uzticēšanās uztic ēšanās uz ticēša nās
Šeit uzturēties ir bīstami tā iemesla dēļ, ka ātri vien nez no kurienes uzrodas vēlme uzticēties. Nē, pat ne uzticēties, tas nav īstais vārds, jo savos ierakstos, reizēm muļķīgos un neko nepasakošos, reizēm līdz vājprātam atklātos, es jums uzticos krietni vairāk nekā pienāktos. Drīzāk varētu teikt, ka parādās vēlme draudzēties, ievilkt cibā to dzīvi, kas sākas pēc datora aizvēršanas, jūs saprotat. Nē, atkal neprecīzi, drīzāk izvilkt cibu dzīvē, lai atdzīvotos visi jūsu vārdi (kaut arī joprojām zemapziņā bērnišķīgi domāju, ka katrs cibas lietotājs izskatās tieši tā, kā savā profilbildē). Kopīgi saskrieties, lai iedzertu kafiju pusdienlaikā. Kādās brīvdienās aizbraukt paciemoties vai uzaicināt ciemos pie sevis. Aizņemties tieši tādas un ne citādas krāsas auskarus, atdot nevajadzīgu grāmatu. Paklačoties pirms kāda pasākuma apmeklēšanas. Kopīgi noreibt. Kad es lasu jūsu sarakstīto, uzzinu tik daudz, jūtu līdzi un pāri visam izbaudu veidu, kādā iespējams aprakstīt arī man pazīstamas izjūtas, izjūtu gandarījumu par otra labi noformulētām pārdomām. Reizēm jums tas izdodas tik labi, ka man nav nekādas vēlēšanās rakstīt pašai, jūs rakstāt manā vietā. Bet tas nav pareizi, vēlme uzticēties, visa šī lasīšana un vienam otra iepazīšana. Jo tas, ko uzzinu, nav pateikts man un arī es neko no šeit rakstītā neesmu stāstījusi jums. Reizēm veidojas nobīde laikā, es lasu jūsu rakstīto pirms diviem un trim vai pat vairāk gadiem. Lasu atpazīstot un vienlaikus attopos, ka tam cilvēkam taču varbūt šīs tēmas jau sen vairs nav aktuālas. Par šķiršanās sāpēm. Vai bailēm no vecuma. Par neprasmi uzticēties. Par draudzību un to, kā tā spēj mainīties. Un ir pilnīgi skaidrs, ka pat ja mēs satiktos dzīvē, es nedrīkstētu par to brīvi runāt, jo runājot es pārvērstos par šiem ierakstiem, sarunas laikā es pieņemtu to apveidu un kļūtu par senu pārdomu personifikāciju, nu, vai arī uztvertu jūs kā tādus iedzīvinātos ierakstus šeit, tā taču nedrīkst. Jo viss mainās un es redzētu ierakstu tādu vai citu, bet tam otram taču var nebūt tāds garastāvoklis, vai raksturs runāties dzīvē, īstais noskaņojums vai nepieciešamā pašsajūta, vienkārši miljons smalkumu. Otrs ir tas, ka es neesmu gatava un nevēlos draudzēties ar visiem, bet dažreiz nepamet sajūta, ka ciba nāk komplektā. Uzticies vienam un, skat, jau jāsaglabā labas attiecības ar otru un trešo. Bet gribas, ai, kā šādā gadalaikā gribas draudzēties un satikt to īsto, dzīvo, silto cilvēku. Parunāties vai, kas vēl labāk, kopīgi paklusēt. Ai, bet es tā dažiem no jums esmu pieķērusies, ka satiekoties noteikti šī patika vai nu pārietu pavisam, vai arī pārtaptu mīlestībā (un es nerunāju par seksuālu mīlestību, lai gan arī tādu mēdzu izjust pret dažiem un dažām no šejienes). Man nav ne jausmas, kas ir sliktāk.