asaru maratons
Katrs mans ķermeņa un tam piederīgo lietu kvadrātcentimetrs bija piesūcināts skumjām. Skumjas ir manas acis, bet ne tik skumjas kā kleita, par kuru skumjākas ir tikai augstpapēžu kurpes, tām tikai mazliet pietrūkst līdz velosipēda skumjajām detaļām. Braucot uz darbu man gandrīz uztriecās agresīva šofera mašīna, kurš mani pēc tam pamatīgi (latviski) nolamāja. Pabraucot pāris kvartālus uz priekšu, visa ietve bija aizņemta ar strādniekiem, kuri jauca nost vecu mūra sienu. Vēl tikko kā biju apstājusies, lai dotos pāri ielai, viens no viņiem sāka uz mani kliegt (krieviski), uz ko caur sakostiem zobiem nošņācu pretī, lai pievalda savu muti. Un ar to bija gana. Spunde bija vaļā un asaras pašas sāka birt, nokāpu no riteņa, iemuku pirmajā iekšpagalmā un sāku skaļi raudāt. Skropstu tuša pa vaigiem, smukais meikaps pagalam, puņķi uz plaukstām un vaigiem. Sēdēju uz soliņa un histēriski raudāju minūtes desmit, kas ir, piekritīsiet taču, labs rezultāts. Un saule spīdēja vēl vairāk, puķes ziedēja daudz košāk, nav nekāda lielā māka skumt rudenī, kad daba sāk mirt, bērnu spēles tas viss. Bet raudāt (līdz sāk raustīties elpa kā bērnībā) tik skaistā dienā, lūk, tas tik ir jauns sasniegums. Tā nu pēc tam sēdēju tur sakņupusi uz soliņa, visa tāda skaista, nopuņķota un sarkanām acīm, domājot par to, ka varbūt esmu negatīvā magnēts, varbūt viss sliktais, viltotais un sāpinošais mani atrod un vienmēr atradīs. Jautājums tikai, kāpēc un kā to mainīt, man pietiek zelta medaļu raudāšanā, paldies, būs jau gana.