in other news
Paģiru lielākais (ja pat ne vienīgais) skaistums ir spējā saskatīt lietu īsto būtību. Vakar, sastutēta spilvenos, ar spēcinošām sviestmaizēm, dažādās ģeometriskās figūrās sagrieztiem augļiem un atvēsinošiem ūdens spaiņiem apgādāta, es laiski nodevos filozofēšanai par dzīves jēgu, labā un ļaunā attiecībām un citiem lielajiem jautājumiem, kas mani, protams, nodarbina tikai un vienīgi personīgās dzīves kontekstā. Brīdī, kad miesa (bet ne gars!) ir novājināti līdz pēdējam, brīdī, kad pazūd visi pustoņi, "kā būtu, ja" un "varbūt tomēr", es sapratu, kuri cilvēki manā dzīvē ir lieki. Atbilstoši izdarītajiem secinājumiem tad arī turpmāk rīkošos vai, pareizāk sakot, nerīkošos. Goda vārds, kā akmens (asmens, zibens, rudens, ūdens, mēness, suns) no sirds novēlās.