skrūvīte izkritusi
Un tad es domāju, kur palikuši visi vienkāršie un sirsnīgie cilvēki? Tie, kuri strādā par tramvaju vadītājiem, par naktssargiem, pastniekiem vai morga dežurantiem un tomēr nav prasti. Pats ideālākais tomēr būtu fabrikas strādnieks, bet ne kādu tur piena kombinātu vai vistas fabriku, nē, fabriku, kurās svarīgākais ir metāls un noteiktība. Tādi, kuriem prāts ass un izglītots, bet paši tomēr stingri turas ar kājām zemē, neblogo un netvīto, dažreiz labas gaumes robežās iedzer. Vienkāršā darba tauta, strādnieki, bet tādi, kuri mēdz lasīt grāmatas. Vai tādi vispār vairs eksistē? Mazas, mazas skrūvītes lielā mehānismā un bez ambīcijām, greizas pašapziņas, bez nevienas pašas vēlmes pēc panākumiem, atzinības, šampanieša un publicitātes. Bez nožēlas par nokavēto, nesasniegto, nesaprasto un tādi, kuri lepotos ar savu vienkāršo darbu, citādi es pazīstu tikai plānā galdiņa urbējus, aprēķinātājus, spilgtas radošas personības, karjeristus, individualitātes ar noslieci uz depresiju, virtuālās pasaules pavēlniekus, neinteresantus sarunu biedrus, vairākiem no minētajiem katru dienu raugoties pretī spogulī. Ar viņiem ir tik garlaicīgi, dažbrīd pat pārāk. Es gribētu tādu vienkāršo, bet gudro sarunu draugu, pie kura iegriezties kādā pēcpusdienā un viņš neko neprasot izņemtu no virtuves plauktiņa divas glāzes. Jā, sapratu, varat neteikt. Kur ir palicis tas vienkāršais un sirsnīgais cilvēks manī.