nemaz nedomāt? Izrādās, ka līdz šim arī tā esmu darījusi, ņēmusi un izsūkusi mirkli sausu, darījusi visu, ko attiecīgajā brīdī vēlos, jo kāda gan plānošana, kāda atlikšana, mēs baudām un dzīvojam tagadnei! Izrādās, tas nestrādā, jo ir mazliet tomēr jāpadomā ar rītdienu. Kas sekos vai nesekos pēc tam, kad ir .. eh, apnika rakstīt. Mana valoda ir sabojāta, es vēlētos to nodot ķīmiskajā tīrītavā un saņemt atpakaļ tīru, svaigu, smaržīgu un nenobružātu, bet kas tev dos, atliek vien tas, kas atlicis.
|
|
(ir ko piebilst)
|
| Monday, October 26th, 2015
| |
20:44 - līdzsvars
|
|
Pārnācu mājās, ienācu Cibā, sabojājās garastāvoklis. Atradu nedaudz no tā, ko daudzi šajā valstī vēlas legalizēt, uzlabojās garastāvoklis.
|
|
(3 comments | ir ko piebilst)
|
| |
00:21 - sūnu vērta filozofija. atkal.
|
|
| Sunday, October 25th, 2015
| |
23:49 - sūnu vērta filozofija
|
|
Siltums vasarā un siltums ziemā atšķiras. Tas it kā ir viens vārds, bet valoda tik nepilnīga, mēģinot aprakstīt neaprakstāmo. Vai siltums pie otra sāniem, no piespiestas rokas, kājas vai gurna, kā gan ko tādu iespējams apzīmēt to pašu, ar ko apzīmējam centrālapkures apsildīta un pakešlogiem apgādāta dzīvokļa radītu siltumu?! Siltums. Ir jau, ir tādi, kas runās par tveici, apkures sezonu, par kaisli runās, mēģinot izvairīties no valodas ierobežojumiem, bet tur atkal sākas tādas problēmas, no visas šīs runāšanas, ka būtu labāk klusējuši un maksājuši komunālos rēķinus kārtīgi.
|
|
(ir ko piebilst)
|
| Wednesday, October 21st, 2015
| |
23:47 - augstās domas
|
|
Man pēkšņi ļoti palika kauns no tā, cik daudz cilvēku mani lasa. Tā, ka jūs patiešām tērējat savu laiku, iespējams, ka tas pat ir darba laiks vai, kas vēl jo trakāk, darba laika pusdienlaiks, kamēr es vai nu klusēju, vai rakstu par pišanos, vai arī buru drāmas. Un tad palasu, ko darāt jūs, bet jums tur idejas un mērķi, dažiem pat zināšanas sakabē ar priekšstatu par pasaules kārtību, arī glīti noformēti attēli, pārdomāti ieraksti, baltos cimdos, man patiešām ir neērti savu puņķu, asaru un lūkošanās kājstarpē dēļ. Bļe, es pat gifus vairs nevīžoju ielikt.
|
|
(11 comments | ir ko piebilst)
|
| Monday, October 19th, 2015
| |
22:39 - skumjie pavedieni cauri pilsētai
|
|
Līdzās tik daudz skumju, skaistu un pamestu cilvēku, vajadzētu veidot šādu cilvēku komūnu, kurā iekļūt varētu vien tie, kam acīs visas pasaules skumjas. Kur varētu klusējot pavakariņot vai vienkārši apskaut otru, bez jebkāda seksuāla konteksta, teikšu godīgi, kopš nedomāju par seksu (vienīgi svētdien pēcpusdienā masturbēju, bet tas bija drīzāk tā lietišķi, kas jādara, tas jādara, bez īpaša baudījuma un iztēles, aizvedu sevi līdz orgasmam un viss, aizmirstu par to), man kļuvis vieglāk elpot. Līdz šim sekss paņēmis tik daudz no manis, pārņēmis prātu un ķermeni, motivējis noteiktai rīcībai, atskatos uz to visu un pretīgi pašai paliek. Sekss ir sabojājis tik daudz skaistu lietu, tā dēļ zinu vismaz divus cilvēkus, ar kuriem man būtu krietni labākas attiecības, šobrīd tajā visā redzu tikai veltu laika un sevis šķiešanu. Par vienu gan žēl, man tas patiešām padevās, visi šie smalkie pieskārieni, glāsti ar mēli un ceļgali pie ausīm, pieliekties, uzkāpt, saņemt, atplest, satvert, bet nezinu, vai gribēšu pie tā atgriezties, ne šobrīd un ne tā.
|
|
(1 comment | ir ko piebilst)
|
| |
01:17 - zzz
|
|
| Thursday, October 15th, 2015
| |
21:01 - sevi mīlēt nav nagus vīlēt
|
|
Domāju, ka katram ir piešķirts noteikts daudzums emociju un tās vēl piedevām sasvērtas priekš dažādiem dzīves notikumiem. Paldies par to, ka man šajā jomā nekas nav žēlots un vēl pa virsu iedots klāt, raudu spēcīgi, smejos labāk nekā raudu un to visu pareizinām ar trīs, bet nu pietiks. Ir pienācis laiks tērēt laiku kam citam, piemēram, idejām, kā nopelnīt vēl vairāk - naudu, uzticību, priekšnieku labvēlību, jaunu cilvēku simpātijas un pats svarīgākais, kā beidzot izpelnīties pašai savu atzinību. Ak jā, vēl man ir radies riebums pret seksu, negribas par to ne domāt, pat ne masturbēt. Būs jānes viss spēļmantiņu klāsts uz "Otro elpu", bet tas laikam skaitītos nepieklājīgi, nu ko, zaļā, lielā miskaste paņem savos apskāvienos jebko, ko tai piedāvā.
|
|
(19 comments | ir ko piebilst)
|
| Wednesday, October 7th, 2015
| |
21:52 - kam neveicas mīlestībā, tam..
|
|
Karjerā būtisks solis augšup. Iespēja iekļūt vidē, kur apgrozās lielas idejas un vēl lielākas eiro banknotes, daļa no šīm banknotēm turpmāk ik mēnesi slīdēs manā kontā, tikai ko tas dod, kam man tā nauda un atzinība. Kam man mašiņa, kā teica Pigaļu Frīdis "Limuzīnā Jāņu nakts krāsā". Darba apjoms arī pieaudzis, kas labi, nebūs priekš sevis jādomā attaisnojumi, kāpēc palikt ilgāk jaunajā birojā, tomēr lielā alga nedod nekādu gandarījumu, ja nu vienīgi nelielu, labi, brīži, kad neknapinoties varu investēt sevī, ir patīkami. Taču kopumā trīsdesmit gadi ir slieksnis, kad dzīve vairs nedod, bet prasa. Ilgi, vēl pēdējo studiju laikā man bija sajūta, ka saņemu no Visuma atlaides, jo es taču mācos un zināšanas jāuzkrāj, jo vēl taču ir laiks, lai saprastu, izdomātu, tiktu skaidrībā. Nu tas ir beidzies, ja gribu kaut kādu attīstību, man neviens vairs neļauj būt mazai, nezinošai un nedrošai. Eksperimentēt un skatīties, kas no visa sanāk vai nesanāk. Ir jāiet ar kāju durvīs, jāsmaida un jāaizstāv savs viedoklis, bet ar to ne vienmēr būs kā skolas laikā, kad skolotāji un vecāki sajūsminājās par katru sūdu, ko bērniņš sagatavojis, deva papīra zvaigznītes, ābolīšus un diplomus. Prasība publiski vienmēr būt labā garastāvoklī un ar darba spējām par 110% nogurdina, tur ne papīra ābolīši, ne solārijs nelīdzēs.
|
|
(3 comments | ir ko piebilst)
|
| Thursday, October 1st, 2015
| |
13:40 - ciba, mans rūpju bērns
|
|
Pa vidu darbiem zaglīgi ieskatos, kas te notiek un puslasītas lapas veru ciet, jo atkal jau jādodas tur un tur, kā arī tur, protams, nedrīkst aizmirst par tur, līdz beidzot vakarā ir tur, tur un pēc tā visa negribas datoru ne rokās turēt, ne vaļā vērt. Pastāv iespēja, ka risinājums varētu būt Cibas stundas (nav izslēgts, ka tās būs minūtes), kurās pilnvērtīgi beidzot izlasīt, komentēt, pastrīdēties, koķetēt un sašust. Jo jūs man patīkat un tas ir vērtējums, nezinot, ne izmērus, ne krāsas, tātad viss balstās tikai un vienīgi prāta radītajos tekstos, saprotiet, tās ir īstas jūtas.
|
|
(ir ko piebilst)
|
| Friday, September 18th, 2015
| |
21:53 - piezīme zem jostasvietas
|
|
Nespēju tikt prom no tā, ka sekss man šķiet perfektākā saziņas forma. Cilvēki, lai vai cik tuvi viņi nebūtu, nekad nespēs līdzināties tiem, kuru starpā ir bijis sekss. Šī nepārspējamā intimitāte, uzticēšanās otra ķermenim un sava ķermeņa virzīšana pretī dažām sekundēm baudas. Es to dievinu un jūtu, kā rakstot piebrieda mani krūšu gali.
|
|
(1 comment | ir ko piebilst)
|
| Thursday, September 17th, 2015
| |
16:56 - gaisīgs ieraksts
|
|
| Wednesday, September 16th, 2015
| |
15:17 - vakar
|
|
Pēc trešā kilometra mani pārņēma laimes sajūta, kas turpinājās visu turpmāko skrējienu. Signei Baumanei ir taisnība, ja arī kas glābj no tumsas sevī, tā ir stingra pašdisciplīna un ķermeņa kontrole. Kad pēc skrējiena novilku slapjās drēbes un iekāpu dušā, jutu, kā tirpst āda no karstā ūdens kontrastā ar āra drēgnumā atvēsināto ādu. Stāvēju zem tekošā ūdens un jutos labi, kā gan es varēju tik bezatbildīgi aizmirst, ka dažreiz labai pašsajūtai vajag tik maz.
|
|
(8 comments | ir ko piebilst)
|
| Saturday, September 12th, 2015
| |
20:05 - patiesība
|
|
Viskaitinošāk ir lasīt tos Cibas ierakstus, kuros it kā anonīmi aprakstīti cilvēki, ar kuriem esmu gulējusi. Bet es taču viņus atpazīstu.
|
|
(3 comments | ir ko piebilst)
|
| Friday, September 11th, 2015
| |
12:51 - meklējot ceļazīmes
|
Dažreiz var rasties mānīga sajūta, ka laime ir pastāvīga un tās svārstības starp izmisumu vai tukšumu ir tik nemanāmas, ka ignorējamas. Ilūzija par citu cilvēku spēju būt godīgiem un pretimnākošiem, pat tādu, ar kuriem guļam, ir potenciāli bīstama, jo sāpina visnepiemērotākajā brīdī. Šis ir strupceļš, jo pagaidām neredzu, kur doties tālāk. Vientulīgā askētismā, kādu piekopu studiju gados? Ar stingru kontroli, kas un cik daudz ienāk manā privātajā telpā, samazinot šo cilvēku daudzumu līdz minimumam? Vai mesties iekšā "dzert un drāzties" attieksmē, baudot visas iespējamās apreibinošās vielas un mežonīgu seksu ar svešiniekiem, kā darīju vēl pirms pāris gadiem? Vēl pastāv iespēja atgriezties pie kristīgās ticības, kas gan, ņemot vērā manu progresu domāšanā kopš pusaudžu gadiem, būtu samērā sarežģīti. No otras puses fitness esot daudzu jaunā reliģija, turklāt ar krietni uzskatāmāku labumu nekā vingrošanai baznīcā uz celīšiem un mea culpa noskaņās. Galvenais izturēt šo noskaņojumu, kad vienaldzības dēļ pret visu radusies vīpsnājoša un noskaņa no sērijas "kas būs, tas būs". Izturēt to, ka vienīgie gaismas punkti vienaldzības tumsiņā ir sāpes.
Sapratu, kas būtu ideālais scenārijs: vingrot divatā ar kristīgi noskaņotu un zāli pīpējošu vai sēnes ēdošu fitnesa treneri, kurš pēc tam mani kārtīgi izdrāztu. Ja kādam ir kontakti, welcome!
|
|
(18 comments | ir ko piebilst)
|
| Thursday, August 20th, 2015
| |
12:12 - asaru maratons
|
|
Katrs mans ķermeņa un tam piederīgo lietu kvadrātcentimetrs bija piesūcināts skumjām. Skumjas ir manas acis, bet ne tik skumjas kā kleita, par kuru skumjākas ir tikai augstpapēžu kurpes, tām tikai mazliet pietrūkst līdz velosipēda skumjajām detaļām. Braucot uz darbu man gandrīz uztriecās agresīva šofera mašīna, kurš mani pēc tam pamatīgi (latviski) nolamāja. Pabraucot pāris kvartālus uz priekšu, visa ietve bija aizņemta ar strādniekiem, kuri jauca nost vecu mūra sienu. Vēl tikko kā biju apstājusies, lai dotos pāri ielai, viens no viņiem sāka uz mani kliegt (krieviski), uz ko caur sakostiem zobiem nošņācu pretī, lai pievalda savu muti. Un ar to bija gana. Spunde bija vaļā un asaras pašas sāka birt, nokāpu no riteņa, iemuku pirmajā iekšpagalmā un sāku skaļi raudāt. Skropstu tuša pa vaigiem, smukais meikaps pagalam, puņķi uz plaukstām un vaigiem. Sēdēju uz soliņa un histēriski raudāju minūtes desmit, kas ir, piekritīsiet taču, labs rezultāts. Un saule spīdēja vēl vairāk, puķes ziedēja daudz košāk, nav nekāda lielā māka skumt rudenī, kad daba sāk mirt, bērnu spēles tas viss. Bet raudāt (līdz sāk raustīties elpa kā bērnībā) tik skaistā dienā, lūk, tas tik ir jauns sasniegums. Tā nu pēc tam sēdēju tur sakņupusi uz soliņa, visa tāda skaista, nopuņķota un sarkanām acīm, domājot par to, ka varbūt esmu negatīvā magnēts, varbūt viss sliktais, viltotais un sāpinošais mani atrod un vienmēr atradīs. Jautājums tikai, kāpēc un kā to mainīt, man pietiek zelta medaļu raudāšanā, paldies, būs jau gana.
|
|
(15 comments | ir ko piebilst)
|
| Wednesday, August 12th, 2015
| |
09:46 - nu es zinu
|
Kā tas ir, kārtējo reizi pamosties blakus cilvēkam, kas mani negrib. Vienu lietu gan nesaprotu, ko nozīmē šie mainīgie noskaņojumi, jo vienu dienu šis vīrietis spēj būt līdz nelabumam gādīgs, lai jau nākamajā nogalinoši klusētu. Katra diena kā pēdējā, varbūt pat jau šodien mūsu attiecības būs pagātne. Vīrieši, jūs paši vispār saprotat, ko darāt?
upd. Nepagāja ne astoņas stundas, lai kāds izdomātu atsūtīt jauku īsziņu. Varbūt man jāsāk veidot kāds uzvedības grafiks un pēc tam tas jāsalīdzina ar mēness fāzēm, sporta rezultātiem vai laika apstākļu maiņām? Šajā visā taču jābūt kādam ritmam, es neticu, ka ritma nav.
upd2. Nē, vēl mazliet un es nojūgšos. Tagad vakarā atkal sākas teātris no jauna. Pateicu, ka varu doties pie sevis, nē, liek manīt, lai es palieku. Prombūtnē jau kādu grūti ignorēt, tā jau ir.
|
|
(111 comments | ir ko piebilst)
|
| Tuesday, August 4th, 2015
| |
09:18 - skaistās skumjas
|
|
Ak, jā, biju aizmirsusi par gadījumiem, kad lēmumu manā vietā pieņem kāds cits. No vienas puses, tas ļoti atvieglo uzdevumu vismaz vienā no jomām, bet no otras puses - doties ikdienā ar salauztu sirdi nav īpaši ērti. Tā sāp un liek par sevi manīt lēkmjveidīgā veidā, jo nav nekā pretīgāka, redzot, ka atrodos vietā, kur mani negaida. Kur nepasaka nē, skatoties acīs, nepasaka neko galēju, bet pamazām jūtams, kā pazūd smaidi, pieskārieni un viss pārējais, kas iedvesmoja vēl pirms pavisam neilga laika. Vai ir arī kas pozitīvs šajā visā? Man piestāv skumjas, nu tas ir pilnīgi skaidrs. Es kļūstu tik skaista, kad skumstu, pretēji priekam, kas rada vēlmi smaidīt, viebties, ākstīties, nedaudz ieslīgt pašapmierinātībā. Skumjas tādas nav, skumjas attīra un šķīstī, ja tikai pietiktu spēka šo šķīsto skaistumu izturēt. Ja godīgi, nezinu par to izturēšanu, bet skaistums paliek.
|
|
(4 comments | ir ko piebilst)
|
|
|
|
|