"Publiskā studentu vēstule par filosofiju Latvijā", kuru šai nedēļā man uzdeva analizēt mūsu projekta sadarbības partneru teksti pārstāvis Jānis Strods, pirms neilga laika atrada ceļu arī pie manis. Gluži vienkārši kādu dienu tā parādījās epastā pie nelasītajām vēstulēm. Tai mirklī atcerējos, ka jau iepriekš kāds mans paziņa, kas arī ir šīs filosofijas studentu kustības vadonis, mani aicināja izteikt domas par kādu viņa bloga ierakstu, kas būtībā bija šī pati vēstule. Toreiz ierakstam nevērīgi pārlaidu acis, fiksējot, ka atkal runa ir par Kanta darba „Tīrā prāta kritika” plaģiāta lietu, atkal par LU Vēstures un Filozofijas fakultātes (turpmāk tekstā – VFF) filozofijas nodaļas priekšnieku naudas mahinācijām, un tamlīdzīgi. Nevarētu teikt, ka mani tas nemaz neinteresēja, bet attiecīgajā mirklī man tas nešķita aktuāli personīgu apsvērumu dēļ. Tomēr, kad saņēmu šo vēstuli epastā, kad tā tika publicēta portālā satori.lv, kā arī vismaz vienu reizi dienā dzirdēju kādu par šo studentu iniciatīvu runājam, vai vēl trakāk – saņēmu jautājumus, vai arī es esmu iesaistījusies šai cīņā, interese strauji pieauga. Kulmināciju viss šis ļembasts, protams, guva liktenīgajā ceturtdienā, 11. martā, kad revolucionārs Armands Leimanis parādījās laikraksta „Diena” pirmajā lapaspusē.

Šeit droši vien būtu jāpaskaidro, ka neesmu tikai kāda politiķa asinsradiniece, bet arī autonoma būtne, kas studē LU VFF Filozofijas Bakalaura 3. kursā, un šovasar plānoju iegūt bakalaura grādu filosofijā, vārdu sakot, matētu papīru cietos vākos ar parakstiem un zīmogiem, ko noglabāt atvilktnē pie vidusskolas atestāta, pases un daiļrunāšanas konkursu diplomiem. Tas kalpotu par pierādījumu, ka esmu savā dzīvē kaut ko paveikusi. Iluzori, protams. Kaut kur dzirdēju, ka cilvēki, kuriem ir lemts paveikt lielas lietas, lielākoties to izdara līdz 25 gadu vecumam. Piemēram, kļūst par popmūziķiem, deputātiem Saeimā, TV sejām, aktieriem. Tātad, man ir vel trīs gadi, lai kļūtu par pirmo cilvēku pasaules vēsturē, kas ar filosofiju pelna miljonus.

Studējot VFF, protams, ir izveidojies zināmu viedoklis par studiju kvalitāti šai fakultātē. Ja godīgi, man nav objektīva priekšstata par to, ko nozīmē kvalitatīvas studijas. Es pieļauju, ka tās ir vienlaikus teorētiskas un praktiskas, bet tīras filosofijas laukā runāt par praksi ir diezgan grūti. Katrā ziņā tā nav prakse tādā izpratnē, ka to varētu saistīt ar kādu fizisku darbību. Tie drīzāk ir domas vingrinājumi, piemēram, refleksija. Teorētiski kaut ko tamlīdzīgu no studentiem sagaida semināros, lai gan praksē tas izskatās pēc pasniedzēja centieniem pratināt studentus par apskatāmo tekstu, kamēr viņi sazvērnieciski klusē, un ir gatavi labāk atdot dvēseli nekā izteikties. Bet, protams, mēs taču vēlamies kaut kādu piesaisti „reālajai dzīvei”, lai nebūtu nevaldāma vēlme izplūst asarās katru reizi, kad kāds pajautā: „A kas tu pēc tam būsi? Filosofs? A ko tu varēsi reāli darīt?” Cik zinu, ārzemēs, līdzās filosofijai, vienmēr tiek pasniegts vēl kāds priekšmets, piemēram, filosofija un politika vai filosofija un matemātika, un tamlīdzīgi. Man patiešām nav skaidrs, kāpēc līdzīga sistēma nav arī pie mums, jo būtībā jau filosofija vienmēr ir par Kaut Ko. Pretējā gadījumā nākas studēt dažādas filosofijas un ētikas vēstures, kā arī ļoti paviršus ieskatus citos filosofijas virzienos trīs gadu garumā, lai gan mums ir trīs dažādas katedras, kurās varētu specializēties. Pēdējais bakalaura gads šajā fakultātē vispār šķiet kaut kas līdzīgs filosofijas konferencei, jo rodas sajūta, ka mācību priekšmeti ir izdomāti, vadoties pēc pasniedzēju rakstītajām doktora disertācijām. „Eu, tu rakstīji par nacionālismu? Davai, novadi kursu par šito trešajam, ja?”

No manis aprakstītā var noprast, ka arī es nelaužu krēslus sajūsmā par visu, ko man piedāvā šī fakultāte, jo izvēle ir ļoti maza, un, lai cik tas nebūtu bēdīgi, praktiskās filosofijas priekšmeti, kas visvairāk interesē mani, šeit ir mazākumā (toties ir daudzi un dažādi vācu filosofijas vēstures kursi A daļā KATRU SEMESTRI). Tāpēc studentu iniciatīva kā tāda, protams, ir tikai apsveicama. Tomēr es neesmu tikusi skaidrībā ar jautājumu par formu un saturu. Forma bez satura, saprotams, nekam neder. Kā ir ar saturu bez formas? Galvenais, kas ir iekšās? Pat tad, ja ja tā ir skaļa un publiska vēstule, kurā studenti draud ar revolūciju?

„Sveiks, lasītāj. Vai tevi interesē filozofija? Pat labāk, vai tevi interesē filozofija Latvijā? Ja tā, noteikti izlasi šo studentu publisko vēstuli par filozofiju Latvijā.”

Izlasot vēstules uzrunu, es mazliet sajutos it kā būtu atgriezusies bērnībā, jo līdzīgas uzrunas bieži varēja lasīt tā laika bērnu grāmatās un žurnālos. „Sveiks, lasītāj.” Sveiks, „Zīlītes” redaktor! Turklāt, kā norādīja kāds mans draugs, no vēstules uzrunas var diezgan droši secināt, ka, ja mani interesē filosofija Latvijā, tad mani pilnīgi noteikti interesēs visas vēstulē aprakstītās intrigas, un man pilnīgi noteikti ir jāiesaistās šai sazvērestībā, lasi starp rindām – vai nu tu esi ar mums, vai arī pret mums.

Vēstule tiek uzsākta ar līdz apnikumam ķidāto plaģiāta lietu, kura tika celta gaisā pirms gada. Atceros, ka toreiz ar pasniedzēju Ievu Kolmani kādā tulkošanas lekcijā pārspriedām šo „Rīgas Laikā” publicēto sensāciju, un vienojāmies, ka ir ļoti grūti noteikt, kas tad īsti ir plaģiāts – vai pietiek tikai ar septiņiem vienādiem sekojošiem vārdiem? Pēc savas pieredzes gan varu apgalvot, ka, tulkojot vienu un to pašu tekstu, dažādiem cilvēkiem var izdoties ļoti atšķirīgas teikumu konstrukcijas, kas savstarpēji tomēr sakrīt pēc jēgas. Vienlaicīgi nevar droši apgalvot, ka dažādiem cilvēkiem tulkojums nekad un nekādā ziņā nebūs vienāds. Kā to noteikt? Droši vien procentuāli, jāskatās viss darbs kopumā, nevis viens atsevišķs fragments, un, manuprāt, dumpinieki gan varēja tulkojumus pastudēt rūpīgāk, jo mani māc aizdomas, ka šis ir tas pats fragments, kas pirms gada tika publicēts „Rīgas Laikā”. Ja tā nav, es, protams, atvainojos, bet man šobrīd patiešām nav tāds noskaņojums, lai meklētu pierādījumus. Tomēr, pat ja plaģiāta medīšana (arī tad, ja nav simtprocentīgas pārliecības) pati par sevi ir zināmā mērā svētīgs darbs, es absolūti nesaprotu moralizēšanu. Pirms norādītajiem Rolava un Kūļa tulkojumu fragmentiem, rinkopas garumā var lasīt aizvainota bērna dusmīgu čīkstēšanu par to, ka prof. Andris Rubenis reiz ir pārāk bargi izturējies pret kādu filosofijas pirmkursnieku, kas iesniedzis plaģiātu viņa pasniegtajā kursā. Attiecīgi, aizvainotie studenti, kas mūžam dzīvo pēc vismotivējošākā un pasauli uz priekšu virzošākā dzīves moto: „Kā tu pret mani, tā es pret tevi”, pārmet Rubenim, kapēc gan viņš pats publicējas bez atsaucēm, un pats galvenais – kāpēc viņš ir plaģējis pats sevi (hahahahahaha)!!!??? Es, protams, atvainojos, ja šai lietā pārāk maz saprotu, bet man šķiet, ka pašplaģiāts izklausās pēc kaut kā tikpat absurda kā vistas riteņi. Visvairāk, protams uzrunā rinkopas noslēgums: „Kurš gan tā dara? Uzraksta teikumu un to vārds vārdā atkārto nedaudz vēlāk.” Kurš gan oficiālā uzrunā izmanto šādus lame retoriskus paņēmienus? „Kurš gan tā dara?” var jautāt māte savam četrgadīgajam bērnam, kas grauž nagus, vai arī mājdzīvniekam, kas sadarījis blēņas, bet profesoram, šķiet, vajadzētu uzdot jautājumus, kas nav tik emocionāli iekrāsoti un familiāri.

„Kā redzat, paragrāfs ir diezgan garš, taču atšķirību maz. Savādi, jo vienmēr intuitīvi šķitis, ka Kantu tulkot varētu būt mēreni sarežģīti. Kā izrādās, tā nebūt nav, un 40 gadu starpība starp tulkojumiem nav spējusi padarīt tos atšķirīgus. Starp citu, vai man vienīgajam Rolava tulkojums šķiet mazliet saprotamāks? Un vai zinājāt, ka filozofijas studentiem Rolavu lasīt neiesaka? Vienkāršu iemeslu dēļ, protams: "Rolavs bija filologs" un "tulkojumos ir simtiem kļūdu".”

Šī rindkopa ir patiešām interesanta. Pirmkārt, es līdz galam nesaprotu, kā no iespējamā fakta, ka Kanta darbu tulkošana ir sarežģīta, izriet tas, ka tulkojumam ir maksimāli jāatšķiras? Turklāt, vēlreiz – parādiet vismaz trīs šādus paragrāfus, tad spriedīsim par to, vai tas patiesi ir plaģiāts (lai gan, lai ierosinātu izskatīšanu, ar vienu, protams pietiek). Otrkārt, cik man ir zināms, godājamie jaunieši sākotnējā vēstules versijā bija sajaukuši Kanta un Rolava tulkojumus vietām, lai gan šeit, izceltā tekstā retoriski vaicā, vai mums nešķiet Rolava (tātad, Kūļa?) tulkojums saprotamāks.. Otrajā vēstulē gan jaunieši norāda, ka šāda kļūda tikai vēlreiz apstiprina to, ka tulkojumi ir gandrīz identiski, tomēr tādā gadījumā jau atkal: kas tie par lētiem pierunāšanas paņēmieniem, ka Rolava tulkojums ir saprotamāks? To, ka fakultātē neiesaka lasīt Rolavu varu apstiprināt, neatceros gan par simts kļūdām, bet esmu diezgan pārliecināta, ka tas ir saistīts ar to, lai mēs lasītu paša Kūļa tulkojumu, un, lai mēs pat sametam viņam naudiņu par šo darbu (nopietni).

Tālākajā vēstules tekstā tiek pievērsta uzmanība kaut kādām naudas lietām, bet man absolūti negribējās iedziļināties dažādu ziņu portālu informatīvo publikāciju fragmentos. Pat tad, kad uz īsu brīdi nolēmu saņemties, no sliedēm atkal izsita vēstules autora komentārs:

„Ļoti iespējams, ka darbs bijis ilgstošs, taču vai tas ir labuma kritērijs? Sabiedriski nozīmīgs? Hmm, bet vai tad tieši to mēs necenšamies noskaidrot? Kā atšķirt sabiedriski nozīmīgu darbu no tukšas filosopijas?”

Vai četras retoriskas figūras pēc kārtas ir pieļaujamas tikai pamatskolas domrakstā? ((c)Sandra Mētra)

Kā mums rīkoties gadījumā, ja nu ilgstošais un sabiedriski nozīmīgais darbs izrādās esam pilns ar trivialitātēm, dziļdomīgu bezjēdzību un piepaceltu pūkainību? Kā mums rīkoties, ja kā studenti to nesaprotam pat pēc vairākkārtējas pārlasīšanas? Kāds varētu bilst, ka esam jauni dumiķi un nevēlamies pilnībā iegrimt tekstā, piekrist autora spēlei vai darīt tamlīdzīgas muļķības, uz ko mēs varam teikt tikai vienu: varbūt rakstiet skaidrāk? Tas nav tik sarežģīti. Lakoniski teikumi, maz svešvārdu un vēl jo mazāk jaunvārdu. Sāciet ar premisām, un, ja no tām izriet kāds jēdzīgs slēdziens, uzrakstiet arī to. Palasiet kolēģu darbus, kuriem tas sanāk visnotaļ labi -- Jāni Nameisi Vēju, Arti Sveci vai Jurģi Šķilteru. Vai tiešām tas ir tik grūti?

Arī pēc šīs rindkopas gribas īsi iekliegties, saķert galvu rokās, atgulties, un klusi pie sevis čukstēt: „zeme, atveries, lūdzu, atveries..” Es saprotu un patiešām atzīstu problēmu, ka mūsdienu inteliģentajam cilvēkam ir pārdabiska tieksme lieki runāt simtiem krāšņos svešvārdos, un tas noteikti nav labi, bet šādā veidā par šo problēmu varētu runāt tikai astotās klases skolnieks, kas pirmo reizi skolā saņēmis informatīvu lapiņu, kurai vienā pusē uzskaitīti skolēna pienākumi, bet otrā – tiesības. Protams, skolēns uzskata, ka vērā vienmēr jāņem tikai tiesības, piemēram, piedraudēt mammai, ka zvanīs uz uzticības tālruni, ja vēlreiz piespiedīs mazgāt traukus. Turklāt, kā gan cilvēks, kura tekstu Artis Svece varētu izmantot par materiālu kritiskās domāšanas lekcijās, var mācīt kritiski domāt citiem. „Vai tiešām tas ir tik grūti?” Acīmredzot.

Šādā pat veidā turpinās tālākā vēstules daļa, haotiski var pārmaiņus lasīt dažādus citātus, tad studentu komentāru, tad citātus, garlaicīgi, nepārkatāmi, nepieklājīgs tonis, līdz atkal kaut kas interesants:

„Filozofijas studenti, iespējams, atceras kādas pasniedzējas joku par analītisko filozofiju: "Serls reiz teicis, ka visur, kur viņš dodas, nodarbojas ar analītisko filozofiju. Ja varētu, es viņam pateiktu - tas tāpēc, ka tur nauda iet līdzi". Ir skaidrs, ka Serls pie mums bijis nav, jo še nauda iet tikai tur, kur mafija to ievirza. Starp citu, "mafija" nav ad hominem argumentācijas kļūda, bet gan fakta konstatācija – mafia: (often lowercase ) any small powerful or influential group in an organization or field; clique.”

Vispirms man jau patīk „kāda pasniedzēja”, kurai laikam nav vārda. Un, mīļo sirsniņ, kam gan tu gribi iestāstīt, ka „mafija”, vismaz tādā intonācijā, kā šis apzīmējums tiek šeit lietots, nav ad hominem? Tas ir līdzīgi kā kādam cilvēkam pateikt: „Paklau, tev nešķiet, ka tev ir mazliet par daudz miesas?” un pēc tam apgalvot: „Es jau nenosaucu tevi par resnu!!!”

Ko darīt?
Noteikti ne sēdēt un filozofēt. Ja mēs nerīkosimies tagad, palaidīsim garām lielisku iespēju kaut ko mainīt. Tīri intuitīvi šķiet, ka nupat latvieši kļuvuši uzņēmīgi pret pārmaiņām, ja vien tās ir uz labo pusi. Reizē ar 4. Atmodas Tautas armijas (neesam saistīti) vēlmi satīrīt Latvijas ekonomiku, mēs gribam patīrīt filozofiju. Daži no mums ar šo jomu vēlas saistīt visu dzīvi, taču, ja viss paliks kā ir, tas būs jādara nomaļus no galvenās filozofijas Latvijā, kas savukārt turpinās stagnēt un grimt. Mēs ticam, ka varam filozofiju padarīt aizraujošu, modernu un, pats galvenais, noderīgu nefilozofiem. Arī mēs neatzīstam augstprātīgu muldēšanu no ērtā, sarkanā klubkrēsla.

Piekrītu, ka, ja ir apņemšanās, tad kaut kas ir jādara TAGAD ((c) Jaunais Laiks). Intuīcijai, protams, ir būtiska nozīme, tomēr jau atkal šķiet, ka šādā vēstulē tā nedrīkstētu būt pēdējais pamatojums. Vēl man rodas jautājums, kas šeit ir domāts ar „galveno filozofiju?” Vācu ideālisms? Vēstures un filozofijas fakultāte? Nesaprotu. Ticība tam, ka studenti var padarīt filozofiju aizraujošu un modernu, liek domāt, ka šobrīd viņa ir novecojusi un garlaicīga, bet tam es negribētu piekrist. To, ka autors neatzīst „augstprātīgu muldēšanu” (kas laikam ir domāts kā pārgudra izteikšanās), var skaidri redzēt šajā vēstulē, bet tas būtu ļoti interesanti, ja turpmāk par filosofiju varētu runāt šādā autora valodas manierē un intonācijā, es patiešām gribētu dzirdēt, kā tas izklausās.

Par šo vēstuli manas asociācijas ir līdzīgas kā Artim Svecem par Kalvīša valdības plāniem 2006. gadā. Atcerieties krievu multiplikācijas filmu par Prostokvašinu, kur notika vēstules rakstīšana vecākiem – puisītis mazliet uzraksta, tad sunītis mazliet uzraksta, tad kaķītis.. un, kad vēstule nonāk pie vecākiem, viņiem nav ne vismazākās saprašanas par to, kas tad īsti tajā ir pateikts. Līdzīgi arī šeit – ziņu fragmenti, studenti, dažādu cilvēku izteikumi, tad atkal studenti – savārstīti, haotiski, nepārskatāmi.
Par pašu iniciatīvu – malači, kamēr tas nerobežojas ar personīgo ambīciju apmierināšanu, bet, lūdzu, visus faktus pārbaudiet septiņas reizes. Esmu PAR jums.

UPD - klīst baumas, ka Gojko izteikumi par "dzērāju Goldi" var kalpot par iemeslu eksmatrikulācijai. Par to vairāk - http://klab.lv/users/decembris/323397.html

Visupirms sākšu ar to, ka sestdien ar DJ dzēsām savus līdzšinējos parādus, tāpēc drošu sirdi varam krāt jaunos. Šonedēļ mūsu pētnīcisko darbu ir virzījuši kolēģi no meitas uzņēmuma teksti. JS ieteica materiālu mūsu DJ, jo abus saista un izklaidē filozofijas vēsture, turklāt abi ir politiski kreisi noskaņoti (moderni komjaunieši, atļaušos teikt); EK jau ir uzrakstījusi recenziju par tēmu, ko viņai aiz krūštura aizlika KO - kas kopīgs viņiem, jautāsiet? Abi ir diezgan awesome, bet principā tā arī ir vienīgā kopīgā rakstura iezīme. Tūliņ Jums piedāvāšu savu analīzi tam, ko man izlasīt piedāvāja KE. Kas kopīgs ir mums? Ilgi domāju par šo. Dzimums - pēc pārdomām es atzinu šo par vērā ņemamāko līdzību. Lūdzu, nedomājiet, ka koķētēju ar sarkasmu - nebūt! Dzimums visos mentāles līmeņos ar visām no tā emocionāli izrietošajām sekām. Tas nav maz. Tas ir daudz. Un neaizmirsīsim mūsu šīs nedēļas disciplināru Ešu aka maita - paldies arī viņam.

Tātad Karlīna man piegādāja neliela izmēra padomju gados izdotu grāmatiņu ar nosaukumu "Ābece nepilngadīgajiem", ko sastādījuši Adele Aļeksejeva un Anatolijs Streļannijs. Rozā krāsas līmpapīrītis kalpoja par norādi ceļam uz nodaļas "Mietpilsonība" pirmo lappusi. Nodaļa sākas ar pavisam lakonisku skaidrojumu tam, ko īsti nozīmē vārds 'mietpilsonība' - morāla īpašība, kas vispārīgi raksturo tādu dzīves un domāšanas veidu, kura ideālus ierobežo šauri personiskas intereses. Tai piemīt gļēvulība un pielāgošanās politikas jomā, liekulīga morāle, vulgāra gaume.

Principā ontodidaktikas paraugstunda bija šī nodaļa. Mazliet mulsināja pirmās personas rakstītāja forma, jo man nebija īsti skaidrs, kas runā - Adele vai Anatolijs. Bieži tiek lietotas atsauces uz kādu Gorkiju, bet manas šauri lokalizētās zināšanas kā vienīgo referenci šim vārdam spēj atrast tikai krievu ansambli Gorky Park, tāpēc īpaši nepretojos asociācijām ar šīs grupas solistu. Labi vismaz, ka esmu nojūdzies hipsters, kas lasa dzeju, jo tālākā tekstā citētais Čehova vārds man nebija svešs. Nocitēšu arī es - tātad Čehovs ir grūtsirdīgi teicis: "Nolikuši priekšistabā japāņu putnubiedēkli, iesprauduši kaktā ķīniešu lietussargu, uzkāruši kāpņu margām tepiķi un domā, ka tas ir mākslinieciski." Respektīvi, es mēģinu līgani pārslīdēt no ievada pie lietas, bet sentenču piruetēs es esmu tikpat clumzy kā Čārlzs Montgomerijs Bērnss no multiplikācijas filmas "Simsoni".

Ļoti triviālā veidā tiek runāts par to, ka principā nekas neko nenozīmē - tas, ka tu kolekcionē Baha fūgas nepadara tevi par indie, un tas, ka tu lasi krimiķus, uzreiz nepadara cilvēku par mietpilsoni. Uzvars tiek nemitīgi likts uz to, ka nozīmi esošajam piešķir nevis tas, ko tu dari, bet tas, kāpēc tu to dari. Tiek kritizēta akla pakļaušanās dogmām un vispārpieņemtiem standartiem, tiek noniecināta tieksme savu dzīvi pakārtot ērtībai. Ja godīgi, tas pēdējais mani mazliet izsita no līdzsvara. Ļoti daudzi taču neapzināti ir pieņēmuši par galveno mērķi dzīvē iekārtoties tā, lai varētu justies droši par savu nākotni, mierīgi baudīt kultūru un nodoties laicīgiem priekiem. Daudziem ir svarīgs skats no malas un sevis pozicionēšana sociumos, kas ir izpelnījušies autoritāti indivīda acīs. Izsita no līdzsvara tamdēļ, ka ir jau, protams, saprātīgi teikt, ka galvenais ir domāt pašam, sekot saviem mērķiem un nemitīgi dauzīt savus bauslību galdiņus, taču ko iesākt tad, kad mērķi nav izkristalizējušies? Tiek runāts arī par kādu mītisku 'patieso interesi par citiem', kas nepiemīt mietpilsonim, jo mietpilsonis ir aprobežots un vadāms robotiņš ar aizmiglotu skatu, kam nerūp nekas vairāk par personisku labklājību. Kas ir faking interese par citiem? Kurā brīdī to var uzmodelēt un kurā brīdī to var marķēt kā patiesu? Un kā vispār ir iespējams salīdzināt intereses intensitāti? Es kļūdījos. Trīsreiz! Es negribēju lietot atkal trīs retoriskas figūras pēc kārtas, atvainojiet manu pre-teen emocionalitāti, tas nepiedien wannabe akadēmiskam rokrakstam.

Labāk pastāstīšu, ka sestdien mēs ar EK kopīgi lasījām Spriestspējas Kritiku. Aplauzāmies kā celkas pēc divām izlasīt rindkopām. Jums varbūt liksies, ka esam divpirkstpierītes basketbolistes (mietpilsoniski aizspriedumu, starp citu), taču to, ko Kannts bija uzrakstījis vairākās rindiņās, izmantojot bezkaunīgi daudz smart-ass terminoloģiju, mēs, nezaudējot ideju absolūti necik, spējām pateikt daudz lakoniskāk. Pirmā rindkopa bija par gaumi, kur viņš stāsta, ka nav nepieciešams balstīt savu patiku uz citu patiku statistikām empātija huj ambivalnece un kaut kādi tamlīdzīgi vārdi pilnīgi ne pa tēmu. Mēs saskatījāmies un viena otrai iekliedzām sejā - THOU SHALT THINK FOR YOURSELVES! Tālāk viņš rakstīja par divu labu lietu savienojumu vienā transcendence huj dialektika un vēl tādi vārdi ne pa tēmu. Mēs saskatījāmies un iekliedzām viena otrai sejā - VIŅŠ RUNĀ PAR MASH-UPIEM! Nolikām grāmatu nost. Kamdēļ to izstāstīju?

Jo arī šajā nodaļā bija runāts par to, ka nemietpilsonis don't judge book by it's cover. Tur bija teikts, ka kaut kādā klasē futbolisti beigās bija izrādījušies gudrāki par saksessful meitenēm, jo viņi necentās atcerēties lietas, viņi domāji paši. Mēs ar EK, piemēram, zināmu laiku savas dzīves pavadām kaldinot diskžokeja amatus un pavei - arī bez akadēmiski strukturizētas morāles filozofijas vēstures apguves esam sapratuši tās lietas, ko savulaik saprata Kannts. Viņš runāja savādāk, bet par to pašu. Visi vienmēr runā par vienu un to pašu. Visas grāmatas ir sarakstījis viens cilvēks, arī šo ierakstu ir rakstījis tas pats cilvēks, diemžēl šis autors ir anonīms.

Katrā ziņā noapaļojoties uz pārmaiņas pēc saturīgu noslēgumu es vēlējos pateikt, ka ir lietas, ko nav iespējams salīdzināt. Prāta spējas ir viena no tām. Ja attiecīga prāta ārējās izpausmes šķiet nepieņemamas, tad nepieņemiet tās, taču paturiet sev atkāpšanās ceļu, neesiet kategoriski, jo galu galā visticamāk jūs neesat gudrāks par nevienu, gluži tāpat kā neviens nav gudrāks par jums. Skan baigi poētiski, bet piemiedziet acis uz manu infantilo izteiksmi un apdomājiet, lūdzu, to. Ja šo domu pieņem par pastāvīgu, daudz vieglāk kļūst saprast, cik cilvēks kā mehānisms tomēr ir ģeniāls savā noteiktajā paredzamībā. Gandrīz aizmirsu - http://www.youtube.com/watch?v=ZYhZVqODYsI (tas ir video, kurā skan Šostakoviča džass) (bet ja jums patīk, nedomājiet, ka tāpēc obligāti esat brīvi domājošs un jūtošs cilvēks. pirmkārt neesat tāpēc, ka brīvā griba ir utopisks termins, apmēram tikpat utopisks kā Kristaps Ozoliņš pālī vai Daniels <3 no Vīnes skaidrā. otrkārt - tāpēc, ka moška esat mietpilsonis, kas Šostakoviču pieņēmis par savu simpātiju balstoties uz Latvijas Nacionālās Operas cheesy repertuāru, gh, un nemaz neesat iedomājušies, ka klasiskā mūzika nav kategoriāli determinēts intelekta stūrakmens) (skaņdarbs ir īss, neuztraucieties)

tā kā šī ir nedēļa, kad apskatāmos rakstus vai pohujko iesaka mūsu mazie brāļi teksti, tad šoreiz nerakstīšu par latviešu slavenībām. vakardien biju ļoti priecīga, kad tieši kristaps ozoliņš (kurš, pēc karlīnas elksnes domām nedzerot, hahahha) ieteica man apskatāmo pohujko, jo viņš ir džeks un smuks, ko gan vairāk vēlēties. kristaps apskatāmo pohujko uzrakstīja uz lapiņas, es šo lapiņu ieliku krūšturī, kur tā bija drošībā. nu jau trešo reizi lietošu vārdu pohujkas, jo texxxtu attīstībā esam tikuši tik tālu, ka analizējam ne tikai rakstus, bet pohujko citu, esmu revolucionāre, jo būšu pirmā, kas analizēs mājaslapu. sauciet mani par čegevaru.

varat tālāk nelasīt, jo mana recenzija (tāpat kā ieteiktais temats) ir šausmīgi garlaicīga.

uz lapiņas, ko šorīt izņēmu no krūštura, bija rakstīts šādi: "a day of awesomeness.com" jāpiebilst, ka nosaukums norādīts neprecīzi, jo mājaslapas vārdā nav artikula "a", bet man, piemēram pohuj, Jums nav? dayofawesomeness.com balstās uz ideju, ka katru gadu 10.martā visiem pasaulē jāsvin bijības iedvešanas (tildes datorvārdnīca teica, ka awesome ir bijību iedvesošss) diena un fakts, ka mēs visi iedvešam bijību. kāpēc tieši 10.marts? jo tad ir dzimšanas diena čakam norisam (tādejādi tiek godināts nevis pats aleksandrs čaks noriss, bet gan mīti par viņu, piemēram, čaks no norisa tālu nekrīt, jo abi raksta dzeju par sievietēm). te jāpiebilst, ka tad džimpārs ir arī manai māsai, tāpēc trešdien es dabūju garšīgu steiku un šampanieti (nepievilkām mūli, brīnumi nu gan). ideja svinēt bijības iedvešanu radusies 2007.gadā, un, ja godīgi, šī ideja man liekas tāda, kas ne ar ko nav īpaša, un nekādu prikolu tur čista nesaskatu, un es nemaz nebrīnītos, ja idejas autors būtu pats paulu koelju vai dž.dž.džilindžers. tādas aizdomas rada uzsaukums "No one's perfect, but everyone can be awesome" (neviens nav perfekts, bet jebkurš var būt awesome, pa angliski). ja Jums nešķiet, ka tā tik vēl trūka kā "visa pasaule sadosies rokā", tad Jums nav iztēles un kontinuatīvās domāšanas. diemžēl.

lai arī mājaslapa un ideja man liekas boring as fuck un nekādas ievērības cienīga, tomēr pievērsīšos galvenajam - vai bijības iedvešana būtu lieta, kura jāsvin kādā konkrētā datumā? dzimšanas dienā svinam to, ka esam piedzimuši, vārda dienā to, ka vecāki mums devuši krutu vai ne tik krutu vārdiņu (plinte, piemēram, ir ne tik kruts vārds), 18.novembrī svinam to, ka vienreiz izdomāja latviju, lieldienās citi svin to, ka jēzus ir pamodies no miega, to, ka var ēst olas, vai vienkārši to, ka ir brīvdienas, bet jebkurā gadījumā svinēts tiek kaut kas konkrēts, ko varam labi ieraudzīt (olas, piemēram). svinēt bijības iedvešanu? kas ir bijības iedvešana? lai to uzzinātu, protams, vērsos pie gūgles attēlu meklētāja, kas vēstīja, ka awesomeness izskatās šādi:

 
šis attēls man liek domāt, ka bijību var iedvest lieli, sarežģīti aparāti, piemēram kodolreaktors vai kombains. bet kāpēc lai cilvēki iedvestu bijību?! paraudzīsimies, ko par to domā dostojevskis (obligāta prasība, jo tematu man uzdeva kristaps ozoliņš - kvēls dostojevska fans. karlīnas elksnes uzdotais temats noteikti būs japapildina ar kādu šostakoviča melodiju, bet jāņa stroda - ar dalī zīmējumiem). dostojevskis (tāpat kā kants) izjūt dziļu bijību cilvēka priekšā. to uzzināju, gūglē ierakstot atslēgvārdus "kants bijība". ielikšu vēl vienu citātu. šoreiz no manās mājās esošās johana gotlība fihtes grāmatiņas "cilvēka sūtība. par cilvēka lielumu" (ja suns nebūtu sagrauzis, paņemtu kanta grāmatu). akkunks, tikko sāku šķirstīt šo grāmatu un secināju, ka tomēr neko necitēšu, jo tur sarakstīts sviests, tālab turpināšu vervelēt par bijību, izmantojot tikai savas mozgas.

bijība, bijība, kas man iedveš bijību? bijību man iedveš cilvēki, kas prot vakarā kārtīgi samesties, pa nakti neizlaist šmigu no organisma un no rīta būt gatavi pievērsties nopietnam darbam, kuru var paveikt izcili. kā piemēru varu minēt savu austrijas paziņu danielu, ar kuru iepazinos pērn polijā, viņš daudz dzēra, bet no rītiem vienmēr bija gatavs strādāt un sastrādāties (vienmēr apkārt pārvietojās čībās). sandra mētra viņā saļubījās. lai Jūs spētu iedomāties, pret ko būtu jājūt bijība, ievietošu šeit daniela attēlu .viņš ir no vīnes, un varu derēt, ka viņš novērtētu, ja es viņu sauktu par wiener pa angliski. re ku mēs abi pirms gada, piedodiet, ka tik maza bilde jānis žilde lielā ģilde:

man tiešām zajebala rakstīt, un es atkal gaidīšu, kad beidzot man kāds ieteiks normālus tematus (anetes konstes ieteikties īstenībā bija okei, nesaprotu, kāpēc neņēmām tos).
mājaslapu iesaku apmeklēt un svētkus svinēt iesaku tikai tiem, kas tic, ka tad, kad pasaule sadosies rokās, mēs saksim just bijību viens pret otru.

Šonedēļ projekta texti komanda apskatīs līdzgaitnieku kolektīva teksti ieteiktos darbus, bet jaunnedēļ, piektajā riņķī, texti meitenes apskatīs lietas, ko būs ieteikuši mūsu kvēli lasītāji Anete Konste, Kristaps Elksnis un -brīva vakance trešajam entuziastam-. Abas gaidāmās nedēļas mūs pieskatīs disciplinārs maita. Ļoti cerams, ka viņam rokā būs maza glāzīte. Tātad ceturtās kārtas recenzijas gaidiet līdz šīs nedēļas svētdienas vakaram.

Sosī, mīlam, ar cieņu
Autores

Disciplīnas trūkums sāk ieviest savas korekcijas, un pavasarīgais noskaņojums liek fokusēties ne uz tām lietam. Cerams, ka ne uz ilgu. Šonedēļ, šo sestdien klātienes simpozijā dzēsīsim līdzšinējos parādus un turpināsim slīpēt savas ambīcijas.
Par nākamo - ceturto - kārtu runājot, ļoti ceram un gaidām, ka šonedēļas apskatāmos darbus mums ieteiks lielais brālis teksti. Katrai savu darbiņu. Cerībā uz to, ka ārēju spēku uzmundrināšana varētu sapurināt mūsu morāles spēcīgāk. Ja ne paši teksti, tad ceram, ka apskatāmos darbus ieteiks mūsu lasītāji. maita, varbūt Jūs? Nu, izdomājiet paši.

Ar cieņu,
kolektīvs

Paspēt, iekļauties iederēties, nenokavēt, steigties. Mūsdienās ir tik viegli izkrist no aprites un ierotēt nebūtībā, ka gandrīz vai roka neceļas vispār censties kaut ko tajā visā mainīt. Šausmīgi nogurdina. Bet stress piestāv tīņiem. Mums, trīsdesmitgadniekiem, piestāvs čils, tāpēc es pārāk nebaidos, ka atkal esmu kaut ko nokavējusi, es vienkārši uzlikšu kolēģiem galdā savu tiesu puslitra un centīšos neaizmirst, ka jebkuru satraukumu var anihilēt ar alkoholu un elpas vingrinājumiem - iedzerot un uzelpojot. Ņemot vērā, ka Elīnas Kolātes ieteikto ziņu "Miris pasaulē neglītākais suns" es tāpat apskatu par vēlu, varbūt nemaz nelasiet to. Vai arī lasiet, man pohuj. Varbūt labāk tomēr lasiet, jo runa te būs par nāvi. Pie tās nekad nevar pierast, tāpēc arī tā nekad nespēs garlaikot.

Katru gadu Sonoma-Marinas gadatirgū Kalifornijā notiek Pasaules neglītākā suņa konkurss. 2008. gadā par laureātu kļuva trīskājains Ķīnas cekulainis ar vienu aci vārdā Gass. Tajā pašā gadā Gass tomēr arī zaudēja. Zaudēja vēzim. Gribēju teikt: "Bagātie arī raud", bet Gass normālu dzīves kvalitāti baudīja vien savas dzīves izskaņā - pirms tam suņuks dzīvoja krātiņā kāda cilvēka garāžā. Par veiksminieku Gasu nosaukt tiešām grūti, bet tos, kas viņu nosauca par pasaules neglītāko suni, es vienkārši gribētu athujārīt ar nazi. Kategorizēt dzīvnieku fizioloģiskās dotības un sodības - cik ētiski ir tas?

Kādās kategorijās par neglītumu vispār drīkstētu runāt? Piemēram, Umberto Eko pašapmierināšanās, izdodot "Neglītuma vēsturi", kurā provokatīvi vīpsnā par teju visām neglītuma izpausmēm: no antīkās pasaules grieķu šausmām līdz industriālajam neglītumam, no elles un velna līdz raganām un sātanistiem, no groteskā līdz neķītrajam, no Apokalipses līdz modernajam kičam, bet tas viss ir citādi, kad runa ir par cilvēku roku veikumu, nevis dieva vai dabas vai daugavas radīto. Nu labi, nevar noliegt, ka Gasa izskatā tomēr arī ārēji spēki ir devuši zināmu artavu suņa fizionomijā, bet tomēr! Uz visa šī fona man sieviešu skaistumkonkursus gribas norakstīt uz aizgājušiem romantisma laikiem, kad pieņemts bija godāt cildeno un skaisto, bet neglītuma glorificēšana, tas ir kaut kāds postmodernisms un skan tikpat slikti kā postroks. Es saprotu, ka daudzi cilvēki dzīvo pēc principa 'ka tik kāds prikols', un tas ir ļoti pareizi, bet prikoliem ir jābūt prikolīgiem un neglītu suņu izstādēs es neko tādu nemanu. Es vēl saprastu, ja viņiem visiem būtu nokrāsotas zilas sejas kā avatāriem, vismaz kaut kāds kreatīvs un kultūratsauce uz kinematogrāfu, bet huju - pat tā tur nav.

Nu, un Gass nomira. Nauda, ko Gasa īpašnieki ieguva, tika izlietota cīņai pret vēzi, bet kāda jēga. Es ceru, ka viņi vairāk investēja tajā, lai Gasam nomiršanas brīdis nesāpētu, jo nomirtu viņš tāpat agrāk vai vēlāk. Kā mēs visi. Un kā visi mūsu referāti un esejas un vispār viss, kam mēs piešķīrām tik augstu prioritāti it kā tas viss kaut ko nozīmētu. Ķeriet labāk sniegpārsliņas ar mēli. Priecājieties par wtf mirkli, jo kā dziedāja Nina Simone - your day will go away.

Rakstam dodu trīs acis.

šdace nu gan ir lose, jo lika man analizēt raktu par to, ka dziedātājs kaža ir kļuvis par aktieri - saite uz rakstu, bet man vispār pohuj, par ko viņš ir kļuvis. kļova. man ir paģiras, tās jaukās paģiras ar labu apetīti, kas liek ēst pilnīgi visu pēc kārtas. šis ieraksts būs ļoti maz par to, kā kaža ar savu mordu filmēsies nākamajā avatarā, jo arī pats mango.lv raksts vairāk bija veltīts citiem notikumiem kažas dzīve. piemēram, tam, ka kažai bija salūzusi roka, jo viņa nokrita itālijas alpos. noteikti bija gājusi pa naža asmeni. tad mēnesi staigājusi ar ģipsi. kā vēsta prese - pirmais, ko viņa izdarījusi pēc ģipša noņemšanas, ir bijusi rokas apmazgāšana. lohs, vismaz uzdročīt ģipsim varēja ar savu jauno roku. kažai patīk kāpt uz grābekļa, jo ar jauno roku atkal brauks slēpot uz kādu no latvijas kalniem. kaža ir kā manas māsas mopsis (suns, ne štuceris): pimkārt, labi dzied, otrkārt, suns ir tāds, kurš man vienmēr prasa ēdienu, kaut arī viņš zina, ka nekad, nekad viņam neko neesmu devusi. kažai arī ne. abi neskatās pagātnē. točna atkal salauzīs roku, jo es točna mopsim nedošu ne kumosa, ne kāša.

mai, sajaucu, raksts bija par to, ka kaža nolikās snovojot, nevis slēpojot. kur šmiga? tātad špagatu nemāk.

ipats kaža lēš, ka, ja viņam uz itālijas alpiem līdzi būtu bijusi vecene, nekas tāds nebūtu noticis. protams, jo visu laiku viesnīcas numurmuriņā pistos, nevis snovotu. būtu arī pālī. īstenībā ceru, ka viņš nokrita pālī, citādi tas būtu apkaunojoši.

gtam, ka kaža kļuvis par aktieri, veltīta pēdējā raksta rindkopa. viņš filmēsies filmā "pēdējais lāčplēsis". skaidrs, ka runa ir par alu "lāčplēsis", un filma būs par to, kā ir jāpaņem vēl pa vienam, pa pēdējam un tad pa mājām. bet pēdējais aliņš ir un paliek pēdējais aliņš, pat tad, ja tas nav pēdējais aliņš. savukārt eposa "prosta lāčplēsis" autors andrejs punpurs bija tāds džeks, kuram viss bija skaidrs, viņš neloloja sapņus, kurus nevar īstenot, viņam nebija nekāda pēdējā lāčplēša, jo viņš čista zināja, ka būs vēl un vēl, un vēl.

ašajā rakstā ir paslēpta mīkla. Jums jāatrod šmiga. uz priekšu!

Šī nedēļa ir īpaša ar to, ka pirmo reizi projekta „t e x x x t i” vēsturē savu pienākumu izpildu pēc termiņa noteiktajā laikā, bet šķiet, ka par to nav ko skumt, jo mūsu kontā joprojām ir neizpildīts mans litra un Sandras Mētras puslitra parāds, tāpēc skaidrā nepaliksim. Šonedēļ no Sandras Mētras saņēmu uzdevumu analizēt brīnišķīgu portāla mango.lv rakstu ""Kombuļu" soliste iemīlas nēģerī", kuru lasot ne reizi vien nācās histēriski iesmieties.
Jāsaka, ka es neesmu pārāk kompetenta Latvijas mūzikas undergroundā, tomēr arī es esmu dzirdējusi par ansambli „Kombuļi”, kas sākotnēji apvienoja trīs vienkāršus un patiesus cilvēkus no Latvijas provinces – vīru un sievu (Ēriks un Inese Cibuļski), un kādu viņu draudzeni (Ilona Ļaksa), kas izpilda pašu komponētas dziesmas par dzīvi. Grupas trešā dalībniece Ilona pagājušā gada augustā no šī projekta ir aizgājusi, tādā veidā padarot „Kombuļus” par duetu, taču tas nav ietekmējis ansambļa skanējumu, jo klāt nākušas divas bekvokālistes. Tomēr pēc konkrētā raksta šķiet, ka pavisam drīz „Kombuļi” būs vien soloprojekts ar divām bekvokālistēm, jo, kā jau varat noprast pēc raksta nosaukuma, ansambļa līdere Inese Cibuļska ir iemīlējusies citā vīrietī, kas ne tikai būtiski ietekmē ansambļa mikroklimatu, bet draud ar projekta izjukšanu pavisam, jo mūziķes jaunā mīlestība ir Nigērijas pilsonis.
Vispirms jau, protams, gribas piesieties pie raksta nosaukuma, konkrēti pie vārda „nēģeris”. Cik gan nav bijušu skandālu par šo politnekorekto vārdu, kas apzīmē tumšas ādas krāsas cilvēkus, un cik gan nav pielāgoti alternatīvi vārdi, ko lietot šī vārda vietā? Ja godīgi, ilgu laiku arī man šķita, ka karstās diskusijas par vārdu „nēģeris” ir pārspīlētas, jo kāpēc gan nevarētu šos cilvēkus saukt par „nēģeriem”, ja tādi nu viņi ir piedzimuši? Pretī man nostājās kāds perspektīvs topošais aktieris, kurš lika priekšā analoģiju, ka tas būtu tāpat, it kā mani pasaulē nekad nesauktu par latvieti, bet gan par zemnieci, tātad, sāpe slēpjas tajā, ka šis apzīmējums ir pārāk vispārīgs, un pārāk tieši atsaucas uz kādreizējo tumšādaino cilvēku paverdzināšanu. Tāpēc vienosimies par to, ka Ineses Cibuļskas jauno mīlestību Maiklu Banku nedēvēsim ne par nēģeri, ne tumšādaino, ne mori, bet gan vienkārši par Maiklu Banku, kuram tikai starp citu ir tumšāka ādas krāsa nekā, piemēram, man un Inesei Cibuļskai.
Analizētajā rakstā aprakstīts, ka Inese Cibuļska portālā draugiem.lv ir iepazinusies ar šo pieminēto Maiklu Banku, un mēneša laikā, pamatojoties uz vēstuļu saraksti un vēlāk arī sazvanīšanos, sapratusi, ka viņas laulība ar Ēriku nekam neder, un patiesi ĪSTAIS cilvēks ir tieši šis Maikls Banks. Tagad Inese gaida Maiklu atbraucam aprīlī pie viņas ciemos, un vēlāk ir gatava pie viņa pārvākties uz dzīvi kopā ar saviem bērniem.
Šķiet, ka šoreiz nevarēšu atturēties no nelielas morālizēšanas, jo šajā rakstā būtiskākais ir tieši morāles lēmumi. Nesen lasīju Nila Saksa blogā portālā satori.lv par to, ka precēties ar svešiem cilvēkiem pa televizoru ir slikti, tad arī šoreiz gribētos teikt ko līdzīgu, jo iepazīties ar svešiem cilvēkiem internetā un plānot pārvākties pie viņiem uz Āfriku, pirms satikšanās dzīvē, ir patiešām, PATIEŠĀM slikti. Es ļoti labi varu saprast Ineses vēlmi pēc jauniem iespaidiem, jo lielā divdesmit četru gadu starpība ar vīru Ēriku, kas rada interešu sadursmes, kā arī seksa trūkums, kas ir ļoti būtisks cilvēka pašsajūtu noteicošs faktors, ir diezgan liels iemesls, lai apsvērtu iespēju kaut ko kardināli mainīt savā dzīvē, bet vai patiesi labākā izvēle jaunu iespaidu meklēšanai ir portāls draugiem.lv? Labi, par visu pēc kārtas.

Enerģiskās grupas Kombuļi līdere un dziesmu autore Inese Cibuļska (attēlā) atklāj, ka jau ilgāk nekā mēnesi viņas dzīve ir sagriezusies kājām gaisā, jo viņa beidzot ir iemīlējusies un cer, ka jaunais Ēgiptē dzīvojošais Nigērijas pilsonis viņas dzīvē ieviesīs nopietnas korekcijas.
Inese ar 31 gadu veco Maiklu Banku iepazinusies portālā draugiem.lv, kur Maikls pirmais uzrunājis Inesi un aicinājis viņu draudzēties. Sākotnēji abi sarakstījušies draugos, bet tagad Maikls Inesei zvanot pa tālruni teju vai katru dienu.

Inese var nešaubīties, 31 gadu vecais Maikls Banks ieviesīs „nopietnas korekcijas” viņas dzīvē, jo fakts vien, ka šis cilvēks ir ne tikai no citas valsts, bet arī no cita kontineta, varētu būt diezgan iespaidīgs faktors pārmaiņām, ņemot vērā, ka, lai arī mēs visi ticam, ka mīlestība kāpj pāri jebkuriem prāta un realitātes žogiem, tomēr katram saprātīgam cilvēkam ir skaidrs, ka pastāv mentalitāšu atšķirības, kas var būt nopietns traucēklis komunikācijā. Varētu šķist, ka Ineses pretimnākšana Maikla draudzības aicinājumam ir skaists naivums, ticība cilvēka dzimuma skaistajai pusei, ļaušanās dzīves mirklim [ievietot jekuru Paulu Koelju metaforu], bet mans personīgais viedoklis ir tāds, ka šāda rīcība ir vai nu izmisīga vēlme izrauties no ikdienas, kas liek darīt diezgan apkaunojošas muļķības, ko vēlāk dzīvē nākas vienmēr nožēlot un slēpt no dzeltenās preses, vai arī prāta aprobežotība. Es patiesībā neesmu aizspriedumaina, visi cilvēki ir vienādi, un patiešām ir publiski jāpazemo tos, kas uzskata citādi, un, ticiet man, šeit nav runa par ādas krāsu – šis cilvēks varētu būt ķīnietis, indietis, arābs, amerikānis, kaut vai krievs -, bet kā gan var patiesi domāt, ka no vēstuļu sarakstes un sazvanīšanās mēneša garumā, var spriest, ka ir atrasta īstā mīlestība? Šeit, protams, varētu sākt gari un plaši filosofēt par to, kas tad vispār ir mīlestība, un cik tā ir abstrakta, bet to atstāsim citai reizei.

"Tik saprotošu un iejūtīgu cilvēku vēl nebiju sastapusi. Viņš katru reizi sarunu sāk ar vārdiem: "Inesīt, kā tu jūties? Kā iet taviem bērniņiem un tantei?" Līdz šim nevienam nav bijusi interese par to, kā es jūtos. Maikls man zvana, lai novēlētu labunakti. Viņš ir tik saprotošs un iejūtīgs, viņš mani mierina, jo es tik ļoti esmu nogurusi no tā visa, kas šeit notiek," atklāj mūziķe.

Pirmkārt, sāksim jau ar to, ka šo cilvēku viņa vēl nav sastapusi. Šajā mirklī es saprotu, ka Ineses prātu vada izmisums, jo tā nu gan ir patiesi skumja dzīve, kurā neviens nekad nav painteresējies par to, kā Inese jūtas. Ļoti jauki ir tas, ka Maikls interesējas arī par to, kā klājas arī Ineses bērniem un tantei, bet kādēļ neviens neinteresējas, kā jūtas Ineses vīrs Ēriks, kuru sieva ir pametusi dēļ vīrieša, kas, tikpat labi varētu būt septiņdesmit astoņus gadus vecs aziātu izcelsmes maniaks ar fetišu uz austrumeiropas sievietēm?

Jau aprīlī Maikls ir ieplānojis atbraukt uz Latviju, lai klātienē iepazītos ar Inesi. Maikls ir brīvs puisis un viņam nav arī bērnu, bet šobrīd viņš dzīvo un studē par satelīta speciālistu Ēģiptē.

Grupas Kombuļi līdere nebaidās, ka, satiekot jauno draugu klātienē, viņas domas par svešzemju puisi varētu mainīties. "Nē, nē - tāpat kā es jūtu, kura dziesma būs īstā, tāpat es jūtu, ka Maikls ir man īstais vīrietis. Esmu jau nokārtojusi viņam visas iebraukšanas atļaujas Latvijā. Es ļoti, ļoti gaidu šo tikšanos, jo jūtu, ka tas būs nopietns pagrieziens manā dzīvē. Maikls arī ir izteicis vēlmi ar mani un maniem bērniem doties prom no Latvijas," stāsta Inese.

"Ja vajadzēs, tad esmu ar mieru pamest Latviju. Es jau Maiklam esmu teikusi, lai viņš ved mani prom no Latvijas," sajūsmā par jauno mīlu ir Inese, kas jau mēnesi intensīvi mācās angļu valodu, lai spētu pēc iespējas brīvāk sazināties ar jauno svešzemju draugu.

Savā dzīvē man ir gadījies doties uz aklajiem randiņiem, kurus esmu sarunājusi vai nu kādā nosacītā iepazīšanās portālā, vai arī tepat cibā, un lielākā daļa no tiem ir bijusi milzīga izgāšanās. Atmiņā man ir palikusi kāda reize, kad man bija gadi četrpadsmit, es ilgāku laiku biju sarakstījusies un arī sazvanījusies ar kādu ļoti interesantu un jauku zēnu, ar kuru iepazinos portālā oho.lv, un biju patiešām iedomājusies, ka šekur, lūk, ir mans sapņu princis un pirmais zēns, ar kuru pārgulēšu, Mūsu satikšanās bija gaužām nožēlojama. Lai gan bija auksta ziema, mēs satikāmies Kronvalda parkā „ķīniešu mājiņā” (tāda kā lapene, kuru laikam uzdāvinājusi Ķīnas vēstniecība, bet droši nezinu), un pusstundu neveikli klusējām, ik pa brīdim izmocot kādu jautājumu, uz kuru atbilde nevienu neinteresēja. Puisim jau nebija ne vainas, tikai viņš bija gaužām kautrīgs, turklāt, satiekoties dzīvē, izrādījās, ka mums nemaz nav par ko runāt. Pēc bezgalīgi garas pusstundas es sameloju, ka man ir jābrauc mājās, ļāvu sevi pavadīt līdz autobusa pieturai, iekāpu transportā, atpakaļ neskatoties, un atviegloti nopūtos, ka sociāli neērtā situācija ir beigusies. Kādus pāris gadus vēlāk gan šis puisis nonāca to manu paziņu lokā, ar kuriem samērā bieži nākas sastapties dažādos pasākumos, tomēr mēs nekad neesam kļuvuši par draugiem, jo, šķiet, ka agrās jaunības satikšanās ir atstājusi nopietnu traumu mūsu apziņā. Tomēr manu sacerēšanos attaisno vecums – četrpadsmit gadu vecumā drīkst būt naivs muļķis -, bet, ja šādi rīkojas arī trīsdesmit gadu vecumā, man nākas nopietni pārdomāt, vai patiešām stereotipi par Latvijas provinces racionalitātes līmeni ir nevis stereotipi, bet fakti. Protams, pastāv kaut kāda iespēja, ka Inesei un Maiklam patiešām viss izdosies, viņiem būs brīnišķīga māja Ēģiptē, desmit bērni un viņi visi kopā katru pēcpusdienu pīpēs vaniļas ūdenspīpi, bet es ieteikti pieļaut arī neizdošanās iespēju, kaut vai tikai tāpēc, lai pēc tam dzelteno žurnālu skaļos virsrakstus nerotātu lieli četri burti: F A I L

Viņas vīrs un dzīvesbiedrs Ēriks Cibuļskis ir samierinājies, ka laulība ir uz izjukšanas robežas. "Lai arī dzīvojam zem viena jumta, mums vairs sen nav seksuālu attiecību. Es vairs nevarēju izturēt mūsu laulības dzīvi, jo cik var būt strīdu, neapmierinātības un kašķu, tam vienreiz ir jāpieliek punkts. Es jau saprotu, ka bērniem ir vajadzīgs tētis un ar Ēriku turpināsim arī kopā muzicēt, bet man ir nepieciešama jauna mīlestība un jūtas, es beidzot gribu justies mīlēta," tā sarunā ar Mango atklāj Inese.

„It's time to finish”, teiktu Elīna Kolāte, ja Inese viņai kratītu sirdi par savu laulības dzīvi, un to saku arī es, bet tai pat laikā varbūt vajadzētu vispirms padzīvot kādu brīdi vienai, pārdomāt iepriekšējās attiecībās pieļautās kļūdas, un tad domāt par jaunām attiecībām, nevis uzreiz pārvākties uz citu kontinentu ar pirmo internetā sastapto āfrikāni? Un solījumi turpināt kopā muzicēt izklausās pēc lētiem meliem, jo kā gan tas būs iespējams no Āfrikas? Un vai dziesmas patiesi pildītu tā pati dziļā jēga „dzīvo tā, lai nav žēl”, ja Inesei dzīve tomēr aplauzīs spārnus, un izsapņotā Ēģiptes princeses dzīve ar satelītu speciālistu neizdosies? Draugi, šķiet, mēs esam liecinieki vēl kādas dzīvas leģendas nāvei. Un tomēr, lai dzīvo „Kombuļi”!

Kam es iesaku izlasīt: visiem tiem, kas uzskata, ka Paulu Koelju ir patiesi vērtīga literatūra un četrpadsmit gadus vecām jaunkundzēm.

Lai arī ar nelielu aizķeršanos, tomēr otrā kārta ir aizvadīta godam. Bāriņā jau pusotrs litrs spēka avotiņa, tātad nedēļas nogalē visticamāk būs arī kolektīva kopā sanākšana un neliela pasēdēšana. Šobrīd gan ir pienācis tas mirklis, kad mazliet mūsu darbībā vēlamies uzrunāt arī Jūs, lasītājus.

Pirmkārt, kā gādījies, kā ne, visām kolektīva meitenēm pagājušājā nedēļā vienā dienā (piektdienā) sākās menustrācijas. Gribējām vaicāt, vai ovulācijas klātesamība ir atspoguļojusies arī rakstībā? Varbūt darbiņi ir kļuvuši mazliet skumjāki, smeldzīgāki, sievišķīgāki? Varbūt tieši pretēji - esam centušās būt stipras? Katrā ziņā, šī solidarizējošā sakritība ļoti vienoja kolektīva garu un ļāva just atbalstu starp kolēģiem arī grūtākos brīžos. Šādas sajūtas stimulē paļāvību un ticību saviem mērķiem.

Ļoti liels prieks ielīksmoja mūsu sirdis, kad saņēmām kādu virtuālu vēstuli no lasītāja, kurš kāri alkst pievienoties mūsu pulkam. Ņemot piemēru no mūsu lielā brāļa kopprojekta "Par Tekstiem", kurš šādus papildinājumus savās rindās ir veicis, silti uzņemot Karlīnu Elksni, arī mēs pieļaujam varbūtību dot entuziastam iespēju. Tomēr, tomēr, tomēr - kas gan mēs būtu bez Jums? Jūsu viedoklis mums ir būtisks, tāpēc atļausimies to ņemt vērā, vispirms Jūs iepazīstinot ar šīs vēstules saturu. CV nepublicēsim, saglabājot personas privātos datus vien savā pārraudzībā. Arī galavārds pieder mums pašām, tomēr būsim pateicīgas par jebkuru ieteikumu un komentāru. Tālāk teksta citēta Kristapa Elkšņa vēstule, kas saņemta 2010. gada 1. martā, puksten 6:21, Rīgā.

"Labdien!

Ceru, šī ziņa nonāks pie pareizā adresāta, jo man nav precīzu Jūsu koordinātu.

Esmu viens no blogu "teksti" un "texti" lasītājiem (neesmu gan reģistrējies vietnē klab.lv). Vispirms - liels paldies par uzsākto visnotaļ interesanto rakstu sēriju. Ceru, pietiks spēka arī godam turpināt.

Taču, esot acīgam jūsu biedru vai konkurentu, sauciet kā gribat, pārdomu krājuma "teksti" lasītājam, nav iespējams nepamanīt, ka tad, ja vēlaties patiesi turēties līdzi šo autoru izaugsmei un attīstībai, šobrīd jūsu "textos" pietrūkst kāda būtiska elementa, un tas ir tieši tas, kāpēc rakstu.

Proti, man šķiet, ka es varētu jums to piedāvāt. Nevienam nav noslēpums, kā "tekstu" aprindas iekarojusi jaunā, bet jau slavu iemantojusī autore Karlīna Elksne (attiecības ar pārējiem blogotājiem taču netika slēptas). Tomēr nevaram noliegt, ka šī būtne ienes tādu feminīnu dzirksti citādi visai spraigajā vīriešu-autoru sabiedrībā, reizē aicinādama apsvērt faktu, ka lasīt un komentēt literāras vērtības neesam spējīgi tikai mēs, stiprais dzimums.

Lai gan "textu" profils ir samērā citāds, bet tomēr tikpat augstvērtībai pa pēdām sekojošs, vēlos izteikt priekšlikumu raidīt atbildes triecienu, iespējams, snobismā un buržuāziskā paštaisnumā iestigušajam "tekstu" kolektīvam. Tāpēc piedāvāju savu kandidatūru viesautora pozīcijai tieši jūsu, nevis "tekstu" autoru vidū. Apzinos, ka noteikti daudz iegūšu no uzturēšanās jūsu virtuālajā sabiedrībā, taču esmu gatavs ieguldīt arī nepieciešamo daudzumu darba un izpratnes "textu" attīstībai.

Tāpat jāteic, ka jūtu - šobrīd ir īstais laiks, lai savā dzīvē sāktu kaut ko jaunu, fundamentālu, dziļu - tam ir gan laiks, gan iekšēja nepieciešamība. Būšu pateicīgs, ka izskatīsit manu pieteikumu un dosit jebkādu atbildi.

Pielikumā atradīsit manu CV.


Ar vislabākajiem vēlējumiem un sveicieniem Jaunupes un Kolātes jaunkundzēm,

Kristaps Elksnis"

piektdienas pēcpusdienā ar prieku visas texxxtu meitenes secināja, ka viņām visām reizē sākušās mēnešreizes. gribam zināt, vai lasītājs varēja pamanīt kādas atšķirības.


Poll #17208 mēnešreizes
Open to: All, results viewable to: All

vai varēja pamanīt kādas izmaiņas?

Zeķes vai zeķubikses? Gandrīz vai eksistenciāls jautājums, ja palūkojamies uz šo diskuju. Šoreiz termiņš nokavēts vairāk tāpēc, ka nedēļas beigās SM, EK un DJ nonāca ierastajā situācijā, par kuru varat lasīt mūsu bloga profila informācijā, un visiem prātīgiem cilvēkiem ir labi zināms, ka alkohols ir attaisnojums. Jebkurā gadījumā, Elīna Kolāte man iepriekšējā nedēļā uzdeva analizēt diskusiju ‘Zeķes vai zeķubikses?’, kurā kāda sieviete Ieva vaicā svešām sievietēm internetā, ko labāk vilkt kājās kāzu dienā – zeķes vai zeķubikses? Domāju, ka šī diskusija ir pietiekami interesanta, lai viņu analizētu smalki, izskatot katras sievietes rakstīto.

Jautājums:
Cau!!!
Gribēju uzzināt jūsu domas par tādu lietu...Ko labāk izvēlēties kāzām zeķes vai zeķubikses???Man pašai sakumā likās, ka gribetos zeķes, jo ikdienā tomēr tadas nenēsaju un likās ka tas būtu tā īpaši, bet man kāzas paredzetas 2009.gada aprīļa sākumā un tad ārā ir ap 15 grādiem, nezinu vai nav par aukstu?
Vai jūs nēsājat garās zeķes ikdienā, vai oktobrī nebija par aukstu, jo aprīlī ir apmēram tikpat vēss! un kā vispār ir labāk-ar zeķturiem vai bez?

Acumirklī piesaku, ka šai analīzē nepievērsīšos dažādām valodas kļūdām, lai gan šķiet, ka šo tekstu varētu brīnišķīgi izmantot skolēnu eksāmenu uzdevumos kā piemēru, kurā jāizlabo kļūdas, bet rīkosimies pēc labvēlības principa, un spriedīsim, ka Ieva ir patiešām satraukusies jau novembra sākumā par savu kāzu dienu, kas paredzēta nākamā gada aprīlī. Pirmajā brīdī šķiet, ka jautājums ļoti konkrēts, bet, ja domājam kritiski, šeit acīmredzami ir nolasāma false dilemma, kurā tiek piedāvātas divas iespējas kā vienīgās iespējas šīs situācijas risināšanai, lai gan ikvienam ir skaidrs, ka ir iespējamas arī citas alternatīvas, ko vilkt kājās precību dienā (piemēram, neko, tīkliņzeķubikses, legingus, un, lai gan šai mirklī nevaru iedomāties vēl kādas alternatīvas, esmu vairāk kā pārliecināta, ka tādas noteikti ir.) Tālākajā jautājuma precizējumā gan autore izklāsta situāciju, ka kāzas paredzētas aprīļa sākumā, un tai laika posmā ārā esot 15 grādi pēc Celsija (nav skaidrs tieši kurā pasaules malā, bet pieņemsim, ka no konteksta (kas ir portāls tvnet.lv) var saprast, ka šī vieta ir Latvija), tāpēc varētu gadīties, ka zeķēs ir par aukstu. Vēl svarīgs papildjautājums ir arī – vai zeķēm nepieciešami zeķturi? Nu ko, lūkosim pēc atbildēm:

Žanis : vislabāk gumijas zābakus.

Tā kā jau Ievas gadījumā nolēmu rīkoties pēc labvēlības principa, šķiet, ka tas būtu godīgi arī pret pārējām meitenēm, un tādā gadījumā Žaņa atbildē es saklausu sarkasma noti, jo pretējā gadījumā šķiet, ka Žanis ir ļoti netradicionāli domājoša meitene. Tomēr no otras puses Žanim var arī piekrist – aprīļa sākumā parasti ārā ir lietains laiks, tātad gumijas zābaki patiešām ir piemērotākie apavi, ar kuriem uzturēties ārā, turklāt šobrīd tie ir karstākais modes bļāviens, tāpēc Žanis varbūt atbildējusi pragmatisku nolūku vadīta. Tomēr joprojām aktuāls jautājums: zeķes vai zeķubikses?

Blonde: Ieva, Tu esi stulba vai kā? Tv draudzeņu nav, ka to prasīt?

Šī meitene šķiet ļoti uztraukta par to, ka ar tik nenozīmīgiem jautājumiem piedrazo tādu inteliģentu vietni kā tvnet.lv diskusijas, tomēr viņas atbildē parādās daži interesanti aspekti. Piemēram, no tā, ka cilvēkam nav draugu, var secināt arī to, ka viņš ir stulbs, vai otrādi. Es gan neesmu speciāliste dažādu psihisku saslimšanu jautājumos, tomēr nešķiet, ka stulbiem cilvēkiem nav draugu. Ir, tikai arī viņi ir stulbi, tāpēc jāprasa kādam gudrākam, piemēram, tvnet.lv diskutētājām, tāpēc Blondes atbilde pilnīgi noteikti neiztur kritiku.

Ieva: draudzenes zeķes nevalkā un nav valkājušas...

Autore pati atbild agresīvajai Blondei par iemesliem, kāpēc šis jautājums netiek uzdots draudzenēm, bet gan svešiem cilvēkiem, un, es nezinu, kā šķiet jums, bet man šī atbilde šķiet pieklājīga, un daudzpunkte pat piedod tādu prozaisku pieskaņu, kas Blondei liek apdomāt par savu holērisko reakciju.

Ivars: Jaunajai līgavai ir jābūt zeķēm lai jaunais vīrs varētu viņu izdrā.t nenovelkot zeķubikses.

Kurš gan ir teicis, ka atbildei ir noderīgs tikai sievietes viedoklis – arī vīrieši var padalīties ar savu redzējumu uz šo būtisko problēmu. Jāpiekrīt, ka arī Ivars domā ļoti pragmatiski, tāpēc tagad pat sāku apsvērt, ka iespējams lietotājs Žanis, kas ieteica vilkt gumijas zābakus, nemaz nebija sieviete, jo tas ir ierakstīts jau Visuma klišeju grāmatā, ka vīrieši ir stiprais un pragmatiskais dzimums. Atbilde skaidra un tieša – jāvelk zeķubikses, lai nav jāmocās ar zeķubikšu novilkšanu pirms dzimumakta, jo (un to es varu apstiprināt arī no savas puses) tas patiešām nav erotiski. Tomēr atbilde uz šo jautājumu nevar tikt ieskaitīta, jo nav atbildēts uz papildjautājumiem, vai zeķēs nebūs par aukstu.

Blondīne: Noteikti zeķes, pati visos gadalaikos staigaju ar zeķēm(vasara tikai tados oficiālākos pasākumos),nav auksti, pietam labāk izskatās, ja kādreiz skaistā mežģīņu maliņa izlien, nekā ja apsēžoties uz muguras redzamas 40den biezas zeķubikses, kuras izlīdušas līdz padusēm. Pilnīgi neseksīgi!
Kāzu dienai labāk der zeķes ar zeķturiem, vienkārši erotiskāka kāzu nakts, lai gan tagad arī bez zeķturiem var iegādāties gana pievilcīgas zeķes ar pušķīšiem un lentītēm....

Iespējams šī atbilde ir vispamatotākā, jo tiek paskaidrots, ka zeķubikses nav seksīgas, kad tās izlien līdz padusēm (šo es diemžēl nespēju vizualizēt, pielietojiet fantāziju), turklāt pati Blondīne nēsājot zeķes visos gadalaikos, tātad ir lietas kursā par to, ka auksti nav. Man gan gribētos Blondīnei likt padomāt par savu reproduktīvo sistēmu, jo ziemas laikā staigāt vienā veļā patiesi nav prāta darbs, bet es šeit nodarbojos ar analīzi, nevis moralizēšanu. Atbildēts arī ir uz jautājumu par zeķturiem, pat papildināts, ka nepieciešamas zeķes ar dekorējumu, un galā prozaiska daudzpunkte, kas liek manai kritiķa sirdij izkust.

D23: paklausies BLONDĪNĒ!!! Kādas vēl zeķubikses, tādas ieraugot līgavainiem nestāvēs..

Cik bieži jūs esat dzirdējuši ieteikumu ieklausīties blondīnē? Lūk, kārtējā reize, kad gaišmatainās meitenes var lauzt stereotipu par to, ka viņas ir intelektuāli apdalītas, jo patiesi – šai atbilžu konkursā uzvar meitene ar segvārdu Blondīne, un šķiet, ka, ja vien tā nav viltus identitāte, šai meitenei ir gaiša matu krāsa. D23 atbildē nav skaidrs tas, kāpēc gan, ieraugot savai līgavai kājās zeķubukses, vīrietim nestāvēs, jo nevarētu teikt, ka šo tīri fizioloģisko funkciju varētu bloķēt zeķubikšu attēls acīs, ja ņem vērā, ka tādos brīžos parasti ir pilnīgi vienalga, kas cilvēkam mugurā – kaut vai klauna tērps. Turklāt, pirms likšanās gultā zeķubikses var arī novilkt, un tad taču stāvēs. Varbūt pat labi, ka, ieraugot zeķubikses, līgavainim nestāvēs, jo jūs taču varat iedomāties to amorālo skatu, kad altāra priekšā līgavainim stāv. Ar stāvēšanu žargonā apzīmē erekciju, starp citu.

Uzkoda: ikdienā visu laiku nēsāku tikai zeķes. tici man- vienu dienu zem garas kleitas nekas nenotiks. un skaidrs, kā diena- pašai seksīgāka sajūta un vīriņam ar :)

Komentāru nav, jo šī atbilde ir garlaicīga.

He he: man ir bijushas 7 kaazas, un visaas kaazu naktiis esmu bijis totaalaa paalii. taa kaa nekaada kaazu nakts draashanaas nesanaaca. liidz ar to vari vilkt zekjes, zekju bikses, zekjturus vai vecas treninjbikses, man po..

Ņemot vērā darbības vārdu galotnes, izskatās, ka atbildi ir rakstījis vīrietis kurš atkal (un šajā brīdī esmu pilnīgi pārliecināta, ka Žanis ir vīrietis) domā ļoti pragmatiski – kāda starpība, kas būs kājās, ja tāpat visi būs alkohola reibumā, un atplīsīs kur kurais – vīrs kaut kur pirtiņā, bet līgava pie vīrabrāļa. Meitenes, es jums visām iesaku lieki neuztraukties par sīkumiem – vīrieši šādas lietas neievēro.
Un, lūk, no ikdienišķa jautājuma par zeķubiksēm esam nonākuši līdz dzīves jēgai, un tas ir pragmatisms – rīkojieties pēc derīguma, un tad nebūs pusgadu pirms kāzām jāprāto, ko labāk vilkt kājās, jo tāpat visiem skaidri zināms, ka kāzās piedzersies, un tad jau viss kļūst vienaldzīgs.

Kam es iesaku izlasīt: visām tām meitenēm, kuras joprojām tic, ka skaistums glābs pasauli.

Nekas cits man neatliek, kā atkal sākt ar atvainošanos: jā, tas ir noticis - arī es esmu nokavējusi termiņu, un puslitriņš no manis ieripo 't e x x x t i' bāriņā.

Ļoti grūti sākt. Ja kādam šķiet, ka no rīta pamosties ir grūti vai ka sākt bučoties ir grūti, tad es šim cilvēkam no tiesas nenovēlu kādreiz sākt apspriest tik jūtīgu tēmu kā kristietība. Šajā (nu jau gan, jāatzīst, pagājušajā) nedēļā filosofijas bakalauriāta pēdējā kursa studente Dace "Edgara māsa" Jaunupe man uzdeva patiešām grūtu (bez mazākā sarkasma!) pienākumu - analizēt popzvaigznes Eltona Džona intervijas fragmantu, kas ar visnotaļ skandalozu virsrakstu publicēts portālā mango.lv: Eltons Džons: Jēzus bija inteliģents gejs. Lai arī attiecīgajai tēmai (kristietībai) veltīta vien viena rindkopa, es tomēr likšu uzsvaru uz to, pārējām sadaļām atvēlot savu viedokli, reducējot to līdz minimumam: jauni puiši (zajebis), narkotikas (zajebala), slava (pohuj) un mīlestība (o_O). Tas tā kā būtu, tāpēc tagad pie lietas:

Džons nebūt neargumentē savu pārliecību, tāpēc jo grūtāk man viņu apgāzt. Jēzus. Kas īsti ir Jēzus? Jēzus Kristus (dzimis 7.-2. gadā p.m.ē., miris 26.-36. gadā), zināms arī kā Jēzus no Nācaretes, Jēzus Nācarietis, Pestītājs un Cilvēka dēls, ir centrālā figūra kristietībā un lielākā daļa kristiešu baznīcas viņu pielūdz kā Dieva dēlu un Dieva vārda un gribas iemiesojumu. Kristieši viņu uzskata arī par Mesiju, kuru pareģoja Vecajā Derībā; jūdaismā tas tiek noliegts. Islāmā Jēzus tiek uzskatīts par pravieti. Dažās reliģijās viņš tiek godāts arī savādāk, piemēram, hinduismā par avatāru (tas nav bezgaumīgs joks no manas puses! es gan atļāvos nepainteresēties, vai hinduisti gadījumā šo personu arī neatveido ar zilu mordu). Grieķiski Jēzus Kristus vārds tiek pierakstīts kā Ἰησοῦς, kas ir ebreju personvārda ישוע "Ješua" grieķu forma, savukārt "kristus" (Χριστός) nozīmē "iesvaidītais" - epitets, kas norāda uz Jēzus dievišķo dabu. Es atļāvos arī nepaintersēties, ko tieši nozīmē 'iesvaidīt', tāpēc par šo terminu tālāki komentāri no manas puses nebūs. Jāatzīst, ka Bībeli lasījusi neesmu, lai arī vairākkārt šāda vēlme ir bijusi, tāpēc es nezinu, vai kaut kur tiek dotas tiešas un mazāk tiešas norādes par Jēzus orientāciju. Eltons Džons savukārt savu orientāciju afišē pa labi un pa kreisi - viņš ir gejs.

Pa ausu galam ir nācies dzirdēt, ka Dievu vajag meklēt sevī. Kāpēc gan lai arī Dieva dēlu nezīmētu katrs pēc savas līdzības? Jūs nevarat iedomāties, cik ļoti man patiesībā nepatīk par šo visu runāt. Reliģija ir kaut kas vēl daudzkārt intīmāks par cita cilvēka apakšbiksēm un tajās jau ielīst nevienēr ir viegli. Un šī nu ir tā reize, kad apelēt pie racionālisma gara man šķiet pilnīgi nejēdzīgi. Varbūt kļūdos, taču atspēkot taustāmus argumentus un tādējādi gūt pārliecību savām patiesībām - man liekas, ka tas der visās citās jomās, taču ne ticībā. Ticība kaut ko (parādību, ideju) atzīst par patiesu, balstoties uz iekšēju subjektīvu pārliecību un neprasot pierādījumus. Ticībai nav obligāti jābalstās uz faktiem vai loģiku. To pieņemot, es zaudēju tiesības pārmest ticības neatbilstību manam šķitumam, ne? Varbūt arī nē, bet man, piemēram, tiešām ir vienalga, kas īsti ir vai nav bijis Jēzus Kristus. Es negribu viņu apbērt ar personifikācijām, līdz ar to es zaudēju interesi pārmest citu cilvēku priekšstatus par šo - atļaušos teikt - fenomenu cilvēces vēsturē.

Ja godīgi, es vispār īsti nesaprotu, kas ir Jēzus. Visu bērnību domāju, ka Dievs ir tas, kurš tiek lūgts, bet nekad nesapratu, kādā sakarā tiek piesaukt Jēzus vārds. Dieva dēls, altruisma apogejs, piemērams tam, kā dzīvot labāk? 33 gadus vecs vīrietis, joprojām neprecējies un dzīvo pie vecākiem? Lūdzu, neņemiet ļaunā, bet man šķiet, ka es nedrīkstu šo tēmu aizskart pavisam vienkārša iemesla dēļ - es kristietībā neorientējos vairāk kā ornitoloģijā (un nebūt ar to nelepojos), man viedoklim nav nekādas vērtības, lai neteiktu, ka man tāda viedokļa vienkārši nav. Par jauniem zēniem, narkotikām, slavu, mīlestību, izrādās, man ir bijis vairāk, ko teikt. Es ticu, ka lielākais soģis ir sirdsapziņa. Es neticu, ka cilvēkiem tādas nav, pat ja viņi izdarās tā, it kā tās trūktu. Es ticu, ka beigt ir vienlīdz grūti, tomēr patīkamāk, nekā sākt.

Kam iesaku izlasīt? Kasparam Dimiteram un viņa neandertāliskajiem dēliem.

kad kultūras akadēmijas studente sandra mētra man ieteica izvērtēt rakstu par to, ko nevajadzētu darīt, satiekot bijušo, jutu, ka temats ir ļoti interesants un prasa dziļāku izpēti, jo laiku pa laikam nākas satikties ar dažāda kalibra bijušajiem, tālab būtu zajebis (tikko izdomāju, ka kruts sabiedriskais transports jāsauc par zajebusu) neapjukt neērtās situācijās un atbilstoši novērtēt savus morālos spēkus. lasot ketijas  būkenenas ieteikumus, neviļus domāju par savu devītās klases draugu d, jo tieši  viņš man saistās ar nosaukumu "bijušais draugs". kā nekā katrreiz, kad tiekamies, krītam viens otram ap kaklu, citreiz nobučojam viens otru un izsaucamies: "mans bijušais draugs/mana bijusī draudzene!" nesūcamies. vai lasītājs nospriedis, ka tad jau izšķīrāmies ļoti mīļi? pupas un zēvele! es no d izšķīros, viņu apvemjot (nopietni). kaut arī mums bija ļoti daudz kopīgu draugu un kopīgu ballīšu, trīs gadus pēc tam nesarunājāmies, tikai apmainījāmies ar kalašņikova skatieniem, tā darījāmm līdz reiz atkal bijām kopīgā ballītē, kur pālī izrunājāmies un nolēmām vairāk neskatīties ar kalašņikoweyes. īsti nezinu, kā līdz mierizlīgumam tikām, jo, kā jau minēju, bijām pālī. un nu, raugoties uz visu notikušo ar laika distanci, izvērtēšu, vai apollo.lv publicētie padomi kam ģeld un vai neviļus neesmu sekojusi tieši šādiem punktiem. šo punktu esamību/neesamību analizēšu tieši periodam pēc tam, kad pālī salabām.

pirmais dotais padoms - satiekot bijušo, sasveicināties un pieklājīgi iepazīstināt ar cilvēkiem, ar kuriem tobrīd esi kopā.
vienmēr sasveicināmies mīļi jo mīļi. vai es viņu iepazīstinu ar cilvēkiem, ar kuriem esmu kopā? tikai ar tiem, kas ir pālī, pārējie vēlāk ne sūda neatceras.

otrais padoms - daudz netērzēt, ātri atvadīties, demonstratīvi nesūkties ar jauno draugu.
nesaprotu, kāpēc pēdējais ir pielikts pie šī paša padoma, bet lai jau. kad satiekamies un esam vaļīgi (kad mums ir vaļa), labprāt daudz tērzējam, izliekamies, ka sūcamies. atvadīšanās ir atkarīga no tā, cik pielējies ir d (viņam ir tendence mani prast apsteigt) - ja viņš kaut kur prosta nozūd, tad kāda tur vēl atvadīšanās! domāju, ka d priekšā esmu sūkusies ar savu draugu, kas nav viņš, un tas noteikti netika darīts, lai kādam kaut ko pierādītu. raksta autorei vajag beigt izdomāt sūdus.

trešais ieteikums - pieklājīgi sasveicināties, atvainoties, ka nav laika patērzēt, jo jāskrien uz svarīgu satikšanos, un neskatoties doties prom. šī padoma izpilda pamatīgi varētu iedragāt manu loģiskās un saprātīgās, un garīgi veselās meitenes tēlu, jo, tā kā mēdzam tikties krogos un šmigā, būtu jocīgi, ja paziņotu, ka nu man jāskrien, jo ir svarīga tikšanās, ja reiz vēlos atlikušo vakara daļu pavadīt turpat, kur bijušais d. vienīgā svarīgā tikšanās, uz kuru varētu skriet, ir līdz letei pēc šmigas.


padoms nr 4 un nr 5 - ja viņš ir kopā ar savu jauno draudzeni, pret šo veceni jāizturas pieklājīgi. jāsasveicinās, pat ja neesam iepazīstinātas. nevajag uzreiz afišēt, ka esmu bijusī draudzene. muļķības! obligāti vajag. abi to vienmēr esam afišējuši. kaut arī viņam pa šo laiku ir bijušas vismaz 50 draudzenes (bet es vēl aizvien esmu mīļākā bijusī draudzene), nevienu no viņām neatceros, tāpēc nezinu, vai esmu ar viņām pieklājīgi iepazinusies un sveicinājusies. droši vien nē. nahuj?

tad ir viens padoms, kas ir tieši tāds pats kā iepriekšējie, tam uzreiz pa pēdam seko ieteikums uzlikt bitch masku, ja vēl aizvien nespēju aizmirst džeku - runāt īsi, lakoniski, uzrakstīt uz pieres "pohuj". stulbs padoms, stulbs, stulbs padoms, bet ne tik stulbs kā pēdējais - atturēties no kārdinājuma ar jauno draudzeni aiziet kopā uz krodziņu. gribētu redzēt ieteikumu autori vaigā, jo mani interesē, kā izskatās cilvēks, kurš apdirš krogus.

tagad mana ass-prātīgā māsa nāca klajā ar paziņojumu, ka zajebuss var būt ne tikai kaut kāds zajebis buss, kurš ir zajebis, bet arī tas buss, kurš zajebala - abi skan vienādi, bet doma pilnīgi pretēja. bet tā jau ir visur dzīvē - zajebala no zajebis tālu nekrīt. tāpat ar tiem ļubovņikiem - zajebis, zajebis un te pēkšņi zajebala.

Jāatzīst, ka pēc termiņa nokavēšanas bija gandrīz neiespējami saņemties recenzēt Sandras Mētras ieteikto rakstu 'Tarantino jaunā filma būs vesterns?', jo to bija ļoti grūti izdarīt jau visas pagājušās nedēļas laikā. Kādēļ tā? Sāksim jau ar to, ka šajā rakstā ir pārāk daudz ambivalenču, kas visspilgtāk atspoguļojas tieši jēdzienu lietojumā. Rakstā minēts, ka jaunā Tarantino vesterns 'nebūs gluži tradicionāls šā kino žanra paraugs', jo darbība nenorisināšoties Teksasā. Ņemot vērā mūsu projekta 'te x x x ti' konceptu, kas balstās uz skandalozāko feļetonu analizēšanu, nolēmu, ka vesterna definīcijas meklējumos varu vērsties pie brīvās interneta enciklopēdijas Vikipēdijas, kuru mācību procesā izmanto gandrīz visi studenti, un man zināms, ka arī daļa pasniedzēju, lai gan neviens nekad to neuzdrošinās atzīt akadēmisku darbu atsaucēs. Vikipēdijā minēts, ka 'Vesterns (angļu: western: rietumi) ir mākslas žanrs literatūrā, kino, glezniecībā un tēlotājmākslā, kas attēlo notikumus Ziemeļamerikas Rietumos (Mežonīgajos rietumos) un romantizē ASV Rietumu dzīves veidu.' Tālākā jēdziena skaidrojuma izklāstā gan papildināts, ka 'vesterna notikumi parasti norisinās XIX gs. otrajā pusē mežonīgajos rietumos, kā arī rietumu Kanādā un Meksikā. Papildus vesterna žanrs tika pielietots izdomātiem notikumiem arī Argentīnā, Austrālijā un Brazīlijā.' No šī definējuma var noprast, ka Teksasa būtībā ir sākotnējā vesterna idejas darbības vieta, taču laika gaitā tas pielāgots arī citiem reģioniem, jo skaidrs, ka Austrālijas vesterns visticamāk nedemonstrē ASV Rietumu dzīves veida romantiku. Protams, iespējams es pārāk kritiski raugos uz niansēm, tomēr man nav skaidrs, kāpēc tas, ka Tarantino neizmantos klasisku vesterna ekranizācijas darbības vietu, proti, Teksasu, viņa filmu padara par kaut ko īpašu, jo šāda veida 'netradicionāli vesterni' uzņemti jau iepriekš un lielā skaitā. Tālākā Tarantino komentārā var lasīt, ka viņš vēlas izvairīties no moralizēšanas, tādēļ verdzības tēmu atstās fonā, priekšplānā izvirzot 'aizraujošus piedzīvojumus', tādā veidā padarot filmu par ko līdzīgu 'spageti vesterniem'. Šeit man atkal talkā nāk Vikipēdija, palīdzot noskaidrot, kas tad īsti ir 'spageti vesterns', un izrādās, ka šāds jēdziens patiešām pastāv. Par spageti vesterniem šī vesternu žanra paveidi tiek saukti tāpēc, ka tos uzņēmuši itāļi, bieži sadarbojoties ar spāņiem, un šajās filmās tipiskākā tēma ir tieši Meksika. Saprotu, ka ar to Tarantino vēlējies atzīmēt, ka viņa filma būs vairāk pasakai līdzīgs stāsts, tādējādi piedāvājot ko atšķirīgu no tipiskajām kovboju filmām, tomēr kā tad paliek ar Meksiku, kas ir tipiskākais spageti vesterna elements? Un vispār, ko nozīmē vēlme atturēties no moralizēšanas, ja filmas tēma ir verdzība? Kā tieši Tarantino iecerējis šo tēmu apspēlēt kā kaut ko aizraujošu un piedzīvojumiem bagātu? Protams, es labprāt noskatīšos šo vergu kovboju filmu, jo šis mazais, pagalam muļķīgais raksts par Tarantino iecerēto filmu mani ir saintriģējis, tomēr jāatzīst, ka tas pagalam nepadevās analīzei, līdz ar to izskatās, ka esmu izgāzusies jau projekta pastāvēšanas pirmajā tekstu apmaiņā, un nedēļas beigās SM, EK un DJ gaidāma manis sponsorēta spirtotas dziras degustēšana, bet es ceru, ka šī projekta fani un atbalstītāji man šo neveiklo kļūmi piedos tikai šo vienu reizi, lai nākamreiz varētu laboties un uzrakstīt patiešām kvalitatīvu un vērtīgu recenziju.

Kam es iesaku izlasīt: visiem, kas vēlas draugu un paziņu lokā paspīdēt ar zināšanām par jaunākajiem notikumiem kino pasaulē, lai gan pašiem par kino nav ne vismazākās izpratnes.

ar lielu prieku jāpaziņo, ka texxxtu bāriņā ir ieripojusi pirmā 0,5l šmigas pudele, jo Dace Jaunupe nespēja laikā izpildīt sev doto darbu - izklāsīt savas pārdomas par tarantīno vesternu. tas ir super.

atzīšos, ka saņemties uz raksta "Ellai pēc šova konkrēti salauzta sirds" analīzi nebija viegli, jo, pirmkārt, šodien man nav prikolu paģiru, otrkārt, pati esmu elīna un visus minētos faktus un viedokļus uztveru ļoti personiski. īsumā par raksta saturu - ella atnāca uzdejot uz šovu, žūrija  teica, ka tā ir žopa, ne deja, kas nebūtu nekas traks, un patiesībā ir prieks, ka ir cilvēki, kas prot pateikt vārdus "žopa", "nē", "pipele". tas liecina par sirdstīrību. tālab īsti vietā pieminēt, kas ir bijuši šie cilvēki: deju pedagoģe anita šmite, spēkavīrs raivis vidzis, horeogrāfs maikls džeksons un šīs pašas profesijas pārstāvis valērijs mironovs, kurš ir trešais neglītākais vīrietis latvijā tūliņ pat aiz kirova lipmana un kirova lipmana. atpakaļ pie lietas - žūrija ellai uzdirsa par dejotprasmi, super, bet vai šiem ļaudīm bija tiesības jaukties tik privātā jautājumā kā frizūra? domāju, ka tiesības to darīt būtu vienīgi manai frizierei andrai vai slavenajam pēram, jo viņi vismaz kaut ko jēdz no frizūrām, citādi savu viedokli var paturēt sev starp kājām, bet runāt par deju (maikls, valērijs, anita) vai paprasīt ellai, nahuj viņa necilā hanteles (raivis).

rakstā minets, ka elīna savam partnerim vēlas paprasīt, vai no šī neveiklā pīlēna var izaugt veikls gulbis. tā kā universitātē esmu apguvusi zooloģijas pamatus un vēl bišķiņ, droši varu sacīt, ka no pīlēniem gulbji nevar sanākt, jo dzīves laikā organisms nevar mainīt savu sugu. augstākais, uz ko spējīgi dzīvnieki - dzīves laikā nomainīt vecumu, dzimumu (šoreiz nerunāju par dzimuma operācijas maiņām, bet par atsevišķām sugām, kas daļu dzīves ir vecenes, bet tad pārtop par džekiem), kā arī morālo stāju (raksturīgs augstākajiem zīdītājiem). ja pieņemam, ka ella nav vēlējusies, lai viņas jautājumu uztver tik tieši, kā to esmu radusi darīt es, bet "veikls gulbis" ir smalks mākslinieciskās izteiksmes līdzeklis, tad -  WHAT DA FUCK - kāds vēl veikls gulbis? ko tas vispār nozīmē? šo jautājumu nolēmu atrisināt ar googles attēlu meklētāja palīdzību. pirmais attēls, ko pēc mana lūguma atrast bildi "veikls gulbis", uzrāda meklētājs, ir šāds:


pirmais attēls, kurā vispār ir attēlots kaut kas līdzīgs gulbim, ir šāds:


tiešām ceru, ka elīnai izdosies kļūt par veiklu gulbi, vismaz kāds prikols. tāpēc iesaku noklausīties oasis dziesmu "live forever", jo tur dzied, ka but now is not the time to cry, now's the time to find out why.

ja kas, rakstu iesaku izlasīt visiem, kam patīk avatara zilās mordas.

Iesākumā atvainošos, ka šajā rakstā būs ļoti daudz faktu un maz emocijas, taču es neredzu citāda veida, kā saglabājot maksimālu objektivitāti, es spētu runāt par tik plaši interpretējamu tematu.

Alla Pugačova – bijušajās Padomju Savienības teritorijās šis vārds komentārus neprasa nevienam, kas dzimuši ne vēlāk par 1991. gadu. Estrādes zvaigzne vārda visspožākajā nozīmē; dīva, kuras vārds ir kļuvis par brendu arī pats par sevi – savādāk es nemāku izskaidrot fenomenu, ka tagadējā Krievijā ir nopērkami gan Pugačovas čipsi, ultraīsviļņos skan Allas personīgā raidstacija, nemaz nerunājot par Pugačovas kurpju vai smaržu līniju. Un šķietami tomēr – tikai jau pirms divdesmit gadiem vīt sākusi sieviete, kas nebaidās atzīt savu cilvēcību un nepieciešamību pēc zemāko instinktu apmierināšanas. Kamdēļ saku 'šķietami'? Jo izskanējusī vaļsirdība man izklausās pēc diezgan klišejiskas PR kampaņas, kas cenšas tvert uzmanību visklasiskajā veidā – tvert zemjostas uzmanību. Vai kādam mūsdienās vēl tiešām šķiet, ka tas strādā? Mēs žāvājamies! Nav vairs deviņdesmitie, kad tikko bijām nometuši savienībā valdošā postulāta ‘mēs nepišamies’ jūgu, un jūtāmies kā beidzot saņēmuši ilgi gaidīto vīzu uz kontinentu 'Sex'. Un vispār -

Sekss. Kas tad īsti ir sekss? Pirmoreiz vārds "sekss" ar nozīmi dzimumakts (latīņu: Coitus) datēts ar 1929. gadu. Vispārīgā nozīmē šis jēdziens ir apskatāms plašāk - „Latviešu valodas vārdnīca” („Avots”, Rīga, 1987., atb. red. - Dainuvīte Guļevska) mums skaidro tā: Dzimumattiecības, jūtas, pārdzīvojumi, rīcība, kas saistīta ar dzimumtieksmēm. Ļoti patīk atsaukties uz Gaja Ričija 2000. gada kinofilmu „Snatch”, kur Turkish pie beigām saka: „For every action, there is a reaction.” Kontekstā – arī rīcība, kas saistīta ar dzimumtieksmēm, tomēr ir tikai pretreakcija ārējiem vai instinktīviem stimuliem, un, ja mēs cienām vārdnīcas skaidrojumu – sekss ir rīcība, jebkura rīcība ar labi zināmo virzītājspēku, nevis tikai pats dzimumakta process, tad Alla, mincīt, neviens no mums nespēj bez tā dzīvot, tikpat labi varēji pateikt, ka nespēj dzīvot bez skābekļa un cerēt uz rezonansi mēdijos.

Es, protams, tikai piesienos vārdiem un lietu un procesu neizbēgami ambivalentajai dabai, ļoti labi apzinoties, ka pati Pugačova, kas satriecošo ziņu pavēstījusi radiostacijā Radio Alla, ir domājusi daudz triviālāk. Gluži tāpat kā vārdus „nespēj dzīvot” korektāk būtu nomainīt pret „dzīvot būtu mokošāk”, bet ne jau par pārspīlētu izteiksmes veidu mēs te šoreiz. Pugačova sešdesmit gadu vecumā glorificē savu starp prostitūtām aizvadīto jaunību un rekomendē citiem mīlēt seksu. Ņemot vērā, ka esmu augusi laikā, kad vismaz teorētiski visi tabu ir krituši, es jums teikšu godīgi – es to nespēju saprast. Ne sajūsmu par pašsaprotamām lietām, ne vispār to, kā jūtas cilvēks teju dzīves finiša taisnē, kurš apzinās, ka itin drīz jau saviem mazajiem prieciņiem nāksies māt ardievas. Varbūt esmu pārāk skarba pret Pugačovu? Varbūt tieši sajūtot tuvojamies zaudētās paradīzēs, pārņem negausa vēlme tās tvert un grābt cik vien iespējams? Varbūt šīs vēlmes ir tik skaļas, ka tās tīri fiziski ir grūti noklusēt, tāpēc rodas vēlme par to runāt, rodas vēlme ar visu sirds siltumu ieteikt citiem to aptvert, kamēr vēl nekas nav nokavēts? Varbūt izmantot četras retoriskas figūras pēc kārtas ir pieņemami tikai pamatskolas domrakstā? Atpakaļ pie lietas –

Normatīvs heteroseksuālais dzimumakts ir vīrieša dzimumlocekļa ievadīšana sievietes vagīnā. Ja mēs tam pieejam tik pragmatiski, es tiešām uzstāju, ka neskaitāmi daudz cilvēku spēj dzīvot bez seksa, jo, kā nav, bet kā varētu būt teicis Ļermontovs – meždu pročim, vsje mi dročim. Sekss, kas mūsdienu sabiedrībā vairs nav tikai mehānisms, kā turpināt dzimtu, sekss, kas pateicoties kontracepcijai ir kļuvis par ko krietni daudzslāņaināku – lūk, šis sekss nebūt nav vairs noreducējams tikai līdz dzīvnieciski instinktīvas un ķermeņa iekšējo procesu akumulētas vajadzības. Vēlme pēc tuvības, es domāju – tiešām tuvības. Sekss kā mūžīgais dzinējs, kura dēļ šī pasaule rotē pa spīti ģeometriskās progresijas cienīgai cilvēces attīstībai, un sekss kā vienīgais jebkura sociālā slāņa atzītais apliecināšanās veids (lai kā arī to gribētos noliegt). Sekss kā izdzīvošanas manevrs, bet ne tik burtiskā nozīmē, kā pēcnācēju radīšana. Tas ir tas, bez kā Alla Pugačova tiešām nespēj dzīvot. Gluži tāpat kā jūs, cienījamais lasītāj.

Kam iesaku izlasīt? Visiem, kam patīk Fihte. Un kam patīk nostaļģija.

Tātad projekts "t e x x x t i" sāk uzņemt apgriezienus! Šķiet, ka pat nebūs nemaz jāgaida nākamā nedēļa, jo autores ir lielas iniciatīvas un darbaspēju pārņemtas, tāpēc līdz šīs nedēļas beigām gadiet:
1. Elīnas Kolātes pārspriedumu par tēmu "Ellai pēc šova konkrēti salauzta sirds" no portāla mango.lv, ko viņai iesaka Dace Jaunupe;
2. Daces Jaunupes pārdomas par skandalozajām baumām, vai "Tarantino nākamā filma būs vesterns?", kas publicēts portālā tvnet.lv, un ko viņai iesaka Sandra Mētra;
3. Sandras Mētras apceri par Elīnas Kolātes ieteikto, portālā mango.lv publicēto aksiomu "Alla Pugačova nespēj dzīvot bez seksa".

Ar cieņu,

DJ, EK un SM

Kādā pirmdienā Dace Jaunupe (labu laiku 21), Sandra Mētra (gandrīz 23) un Elīna Kolāte (tūlīt 23) satikās pēc mazliet pārmērīgas alkohola lietošanas uz paģiru simpoziju, lai runātu par akadēmisko stagnāciju, vīriešiem un nākotnes perspektīvām. Sarunas kāpinājuma brīdī visām jaunietēm nācās atzīt, ka stagnāciju līdzētu uzveikt vien jauni motivējoši izaicinājumi, jo ar alkoholu esam nonākušas pārāk familiārās attiecībās. Nolēmām, ka nepieciešams kopprojekts, jo, kā teicis jaunais perspektīvais latviešu literāts Nils Sakss: 'Dalīta bēda - pusbēda'. Bloga "t e x x x t i" koncepcija ir attāli patapināta no Sokarata dialogiem, kuru ietvaros trīs (+) draugi vai paziņas satikās vismaz reizi nedēļā, lai pārrunātu kādus konkrētus notikumus / savas atklāsmes fizikas, filosofijas un feļetonu jomās. Diemžēl DJ, SM un EK iknedēļas simpoziji ir tāls mērķis likumsakarīgu apsvērumu dēļ - iknedēļas satikšanās parasti beidzas ar neadekvātu promiļu līmeni organismā. Tieši šī apsvēruma dēļ arī tika pieņemts lēmums par šī bloga izveidi. "t e x x x t i" visas trīs autores apņemas reizi nedēļā uzdot kādai no divām pārējām autorēm izlasīt tekstu no kāda bulvār-portāla (vai iepazīties ar atbilstoša izmēra videoierakstu / radiopārraidi) un izveidot ierakstu īsas esejas formā par to, kas uzdotajā tekstā ir šķitis interesants, vai arī vienkārši atbildēt uz teksta uzdevēju jautājumiem a'la "Ko tu domā par...?". Izvairīšanās no šīm ārkārtīgi nopietnajām saistībām tiek sodīta ar gluži prozaisku puslitru stiprinātas dziras, kas tiek izmaksātas pārējām divām autorēm: budžetu neiznīcinošs, bet jūtams un, galvenais, patiesi taisnīgs sods.