ciba, mans rūpju bērns
Pa vidu darbiem zaglīgi ieskatos, kas te notiek un puslasītas lapas veru ciet, jo atkal jau jādodas tur un tur, kā arī tur, protams, nedrīkst aizmirst par tur, līdz beidzot vakarā ir tur, tur un pēc tā visa negribas datoru ne rokās turēt, ne vaļā vērt. Pastāv iespēja, ka risinājums varētu būt Cibas stundas (nav izslēgts, ka tās būs minūtes), kurās pilnvērtīgi beidzot izlasīt, komentēt, pastrīdēties, koķetēt un sašust. Jo jūs man patīkat un tas ir vērtējums, nezinot, ne izmērus, ne krāsas, tātad viss balstās tikai un vienīgi prāta radītajos tekstos, saprotiet, tās ir īstas jūtas.