lai piedod labiņie, kas dzīvo šajā ielā
Dažreiz, klausoties mūziku, es iekšēju viņu pārveidoju, jo manī rodas pretestība pret atsevišķu dziesmu kompozīciju. Saprotiet, ir tā, ka brīdī, kad sākas piedziedājums, es zinu, ka izvēlēta nepareiza tēmas attīstība. Vai, piemēram, pantiņi pieciešami tikai piedziedājuma dēļ un ievads vispār ir dabas kļūda. Tādu dziesmu nav daudz, parasti es jebkādas dziesmas uztveru kā vienotu veselumu, kad vai nu visa dziesma patīk, vai nu tiek izslēgta pie pirmās iespējas. Ja man būtu mazliet vairāk laika un talanta, es izveidotu tādi izlasīti, kurā "it kā jā, it kā nē" dziesmas pārveidotas tā, kā viņām būtu jāskan, lai es justos labi visā to skanējuma laikā. Mazliet izmainīta melodija, minors kļūst par mažoru, piedziedājums pārvēršas par centrālo melodiju. Šīs nedaudzās "it kā jā, it kā nē" dziesmas man sagādā patiešām lielas mocības, jo es viņas klausos ar nelielu piespiešanos, tik tikko novaldos, lai neizslēgtu, jo zinu, ka būs arī tā, ļoti tīkamā daļa. Viens no tādiem gadījumiem, kas ātrumā nāk prātā, ir Hospitāļu ielas dziesma ar tādu pašu nosaukumu. Pantiņu es paciešu ar gariem zobiem, jo noslēgums ir dievīgs un vai tad tāda nav visa dzīve, mīļie, ciešamies un paciešam, jo pa vidu dažreiz gadās arī kaut kas labs un tīkams.