nemāci mani dzīvot
Savulaik dārgu ķermeņa krēmu, pareizo sporta topiņu un veselīgo brokastu pārslu reklāmas bukletā žurnālā Shape, bija rubrika "Kā mainīsies Iveta, gadu dzīvojot veselīgi". Vai Anita. Vai Jolanta. Vārdi pat nav svarīgi, jo piedāvātie stāsti vienmēr bija līdzīgi cits citam: "Ai manu vai, biju resna, drēbes vairs nederēja, sāku lēnām iet, pēc tam ātri soļot, neēdu pēc sešiem, treneris Vitālijs man ļoti palīdz un ar veselīgas ēšanas dakteri parunājam, ka makaroniem, baltmaizei un visam, kas man garšo ni ni ni un nu es esmu skaista!" Papildus minētajam nemainīga bija sprediķošana, trīs vai vairāk slaiku uzraugu iesprostotā resnīte nu teicās debesu vārtu maliņu redzējusi, dzīve nu iedalās tikai divos posmos, pirms un pēc, protams, kādos tad vēl. Bet man, lasot visus šos stāstus, gribējās novicināt rokās turēto šokolādes batoniņu, izsūkt pēdējo kolas lāsīti no glāzes, uzlasīt drupačiņas no desumaizes un teikt kā diženajam režisoram: NJE VERJU (tikai viņš to teica kirilicā, ja kas). Jo tur viss bija aizdomīgi vienkārši, šo sieviešu mokas un centieni iespiesti vienādos trafaretos, kuri visi kā viens paredzēja mocības un iekļūšanu tādā kā spitālīgo kārtā, kad tu vienīgā kā idiote dzimšanas dienās malko savu silto citronūdeni vai grauz dārzeņus. Un uzvaras garša, par kuru man stāstīja šīs sievietes, šķita tieši tāda pati kā ugunskurs stāstā par Pinokio - uzzīmēta, tātad neīsta. Jo tur neparādījās asaras. Tur neparādījās dusmas pie skapja, kurā tikai tas, ko "man nav, ko vilkt mugurā" un arī piedāvājums normāli dzīvot tur visbiežāk neparādījās, jo, piemēram, aizliegums neēst pēc sešiem, pardon, ekskuzuamā, ikviens veselīgs pilsonis pateiks, ka svarīgākais ir dienas režīms, ja tu ej gulēt divpadsmitos vai vienos, nu kāda neēšana pēc sešiem? Ja tu pārnāc mājās tikai pusastoņos, ko tad, tramvajā tie kāposti graužami? Kāpēc es vispār par ko tādu rakstu, vietā būtu jautājums. Un, kur ir jautājums, tur arī atbilde. Šodien, iepērkoties veikalā, pēkšņi ieraudzīju sievieti, kuru atpazinu kā veselīgo Ivetu. Vai Anitu. Vai Jolantu, tas pat nav svarīgi, svarīgākais ir tas, ka sieviete, kura pirms vairākiem gadiem no žurnāla lappusēm pie savas dzimtenes zvērēja, ka tieši šāda pieeja viņai ir beidzot palīdzējusi nonākt dzīves G punktā, esot vienmēr mundrai, enerģiskai, ar amnēziju pret vecajām drēbēm, šī sieviete kaut ko nebija izstāstījusi godīgi līdz galam. Viņas iespīlētās auduma bikses un apspīlētais džemperītis ļāva precīzi pārliecināties par visiem izliekumiem, krociņām un mīlas rokturīšiem, par kuru esamību drīkstētu zināt tikai viņas vīrs (un/vai mīļākais un/vai ārsts). Šī sieviete ar diviem dubultzodiem pirka šokolādes vairumā un viņas iepirkuma groziņā es nemaz neredzēju trenera Vitālija vai veselīgās ēšanas daktera ieteiktos produktus. Es stāvēju aiz viņas un domāju, cik gan pretrunīga ir dzīve ārpus žurnālu lappusēm, kurās runātas tiek pareizās, ne patiesās lietas. Par to, ka svarīgāk par Mdidas vai Bike vai Treebok brendīgo sporta apģērbu, svarīgāk par RAW ka tevi Garden pārtikas produktiem un nezāļu zupu, par (šito varētu turpināt bezgalīgi), ir tas, kas notiek tev galvā, bet viss pārējais ir skaista smadzeņu pišana, tautā dēvēta par mārketingu, kuram, protams, dažreiz ir tik patīkami pakļauties, bet tikai ar norunu, ka paturam prātā spēles noteikumus.