| View: | Jaunākais. |
| View: | Arhivētais. |
| View: | Draugi. |
| View: | Par sevi. |
| You're looking at the latest 20 entries. Missed some entries? Then simply jump back 20 entries |
|
Par Tekstiem
|
|||||||||||
| ||||||
| Šajā nedēļā man ir piedāvāts analizēt Endžijas Hobsas monologu, kura tēma - Platona dialogs par erotisko mīlestību. Mīlestības definējums, ja vien tam nepieiet patiešām vieglprātīgi, ir nenormāli sarežģīts un subjektīvs pasākums. Šoreiz situāciju mazliet atvieglo tēmas sašaurinājums – erotiskā mīlestība, bet vienalga grūti. Grieķu tradicionālajā literatūrā erotiskā mīlestība = fiziska mīlestība uz kāda cita ķermeni. Man piedāvātajā materiālā tiek doti 3 skaidrojumi par tēmu „erotiskā mīlestība”. Pirmo man ir vēlēšanās saīsinoši saukt par operas sižetu modeli – cilvēks meklē savu īpašo, atbilstošo otro pusīti, ar kuru vienīgo var sasniegt pilnību. Tātad – erotiskā mīlestība = tieksme sasniegt pilnības stāvokli. Diemžēl šim variantam ir daži visai būtiski trūkumi. Risks – ja nu neizdodas – vai arī, ja nu izdodas, bet atrastā otrā pusīte mirst, ko tad?! Jādzīvo nepilnīgam visu atlikušo mūžu, jo citas „otrās pusītes” vienkārši NAV. Otrais trūkums – ja otra pusīte ir atrasta, erotiskajai mīlestībai vairs nav nozīmes un jēgas, pilnība ir izveidojusies. Tā pazūd. Vai tas mūs apmierina? Manuprāt, ir vēl viens kardināls mīnuss – šāda veida mīlestības definējums katastrofāli neder cilvēkiem ar ateistiskiem uzskatiem. Proti – pieņemot šādu modeli, iespējams eksistēt, neiedzīvojoties psihiskos traucējumos, tikai cilvēkiem ar milzīgu ticību Dievam/dieviem/liktenim. Pārāk daudz metafiziskā, pārāk maza pieredzes nozīme. Nākošais ir Sokrāta paustais „freidiskais” modelis – cilvēka mērķis ir sasniegt nemirstību. Tā kā tas nav iespējams tiešā veidā, to var izdarīt ar pēcnācēju palīdzību, ar varoņdarbu palīdzību vai arī , radot nemirstīgus mākslas darbus. Visos trijos gadījumos erotiskā mīlestība ir absolūti nepieciešama. Pēcnācēju gadījumā visai nepārprotami, bet pārējos divos mīļotais cilvēks kalpo kā iedvesmas avots varoņ/mākslas darba radīšаnai. Mīļotā cilvēka izvēle savukārt balstās mūsu priekšstatos par skaistumu, un tā kā skaistums sastopams ļoti daudzos objektos/subjektos, nav viena vienīgā neaizvietojamā mīļotā. Turklāt mīlēt skaisto nozīmē it kā virzīties pa skaistuma izpratnes pakāpieniem - vispirms iemīlēt ķermeni, tad dvēseli, tad atkāpties no skaistuma cilvēka veidolā un sākt mīlēt abstraktas lietas – piem., mākslu, zinātnes, beigās sasniedzot izpratni par universālo skaistuma formu. Tas nomierina, jo skaistuma izpratne nevar ne nomirt, ne aiziet pie 10 gadus jaunāka mīļotā. Milzīgs mīnuss – nav teikts, ka „skaistā iemiesojums” dos jums pretmīlu. Jebkurā gadījumā – skaistums metafiziskajā nozīmē noteikti nē. Endžija Hobsa apgalvo, ka Freids esot ļoti iedvesmojies no Platona, un šo domu papildinājis, izvirzot savu teoriju par erotiskās enerģijas izmantošanu kā „degvielu” radošām darbībām. Trešais viedoklis materiālā atšķiras no pārējiem ar konkrētību, to izklāsta cilvēks, kas pats ir nelaimīgi, bet kaislīgi iemīlējies (nelaimīgu mīlestību šajā gadījumā definējot kā mīlestību bez pretmīlas). Viņš nerunā par abstraktu jēdzienu, bet par to, kādas ciešanas var sagādāt mīlestība, no šīs materiāla daļas mēs gūstam priekšstatu par mīlestība gaismas (skaistums, romance, kaislība) un ēnas (ievainojamība, sāpes, greizsirdība, dusmas) pusēm. Platons it kā saka, ka nav, ko mocīties, vajag censties sasniegt pilnīgā skaistuma mīlestību, un ar trešā monologa palīdzību viņš paskaidro, ka saprot par ko runā, no kā piedāvā mums atteikties. Jocīgi, ka audiomateriāla beigās eksperte Hobsa uz jautājumu – kuram no piedāvātajiem viedokļiem pati pievienojaties? – atbild, ka ir audzināta „romantiskā garā”, tāpēc piekrīt pirmajam erotiskās mīlestības definējumam. Manuprāt, tas nav romantiski, bet vienkārši muļķīgi. Man, protams, liels prieks, ka šīs dāmas privātā dzīve ir izvērtusies tā, ka ticība vienam neaizvietojamam partnerim nav zudusi, bet būsim reālisti. Vēlos ar faktiem argumentēt savu viedokli par šādas pieejas utopismu. Lūk, daži elementāri statistikas dati: -apmēram 50% no visām noslēgtajām laulībām tiek šķirtas ( un tās ir tikai oficiāli šķirtās laulības). Tātad tīri statistiski no visiem 100% cilvēku, kas bijuši pārliecināti, ka atraduši savu vienīgo un īsto, 50% saprata, ka tā nav. -vidējais laulību ilgums ir 14,2 gadi. Nu neticu es, ka šie cilvēki bija „pilnīgi” un tātad arī laimīgi tikai 14,2 gadus no savas dzīves. Visticamāk, šie cilvēki atkal bija „pilnīgi” ar savu nākošo partneri. -visbiežāk šķiršanās notiek pēc 5-9 gadu kopdzīves. Ja jau tas bija īstais un vienīgais partneris, tad, kāpēc tik ātri šīs attiecības izjuka, ja nebija, tad kāpēc vispār uzsākt kopdzīvi. Protams, nekorekti ir novienādot mīlestību ar laulību, bet domāju, ka kopīgā attiecība starp kopdzīvi un šķiršanos arī, ja pieskaitīsim tos 40% pāru, kas dzīvo kopā nereģistrētā laulībā, īpaši nemainītos ( iespējams, ka šķirto kopdzīvju procenti pat palielinātos). Par manu personīgo viedokli runājot – nevaru nepieminēt personas iepriekšējās pieredzes nozīmi erotiskās mīlestības „brīnumā’’. Vārdu salikumā jūtu ķīmijā jau ne velti tiek ietverts vārds ķīmija ( kā nekā – eksaktā zinātne), proti, tas vai jūtam elektrizēšanos kādas personas virzienā, diezgan lielā mērā ir rezultāts mūsu bērnības traumām, vecāku piemēram un iepriekšējo attiecību vēsturei. Tas diezgan ļoti sasaucas ar Sokrāta modeli, tikai skaistums ir nevis universāls, bet katram savs un plaši pielietojams jēdziens. Nu neticu es kaut kādai likteņa noliktai otrajai pusītei, bet ticu, ka ir nepieciešama arī patīkama nejaušība, lai divi cilvēki, kas ir varētu viens otru elektrizēt, tiešām satiktos. | ||||||
comments: 2 izteica savu viedokli or jā, lūdzu?   |
| ||||||
| Lasot ‘Atklāšanu’ likās, ka iedomātā realitāte tā pakāpeniski, bet ar stipru satricinājumu palīdzību, pārvēršas par sliktu murgu. Sekvence, kas parādās katru reizi pēc Vaneka problemātiskās ‘situācijas’ pieminēšanas un sastāv no piedāvājuma iedegt kamīnu vai paklausīties no Šveices atvestos ierakstus, un kuras bezjēdzību pārtrauc ‘melodiskais’ pulkstenis, līdz ar Veras un Mikaela aiziešanu ‘ekstrēmos’, rādot Vanekam Veras tvirtās krūtis, uzjautrina savā absurdumā, bet parādās sajūta, ka gribētos arī pamosties un vairs neatrasties uzmācīgā pāra viesistabā. Luga nostrādā pārliecinoši, sagādājot gan tūlītēju sajūsmu pēc izlasīšanas, gan arī pakāpenisko prieku, saskatot tur vēl pa jaunai metaforiskajai nozīmei. Apskatot tekstu, es mēģināšu paskatīties uz dažām metaforiskajām interpretācijām, un jau sākumā vēlējos atzīt, ka varbūt nemēģināšu pievērst uzmanību vēsturiskajam momentam, kurā Havels rakstījis darbu, bet tik un tā ņemot vērā kontekstu, skatīties, ko uzrakstītais teksts varētu nozīmēt šodien. Jau skatuves apraksts lugas sākumā vērš uzmanību uz vienu no ‘lielajām’ lugas tēmām – tiek stādīts priekšā Veras un Mikaela dzīvoklis, kas pārbāzts un ‘piedekorēts’ pilns ar visdažādākā stila objektiem (Rokoko pulkstenis, senlaicīgs turku nazis un krievu ikona viens otram līdzās). Līdzīgi kā ciemos atnākušajam Vanekam lasītājam var rasties nedaudz neizpratnes pilnas sajūtas par šo ainu, kuras nosacītā ‘atklāšana’ ir galvenā darbība lugā. Lēnām sarunas no ‘perfekti saskaņotās’ telpas sāk virzīties uz paša Mikaela un Veras dzīvi, bet nekur nepazūd sajūta, ka vēl joprojām tiek izrādīti priekšmeti, kuru vienīgā jēga ir šāda atrādīšana ciemiņam. Manuprāt, lugā lieliski parādās objekt-ificēšanās, priekšmet-ificēšanās un identitātes veidošana no patērētajiem produktiem. Objekti veido iluzoru ainu, it kā piešķir jēgu viņu dzīvei (Vera un Mikaels mēģina Vaneku pārliecināt, ka pievēršoties mājas iekārtošanai, dzīve pēkšņi brīnumainā kārtā iegūs jaunu nozīmi un ‘kultūras līmeni’), bet zem šī skatuviskā īsti apakšā nemaz nav atrodama reāla pieredze un cilvēciskas attiecības. Manā skatījumā, luga diezgan veikli arī parāda preču fetišu. Sakarā ar šo fenomenu spilgti atmiņā palika saruna par biktskrēslu (confessional), ko Mikaels no kādas baznīcas arī ir pamanījies iegādāties nostādīšanai savā viesistabā. Kad Vaneks jautā, ko namatēvs īsti grasās ar tādu darīt, Mikaels ir neizpratnē – ‘Kā tu to domā, ko mēs ar to darīsim? Tev tas nepatīk?’ Vanekam atkāpjoties sarunā, un it kā atdzīstot, ka tā kā patīk, Mikaels uzreiz atdzīvojas un turpina sajūsmināties: ‘ Tas tik ir viens fantastisks objekts! Mēs esam par to ļoti priecīgi, vai ne, Vera?’ Biktskrēsla pielietojums grēksūdzē ir it kā ‘aizmirsts’, vienīgi palikusi vērtība, kuru tas iegūst, būdams rets un izdevīgs pirkums, ar kuru palielīties saviem ciemiņiem. Klausoties Veras un Mikaela neapstādināmo monoloģisko dialogu par to, cik izdevusies, racionāla, kārtīga un cilvēcīga ir viņu dzīve var novērot vēlmi aizpildīt ‘veselā saprāta’ (common sense) kritērijiem atbilstošo pieņemamās dzīves prototipu. Absurda šajā konkrētajā gadījumā ir arī situācija, kad iekļauties šajā tēlā varoņi vairs ir tikai spējīgi, runājot un prezentējot citiem šīs pieņemtās pārliecības. Paši viņi ne tam īsti tic, ne spēj to realizēt, jo ‘izrāde’ sabrūk tikko viņu vienīgais klausītājs, Vaneks, mēģina pamest dzīvokļa sienas. Žižeks teiktu, ka šis ir ideoloģijas veikums augstākajā līmenī – ne īsti pats cilvēks tic paustajām pārliecībām, ne reāli ir kāds cits, kas tās uzskata par īsti patiesām, tomēr katra mazā indivīda galvā ir iedomātais Cits vai Citi, kuriem tam jābūt pieņemami. Rezultātā sistēma turpina strādāt, nevienam īsti ar prātu neizvēloties tajā piedalīties vai nē. Varētu arī vienkārši Milliski teikt, ka teksts ir par antagonismu starp sabiedrību un indivīdu. Vera un Mikaels iemieso sabiedrību (masu tirāniju), kas visu zina labāk, kas uzskata par dabisku uzspiest vienīgo pareizo dzīvošanas veidu katram individuālajam sabiedrības pārstāvim, kuras tradicionālie un morāli akceptējamie paradumi ir cilvēces stūrakmeņi. Un šie briesmoņi, kuri ciemiņam grib parādīt arī kā pareizi mīlēties, stāv pretstatā indivīdam, Vanekam, kura balsij lugā it nemaz neparādās vietas, kura sieva nepareizi gatavo, kurš nepareizi strādā, kuram ir nepareizi paziņas, kurš vienkārši nepareizi eksistē. Vaneka vārdos neminamais ‘Citādums’ tiek nosaukts par viņa (visiem zināmo) ‘situāciju’ – lielos vilcienos Vaneks nav tāds kā viņi. ‘Atklāšana’ ir ļoti trāpīgs nosaukums lugai. Veras un Mikaela dzīve ir kā izstāžu zāle vai veikala skatlogs; tā eksistē un iegūst jēgu tikai brīdī, kad ir kāds kuram atrādīties. Tāda banalitātes producējoša, stereotipiska un nedzīva sistēma. Un šāda veida sistēmas mēdz sabrukt tajā brīdī, kad indivīds atsakās to reproducēt, atsakās tajā pasīvi piedalīties, brīdī, kad Vanekam mēģinot atstāt dzīvokli, Vera un Mikaels no paraugpilsoņiem pārvēršas mežoņos, kas mētājas ar puķēm un nejauki kliedz. Tajā brīdī rodas motivācija būt cilvēkam, kurš sevi neredz kā objektu un līdz ar to nemēģina meklēt apkārtējo identitāti viņa lietotajos produktos vai pakalpojumos, bet atsaka kā Vaneks, ka ‘tādām lietām īsti uzmanību nepievērš’. | ||||||
| comments: jā, lūdzu? |
| ||||||
| Nekad nevajag gaidīt pārāk daudz, tad arī nenāksies vilties! Šis ir viens no svarīgākajiem manis pašas ieviestajiem dzīves optimizācijas likumiem, ko cītīgi ievērojot, man, atšķirībā no daudziem citiem divdesmitgadnieku paaudzes pārstāvjiem, ir gājuši secen (nu, vismaz pagaidām) antidepresantu lietošanas prieki. Diemžēl dažreiz likumi aizmirstas - pārāk lielas ekspektācijas bija galvenā mana kļūda, lasot Margaretas Voltersas grāmatu „Feminisms” ¼ satori sērijā „Ļoti saistošs ievads”. Tikai nevajag dramatizēt – grāmata noteikti nebija slikta. Izlasīju no sākuma līdz beigām, tā mani nenokaitināja, rakstības stils tīri patīkams, tikai saturiski gan biju gaidījusi vairāk. Pirmkārt, šķiet, ka grāmatai atbilstošāks nosaukums būtu „Feminisma vēsture”, jo pārliecinoši lielāko grāmatas daļu autore velta dažādām personībām un notikumiem, sakārtojot tos hronoloģiskā secībā atbilstošās nodaļās. Tās lasīt ir pietiekami interesanti - kaut vai tāpēc, lai kārtējo reizi papriecātos par to, cik labi, ka dzīvojam tieši šodien. Notikumi loģiski seko viens otram, stāstījums nav samudžināts, bet man lasot mazliet pietrūka, nu, nezinu pat, kā lai to nosauc – jaunatklājuma prieka. Vissaistošākā šķita nodaļa „Feministes pasaulē”, varbūt tāpēc, ka attīstības valstu sieviešu problēmas spēcīgi atšķiras no Rietumvalstu (būsim godīgi – jau neskaitāmas reizes aktualizētajām, bet joprojām līdz galam neatrisinātajām) problēmām. Galvenokārt ar to, ka bieži vien vistiešākajā veidā skar dzīvības, ne vien dzīves kvalitātes apdraudējumu. Otrkārt, grāmata tā arī nesniedza man atbildes uz vairākiem jautājumiem, par kuriem cerēju izlasīt: Kā cilvēce vispār nonāca līdz tik neracionālam un absurdam dzimumu lomu sadalījumam, ka jēdzienam „feminisms” vispār bija nepieciešamība parādīties? No kurienes radies tas banālais mīts, ka feministes ir ūsainas, resnas un nemazgājušās sievietes (tiešām atvainojos par vulgarizāciju!)? Kāpēc vārdam „feminisms” ir tā negatīvā pieskaņa? Manam pirmajam jautājumam autore vispār nepieskaras. Par otro – garāmejot atzīst, ka šāds mīts tiešām eksistē, bet noliedz tā pamatotību (šeit man pilnībā jāpiekrīt, jo grāmatā ievietotajās fotogrāfijās redzamās feministes ir ja ne visas skaistules, tad koptas gan). Par trešo – arī apgalvo, ka tā ir, it kā cenšas atbildēt, bet vai nu autorei nesanāca, vai arī es vienkārši neuztvēru. Protams - jebkurš kaut cik sakarīgs cilvēks pats var izdomāt atbildes uz šiem jautājumiem, bet, ja jau es paņemu rokās grāmatu ar nosaukumu „Feminisms”, tad man gribētos par tiem šeit izlasīt. Ja mazliet atkāpjamies no grāmatas recenzēšanas un pieskaramies personīgajām „sāpēm”, tad man ir vēl viens jautājums, uz kuru labprāt uzzinātu atbildi – kāpēc daudzas sievietes tik nicīgi izsakās par savu dzimumu apzīmējošo vārdu – piemēram – tādiem vārdu salikumiem kā sieviešu kolektīvs, kompānija, filma, vakars un pat ēdiens, utt. ir lielākoties nicīga pieskaņa (pozitīvākajā gadījumā tie tiek lietoti ar tādu attaisnojuma/joka funkciju)? Kas tas ir?! Kaut kāds freidisks komplekss? Vilšanās? Bravūra? Pakaļskriešana? Nu, nesaprotu es šito. Un tagad sekos negaidīts skarbums no manas citkārt mierīgās personas - kāda vēl patiesa dzimumu līdztiesība, ja pašas sevi tā tizlinam! Grāmatas beigās autore raksta „es joprojām ticu, ka feminisms mūs tomēr atkal pārsteigs, ka tas pieteiks sevi varbūt iepriekš neparedzamos veidos un jomās, par kurām ir maz domāts līdz šim”. Jā, man aktuālākā joma(cik labi, ka pagaidām personīgi neesmu saskārusies ar patiesi būtiskām nevienlīdzības problēmām) laikam tiešām ir šis psiholoģiskais noliegums. Nav jau tā vitāla problēma, arī dzīves kvalitāti tieši neietekmē, bet, ja godīgi, kārtējo reizi dzirdot nicīgu apzīmējumu no pazīstamu dāmu mutes, kaitina gan. | ||||||
| comments: jā, lūdzu? |
| ||||||
| Datorspēļu loma, potenciāls un nozīme šobrīd (iespējams galvenokārt man) šķiet ne pārāk izpētīts lauks. Brīžos, kad notiek saskare ar datorspēlēm kā brīža aizraušanos, izklaidi un atpūtu no sarežģītākām lietām, sarunā parasti tiek nonākts līdz secinājumiem, ka teorētiski datorspēles var būt prāta treniņš, bet tomēr būtu arī varbūt vērtīgāki veidi, kā pavadīt laiku, nenogurdinot acis pie datora un nododoties sevis, nevis ekrāna tēlu attīstošām lietām (nav izslēgta arī šo lietu pārklāšanās). Grūti arī noliegt, ka bieži vien šķiet, ka datorspēles ar mazāku prāta piepūles nepieciešamību (reakcijas veiklības varbūt vienīgi, kas iespējams nav slikta lieta) liekas vienkārši muļķīga nodarbe, kas var aizņemt milzums daudz stundu spēlētājam vienkārši šaudoties, cīnoties, izpildot vienmuļus uzdevumus, lai tiktu līdz spēles beigām un uzvarētu. Šādā formā datorspēles ir apmēram tāds pats draņķis kā seriāli, kuros lielākoties gribas izsekot līdzi scenārijam, pa ceļam varbūt gūstot kādu nelielu baudu no piedzīvojumiem, izvēlētās vides un laika (set-up) vai nedaudz humora. Sanāk, ka labākajā gadījumā datorspēlēm var tikt piešķirta prāta treniņa vērtība, bet estētiskas vērtības tur meklējamas nav. Līdzīgu viedokli pauž arī aplūkojamais teksts, respektīvi - datorspēles nav un nebūs māksla. Raksts būtībā ir atbilde TED runai, kurā K. Santiago apgalvo pretējo – datorspēles ir māksla un tas ir awesome! Abi autori samērā virspusēji pārskrien pāri diskusijai par datorspēļu iespējami māksliniecisko dabu. Disputs sākas ar jautājumu par datorspēlēm kā formu, kura varētu jau šobrīd būt māksla vai kurai būtu potenciāls kļūt par mākslu. Santiago par datorspēlēm kā vēl attīstības sākumā esošu, bet tomēr, mākslu. Eberts saka, ka tās ir muļķības, un mēģina diskreditēt Santiago pieņēmumus par to, ka agrīnās glezniecības formas alu zīmējumos varētu tikt uzskatītas par maz-attīstītu mākslu (ja māksla, tad uzreiz). Tālāk tiek nonākts pie grūtībām ar to, ka datorspēle tomēr ir spēle, tātad noteikumi, mērķi un beigās uzvara vai zaudējums, tātad tāpat kā šahs vai futbols nevar būt māksla (ja nu vienīgi vārds ‘māksla’ netiek lietots izteicienos sakarā ar ‘mākslu’ kaut ko darīt ļoti prasmīgi). Tālāk diskusija par instrumentalitāti, kura parādās noteikumu un mērķu eksistencē, sajaucas ar diskusiju par definīcijām, kas paliek kaut kur starp Vikipēdijas mākslas definīcijas ievērtēšanu un Platona definīcijas pārveidošanu, un rezultātā ne vienam, ne otram ne īsti skaidru definīciju, ne īsti skaidru pieeju mākslas definēšanai (vai definēšanas neiespējamībai). Tāda diezgan švaka arī sanāk piemēru apskate – Eberts pasaka, ka izbaudīt Santiago parādītās datorspēlēs, kurām, viņasprāt, ir mākslinieciska vērtība, varētu tikai piedaloties šo datorspēļu peļņas saņemšanā. Iespējams datorspēles ir pārāk komplekss veidojums, lai tik vienkārši mēģinātu tās kā atsevišķu žanru novietot vienā vai otrā pusē ‘mākslas robežai’. Varētu ņemt vērā tieši datorspēles daudzpusīgo dabu, lai vismaz daļēji mēģinātu veikt analīzi par tās iespējamību būt mākslai. Tas, kas rakstā parādās tikai garām ejot, bet ar ko teorētiski nodarbojas humanitārā Spēļu studiju daļa, ir stāstījuma un formālas sistēmas sastāvdaļas datorspēlēs. Stāsts var likt vilkt paralēles starp datorspēlēm un drāmu, kur it kā nobrūk robeža starp aktieri un skatītāju, spēlētājam iejūtoties abās lomās (Laurel). Šeit arī prātā varētu nākt Adventure vai RPG spēles, kur stāsta elementam ir nopietna loma un pieredze varbūt varētu tuvoties grāmatas izlasīšanai. Tomēr atļaujoties šādi pielīdzināt datorspēles literatūrai, gribas skaļi iebilst, ka grāmatu lasīšana tomēr nodarbina iztēli relatīvi neierobežotos veidos un tomēr stāsta virzību datorspēlē nodrošina spēlētāja darbošanās, cīnoties ar milzu žurkām vai risinot loģikas uzdevumus. Tā arī var nonākt pie otrā studiju novirziena, kas tomēr uzsver, ka stāsts un datorspēle ir radikāli dažādi mediji, un mēģinot analizēt spēli kā māksliniecisku formu, uzmanība būtu tieši jāvērš formālajai sistēmai ar katras ‘spēles noteikumiem’. Rakstot šo frāzi, atcerējos par pirmā semestra lektoru, kurš vienkāršā valodā mēģināja izskaidrot institūciju konceptu, saucot tos par politikas ‘spēles noteikumiem’. Sabiedrībā pastāv institūcijas kā pieklājības normas, likumi un lielas cilvēku grupas organizējošas vienības (skolas, slimnīcas), kas gan palīdz sabiedrībai funkcionēt, gan to ierobežo. Cilvēka un institūciju attiecības nevajadzētu uzskatīt par statiskām, jo starp abiem notiek ietekmju apmaiņa, cēlonim un rezultātam mainoties vietām. Šāds vienkāršots skatījums uz sabiedrību iespējams noder aplūkojot datorspēļu virtuālo vidi, kurā eksistē noteikumi un mērķi, bet pastāv iespējas spēlētājam tos interpretēt un izmantot kreatīvā veidā. Jau gatavais sižets un vide iespējams kalpo tikai kā iztēles rosinātājs, kas ļauj katram spēlētājam pieiet spēlei individuālā veidā (Juul). Tādejādi līdzīgi kā sastopoties ar realitāti tādu kā tā ir, mēs iespējams mēģinām to kreatīvi mainīt vai vismaz teoretizēt par citām realitātēm daiļliteratūrā, datorspēle varbūt piedāvā vēl vienu mediju ‘dzīves noteikumu’ interpretācijai. Interesants man šķita novērojums, ka debatēs par datorspēlēm nereti parādās nodalījums starp datorspēļu nespēlētājiem un spēlētājiem. Pētījumi izvirza teorijas, ka regulāriem spēlētājiem ir ievērojami labāka prāta veiklība, pirkstu koordinācija, un augsti tiek vērtēts koncentrēšanās līmenis, kāds parādās ar sirdi un dvēseli nododoties spēlei. Vikipēdija stāsta, ka ASV apsver iespējas izmantot šo potenciālu, pielietojot spēļu elementus izglītības sistēmā, kas ļautu bērniem mācīties ar tikpat lielu koncentrēšanos (gribas gan drīzāk domāt par to, kādēļ nav šāda spēja koncentrēties uz vienkāršajiem medijiem, kā grāmatas). Nespēlētāji savukārt atbild nicinoši vērtējot datorspēles un to potenciālu. Līdzīga iespējams arī ir debate starp Ebertu (nespēlētāju) un Santiago (spēlētāju), kura īsti uz priekšu nevirzās, Ebertam savā rakstā paliekot galvenokārt autsaidera lomā. No ārpuses skatoties pārliecinoši šķiet argumenti par instrumentālā domāšanā balstīto datorspēļu pieredzi, kas nepiederas mākslai, vai arī par reālu piemēru trūkumu, kurus varētu ideju, formas un arī konteksta vērtīgumā salīdzināt ar izcilākajiem mākslas darbiem, kas tapuši citos medijos. Bet var gadīties, ka pastāv iespējas, mēģinot skatīties uz datorspēlēm no iekšpuses (varbūt ar kāda cita, nevis Santiago palīdzību) saskatīt iespējami aizraujošas tendences un sakarības datorspēlēs, kuras liktu mainīt domas par viņu māksliniecisko impotenci. | ||||||
| comments: 2 izteica savu viedokli or jā, lūdzu? |
| ||||||
| Cilvēka lēmumu pieņemšanas mehānismi un to izpēte mani interesē jau ilgāku laiku. Kaut kad šīs intereses sākumposmā nolēmu, ka būtu jāķeras pie psihoanalītisko teoriju iepazīšanas, un iegādājos Freida ‘Ievadlekcijas psihoanalīzē’. Tās noliku malā pēc devītās (Sapņu cenzūra) vai desmitās (Sapņu simbolika) lekcijas izlasīšanas, Freidam pakāpeniski izsakot aizvien skaļākus un absurdākus minējumus. Mana ticība psihoanalīzes teoriju patiesībai vai nepatiesībai sakņojas intuīcijās un nezinātniskos novērojumos: šo teoriju nepierādāmība pašreizējās zinātnes apstākļos neļauj izdarīt nopietnākus spriedumus. Un, kamēr šīs intuīcijas atvērtām rokām pieņem apgalvojumu “jebkura pārteikšanās sakņojas zemapziņā un ir interpretējama”, izteikums “visi sapņi ir par seksu” liek uzcelt aizdomu barjeru*. Lasot pēdējos apskatāmos darbus, piedzīvoju līdzīgu skepses pieaugumu. Kamēr, rakstot par “Poliannu”, pats aizstāvēju psihoanalītisku pieeju tekstiem, Lauras Malvijas “Vizuālā bauda un stāstošais kino” liek uzdot jautājumu: cik tālu psihoanalīzi drīkst uztvert nopietni? Pie kuras līnijas būtu jāapstājas un jāsagaida tas brīdis, kad neirozinātnes spēs piegādāt empīriski pārbaudāmus materiālus? Uz šiem jautājumiem centīšos atbildēt raksta beigās, vispirms apskatot ‘Vizuālās baudas un stāstošā kino’ saturu un feministisko vēstījumu. Savā darbā Malvija raksta par kino kā ideoloģisku ieroci, kas atspoguļo un nostiprina patriarhālu sabiedrību, izmantojot psihoanalītisku simboliku. Centrālais raksta arguments interpretē skatienu kā autoritātes rīku un izdala trīs galvenās kino skatiena versijas: kamera vēro aktierus, skatītājs vēro aktierus, aktieri vēro aktierus. Sievietes šajos procesos ieņem pasīvo apskatāmā objekta lomu, kamēr vīrietis ir aktīvais skatītājs. Protams, Malvija nedomā, ka sievietes kino nekad neskatās uz vīriešiem un neeksistē sievietes - kino skatītājas; viņa drīzāk apgalvo, ka Ingrīdai Bergmanei jēgu piešķir Hamfrija Bogarta varoņa skatiens, ka Holivudas sievietes ir pakļautas Holivudas vīriešiem, ka asociējoties ar Holivudas sievieti sieviete - skatītāja asociējas arī ar tās otršķirīgo statusu. Skatītājs - vīrietis, savukārt, sevi var ērti asociēt ar vīrieti - varoni, tādējādi dubultojot savu varu pār viņam pakārtoto sievieni: viņa tiek pakļauta skatienam gan no skatītāja, gan no sava ekrāna partnera puses. Ir grūti nepiekrist tam, ka Holivudas arhetipi nostiprina patriarhālu sabiedrību, ka sievietes tiek padarītas sekundāras un objektificētas, tādēļ par šo apgalvojumu faktisko pamatojumu es strīdēties nevēlos. Tā vietā, manuprāt, ir vērts padomāt par noklusētajiem vērtību secinājumiem. Vai tas, ka sieviete tiek padarīta par pielūgsmes objektu, kamēr vīrietis ir varonis - darītājs, ir labi vai slikti? Vai nereprezentatīvās proporcijas starp vīriešiem un sievietēm ir kaut kas, pret ko jācīnās? Vai dažādu profesiju dzimumsadalījuma tendences ir nosodāmas? Manuprāt - nē. Feminisms savās saasinātākajās izpausmēs ir utopisks, nesasniedzams, ja vadāmies pēc mazliet citām (arī ne visai zinātniskām) psiholoģijas teorijām; konkrētāk - tām, kas sakņojas evolūcijas teorijā. Vīriešu uzvedībā lielāku gēnu pārmantojamību nodrošina aktivitāte, alkas pēc statusa, kamēr cilvēku sugas sievietēs - empātija un relišeri**. Vīriešu daba nodrošina to, ka viņi biežāk būs varoņi un policisti, vairāk skatīsies uz sievietēm un būs aktīvāki politiskajos procesos. Un uz šīm tendencēm vajadzētu skatīties vērtību-neitrālā veidā, gluži kā uz reproduktīvo orgānu sistēmu atšķirībām starp dzimumiem. Protams, ne viss feminisms cīnās ar dabas vējdzirnavām; mūsdienu sabiedrībā, kas visbiežāk balstās cilvēktiesībās, eksistē neatrisinātas dzimumdiskriminācijas problēmas: ja sievietei ir vēlme kļūt par policisti, nav iemesla viņai to liegt. Vienlīdzība tiesībās, nevis statistikā ir brīnišķīgs mērķis. Tomēr nedomāju, ka psihoanalītiska pieeja šiem jautājumiem būtu jāizvirza priekšplānā: tā drīzāk jāizmanto kā mehānisms, apskatot pilnu sociālās hierarhijas ainu un visas problēmas tajā. Jo gan dzimumkonflikti / seksisms, gan rašu un citu grupu konflikti / rasisms un nacionālisms, gan klašu konflikti / kapitālisms, gan arī citi konflikti ir saistīti, tie pārsedzas un sapinas līdz izveido mūsu sabiedrību. Feministiem strikti nodalot savu cīņu no marksistu vai homoseksuāļu tiesību aizstāvju cīņām, šīs cīņas efektivitāte zūd un nepilnīgais pasaules skatījums agrāk vai vēlāk noved pie absurdiem un radikāliem apgalvojumiem. Un, kā jau rakstīju sākumā, absurdu un radikālu apgalvojumu Malvijas rakstā netrūkst. Izskaidrojot aktrišu padarīšanu par fetiša objektiem ar vīriešu bailēm no kastrācijas, ko šīs aktrises iemieso, un sievietes vēlmi pēc bērna ar peņa trūkuma kompensēšanu, raksta autore pārkāpj to līniju, kurā vēlos ticēt freidiskajiem izskaidrojumiem bez skaidra empīriska pamatojuma. Visnelāgākais šeit ir tas, ka savu pozīciju nespēju pamatot ar pretenzijām uz zinātniskumu; es nevaru sniegt labu atbildi uz ieraksta sākumā uzdotajiem jautājumiem. Tā ir tikai intuīcija, mazliet izglītota ticība, common sense pieeja Okama asmenim: ja tas liekas pārāk samezgloti, tas ir jānoraida par labu ‘vienkāršākajam modelim’. Un vienkāršotais modelis šajā gadījumā ir uz tikpat vājiem un nezinātniskiem minējumiem balstītā evolucionārpsiholoģijas teorija. Gluži vienkārši tāpēc, ka tās piedāvātais risinājums šķiet mazliet pieņemamāks. Ass pliķis manai ‘kritiskā domātāja’ pozīcijai. Un, ieskatoties mazliet dziļāk, šādu pliķi ir pelnījuši lielākā daļa ‘kritisko domātāju’. Atliek vienīgi cerēt, ka ‘empīriskā zinātne’ tuvākajā laikā nesaļodzīsies, bet tieši otrādi - paņems zem sava siltā spārna arī savus mazos brāļus - apziņas filosofus, psihoanalītiķus un evolucionārpsihologus, kā arī manu kategoriju - wannabe sociālzinātniekus. * Šī atkal būtu lieliska vieta pašanalīzei: “visu, kas man šķiet pārāk šokējošs un vulgārs, es noraidu represīvu mehānismu vadīts”. Psihoanalītiska vēršanās pret psihoanalīzes kritiķiem nav retums - freidiskās domas vēsture ir diezgan piesātināta ar pseidozinātniskiem ad hominem. ** Protams, saraksts ar hipotētiskajām dzimumatšķirībām psiholoģijā un fizioloģijā ar šiem elementiem neaprobežojas. | ||||||
| comments: 4 izteica savu viedokli or jā, lūdzu? |
| ||||||
| Vispirms atvainošanās: par kavēšanos (no JS) un to, ka izladīs šo nedēļu (no KE). Tomēr JS raksts būs un Karlīna atgriezīsies nākamnedēļ. Tikmēr par šonedēļu: Marta raksta par JS ieteikto Rodžera Eberta bloga ierakstu "Video games can never be art" Jānis apskata MR ieteikto Devida Kariera rakstu "On the Possibility of Aesthetic Atheism: Philosophy and the Market in Art" Ar cieņu, MR, KE un JS. | ||||||
| comments: jā, lūdzu? |
| ||||||
| Pagājušajā nedēļā lokāli plašu diskusiju izsauca manis ieteiktais (un nevaru es šajā brīdī noslēpt savu lepnumu, haha) „Polliannas” apskats JS izpildījumā. Dzelzs jākaļ, kamēr karsta, tāpēc, turpinot tēmu par bēgšanu no realitātes, šonedēļ lasīju J.R.R.Tolkien eseju „On Fairy Stories”. Jāatzīst, ka lasīt bija ļoti patīkami, bet rakstīt šo ierakstu ir ārkārtīgi grūti tikai tā iemesla dēļ, ka žurnāla „Rīgas Laiks” (turpmāk RL) aprīļa numurā ir visai pagarš raksts par Tolkīnu, kurā vairākās vietās citēta arī šī pati eseja. Centīšos nedublēties. 20.gs 30tajos gados akadēmiķi pārmeta Tolkīnam eskeipismu (= prāta izklaidēšana ar nolūku aizbēgt no nepatīkamas realitātes vai ikdienas rutīnas), un „On Fairy Stories” tapa kā atbildes reakcija. Izlasot „Rīgas Laika” rakstu, var jau arī saprast kritiķu kārdinājumu, jo viss šķiet tik psihoanalītiski pamatoti – kur gan vēl lai bēg tehnoloģisko progresu nīstošs cilvēks, kurš baidās no automašīnām un neatzīst elektroniskās ierīces, ja ne uz zemi, kurā iedzīvotāji staigā ar basām, ļoti spalvainām kājām un koki atdzīvojas. Tā kā tāda zeme neeksistē, tad atliek tikai viena izeja – to izdomāt. Bet tomēr man šķiet, ka bez tiem argumentiem, kurus Tolkīns min savā esejā un kuri citēti arī RL rakstā ir vēl viens apstāklis, kas šīs diskusijas un īstenībā arī eskeipismu vispār padara stipri nevajadzīgus. Proti - viena no svarīgākajām īpašībām, kas atšķir īstu mākslinieku no gribubūtmākslinieka ir nespēja neradīt, un Tolkīnam šī īpašība piemita pārākajā pakāpē. Ar to es gribu teikt, ka varbūt nevajag visur meklēt zemtekstus un kompleksus. Esmu pietiekoši daudz runājusi ar radošiem cilvēkiem, lai uzdrošinātos apgalvot, ka bieži vien idejas rodas pašas no sevis, un cilvēks ir kā tāds izpildītājs, kura roka kalpo kā instruments, lai šī ideja īstenotos. Šeit es nespēju noslēpt savas simpātijas pret „Gredzenu Pavēlnieku” un sašutumu par daudzu cilvēku tendenci itin visā meklēt supersarežģītus zemūdens akmeņus*. Nu ir taču lietas, kas vienkārši ir skaistas, tāpēc, ka tādas tās ir. Var jau, protams, skatīties uz glīti saposušos sievieti un nodomāt, ka viņa noteikti ir vientuļa un atrodas izmisīgos partnera meklējumos (skaudība? vulgāra psihoanalīze?), bet vai nav patīkamāk vienkārši skatīties un baudīt (literatūras gadījumā – lasīt un baudīt). Ar piebildi - ja vien darbs ir konkrētā lasītāja gaumei atbilstošs. Lasot Tolkīna biogrāfiju, aizdomājos par vēl kādu jautājumu - kāpēc tik plašas diskusijas par saturu neizsauca citas mākslas formas ar fantastisku sižetu, piem., glezniecība? Pieļauju, ka tas saistīts ar to, ka literatūra ir tas žanrs, kas visdziļāk ievelk sevī iekšā, proti, patērētāja smadzenēs ir krietni spēcīgāka klātbūtnes sajūta, lasot talantīgi sarakstītu darbu, ne, skatoties talantīgi uzgleznotā gleznā (kino tīri tehniski toreiz vēl nespēja to nodrošināt) . Tāpēc daudz satraucošākas arī sajūtas izbaudot ceļojumus nereālā pasaulē → tāpēc arī lielākas bailes iegrimt šajā pasaulē arvien dziļāk → tāpēc arī lielāks pamats pārmetumiem. „On Fairy Stories” noteikti nav kaut kāda neveikla taisnošanās, bet gan patīkamā valodā uzrakstīts par savu domu ļoti pārliecināta cilvēka viedoklis. Cilvēka, kurš acīmredzami ir izpētījis attiecīgo jautājumu līdz sīkumam, līdz tam līmenim, kad faktus jau ir spējīgs nevis vienkārši salikt virknītē, bet izmantot tos savas domas labākai pamatošanai. Esejas sākumā Tolkīns formulē jautājumus, uz kuriem atbildēs – What are fairy-stories? What is their origins? What is the use of them? Un atbild tā, ka „On Fairy Stories” ir patīkami lasīt pašu par sevi, nemaz nezinot kontekstu, kādā šī eseja uzrakstīta. Izklaidējošākie brīži ir tie, kuros autors izsaka savas domas par citiem pasaku dižgariem (Brāļi Grimmi, Šarls Pero u.c.), piemēram, uzzināju, ka „Alise Brīnumzemē” nemaz nav nekāds „fairy-story”. Lieki piebilst, ka kādus 50% no visiem Tolkīna piesauktajiem mītiskajiem varoņiem un notikumiem es (un pieļauju, ka vairums tēmā specifiski neieinteresēto cilvēku) dzirdēju pirmo reizi. Bet veids, kādā šīs jaunās zināšanas tiek pasniegtas ir nemanāms un produktīvs. Sasummējot savu sajūsmu par formu + jauniegūtās zināšanas = labi pavadītu laiku + redzes loka paplašināšanos → ieteikums „On Fairy Stories” izlasīt visiem, kam vakarā gribas visai jēdzīgi pavadīt laiku. *Ar šo es negribu teikt, ka „Gredzenu Pavēlnieks” būtu pilnīgi tukši dekoratīvs darbs. Drīzāk vēlos paust vēlmi nebojāt skaistu literāru darbu baudīšanu ar vēlmi atrast slēptus motīvus šī darba radīšanai, ar ko laikam taču bija problēmas Tolkīna kritiķiem. P.S. Tikai nezinu kāpēc, bet mani māc nojausma, ka pret brīnumu stāstiem ( RL tulkojums) a apriori ļoti negatīvi noskaņotiem cilvēkiem labāk tomēr nelasīt. | ||||||
| comments: 4 izteica savu viedokli or jā, lūdzu? |
| ||||||
| Tautas dziesmas liek atgriezties literatūras stundā, jo diezin vai ikdienā lasīšanai atvēlēto laiku ziedotu folkloras izpētei vai baudīšanai. Saistās ar tādiem pamuļķīgiem pantiņiem, kas piederas pagāniskajiem svētkiem vai arī kaut kā reizē ar muzikālo izpildījumu Dziesmusvētkiem un citām dziedamām reizēm. Teorētiski tautas dziesmas nav skatāmas tikai naivā, virspusējā nozīmē, bet varam atrast pārnestas nozīmes, kas apslēpj ar reprodukciju saistītus jautājumus vai grūto apspiestās bāliņu tautas likteni. Šajā gadījumā – vairāk pirmo. Varētu domāt, ka pie pirmā beigu beigās var izrādīties, ka piederas liela daļa tautas dziesmu, vismaz tādu iespaidu atstāja vectēva un viņa draugu tautas dziesmu analīze kādās svinībās nedaudz senos laikos; ‘zobens grieza baltu smilti’ ieguva pavisam citu vīrieša bravūras iemiesojumu. Šoreiz apskatāmās tautas dziesmas nāk ar kopsaucēju ‘mīlestība’, kas varbūt daļai ausu izklausās drusku cēlāk nekā tēma ‘dzimumattiecības’ vai ‘reprodukcija’, bet nozīmes, kādas zem sevis nes šis nenoteiktas vārds spāņu un latviešu tautas dziesmās iespējams nav nemaz tik cēlas, cildenas un nepavisam ne tālu no dzīves praktiskākās puses. Dažādu ideoloģisku tēlu, attiecību un stereotipu abu tautu dziesmās ir stāvgrūdām daudz. Kā pirmo var aplūkot abās sastopamo pirmslaulību un laulību procesu. Lomu sadalījumā pirmslaulību procesā ir iespējams pamanīt stipras tendences. Latviešu bāleliņi „ņem sievas”, „sader līgaviņas”, „rauga vainadziņus”, „ģēģerē”, „lūkojas sievas”, bet spāņi drīzāk „noplūc”, „loka”. Tautu meitas vairāk izpaužas „sēžot rožu dārziņā” un „gaidot” pretējā dzimuma pārstāvjus, pēcāk mistificētā kārtā „paliekot” neizvēlētas vai arī tomēr „dabūtas”. Iespējams latviešu dziesmu izlasē vairāk nekā spāņu (ierobežotā aplūkoto dziesmu skaita dēļ vai arī vēlāk aprakstītas tendences dēļ) parādās vīrieša vadošā un aktīvā loma; vīrietis aktīvs, sieviete pasīva, vīrietis kā subjekts pretstatā objektificētai sievietei. Pašas laulību dzīves interpretācijā arī parādās dažas spilgtākas nozīmes. Spāņu redzējumā tiek attēlota sava veida neiespējamība „vienai sievai ar vienu vīru” būt „mierā tīri”; monogāmija kā neiespējamība, kas kā dabisku liek pieņemt konfliktu starp vīrieti un sievieti institucionalizētā laulībā, šādi novēršot uzmanību no citiem būtiskiem faktoriem šādas savienības veiksmīgumā un vainu noveļot uz teju laulību (vismaz tajā laikā) definējošu un neizbēgamu sastāvdaļu – diviem dažādiem dzimumiem. Tātad jau saknē ielikti konflikti un neērtums, kas visiem jāpieņem kā dabā eksistējoša vienība. Iespējams, latviešu tautas dziesmas rada saticīgāku tēlu, jo jaunlaulāto starpā parādās „Dieviņa dota bagātība” un citādi „mīļa” dzīvošana, kad varbūt gribētos pieminēt izdevumam pievienotās Reiņa Birzgala ilustrācijas, kurās lielākoties šīs metaforas tiek iztulkotas kā atsauces uz daudz atvasēm. Tātad iespējami iztulkojama sociāla funkcija šiem mākslas darbiem, motivēt pavairot darba rokas. Kā nākamo varētu aplūkot sievietes atainojumu. Kas varbūt šķita nemanāmi pierasti agrāk sastopoties ar latviešu tautas dziesmām, šajā reizē iekrita acīs ļoti uzstājīgi abu tautu darbos – sievietes salīdzinājums ar dažādiem objektiem. Sieviete-plūme, sieviete-pametamais kauls, sieviete-priede, sieviete- tik pat laba naudas investīcija kā zirgs, sieviete-celms; kaut kādā brīdī tas ieguva absurdu komiskumu. Tautas dziesmās atrodamo sieviešu vēlamo īpašību sarakstā (tautu meitas tēls ir tomēr diezgan normatīvs) topā ir jaunums, skaistums un neskartums. Vecums (līdz ar iekārojamākā sociālā statusa lomu) kā ‘labu’ sievieti izfiltrējošs lielums labi parādās šajā spāņu tautas dziesmā: Ir meitas no tīra zelta, un sievām ir sudrabs vārdā, un atraitnes ir no vara, bet vecenes – tās ir no skārda. Kā arī gribētos citēt vēl otru: Gan sieviete, gan arī plūme ir gluži vienādas dabas: ja viņas nenoplūc laikā, tās sažūst un nav vairs labas. Latviešu audiencei tiek savukārt liktas priekšā izvēles starp „veco, bagāto” un „jauno, smukāko”, kad it kā neizvēloties ‘mantisko’ galvenais varonis, tautu dēls, izdara pareizo (gribētos teikt ‘virtuous’) darbību. Tātad smukums – labi. Neskartums it sevišķi parādās spāņu tautas dziesmās, kur neskartas sievietes tiek salīdzinātas ar „mirdzošām pērlēm”, bet „pēc lietus”, pēc lietošanas, „guļ zemē kā dubļi”. Interesanti, ka abām tautām piekrāpēja un ‘sirds lauzēja’ lomu ieņem sieviete, te noderētu kāda doma iz psihoanalīzes un/vai feminisma teorijas, kādēļ Otrs tiek šādi vainots. Mēģinot iedziļināties tautas dziesmu saturā man šķita, ka novēroju tendenci ‘mīlestības atainojumā’ esam starp divām galējībām – lielu pragmatismu (vairāk latviešu tautas dziesmās) un varbūt pārspīlētu romantiku (vairāk spāņu). Latviešu folklorā ap ‘mīlestības’ tēmu lielākoties virzās jautājumi par precībām, pūru, vīra ekonomisko pozīciju, izvēlamās sievas ‘aktīviem’, kas varētu nodrošināt labāku pēcnācēju radīšanu (skaistākus, labi nodrošinātus, un no jaunas sievas arī tā kā veselīgāk dzimušus pēcnācējus). Un tad pretstatā latviešu pragmatiskajiem apsvērumiem parādās spāņu pajēlais romantisms – „zvaigznes ir skūpsti”, sievietes dzimšanas dienā nez kāpēc „puķes zied visās malās”, „mīlestības vārdi”, kas „kā pērles no kakla irst”. Kaut kur starp šo pragmatismu un romantiku, vēl parādās ‘mīlestības’ mistifikācija, tautu meitām patīk nodoties rituāliem un meklēt iracionālas zīmes, kas liecinātu, ka drīz kāds atnāks un viņas paņems. Domājams, ka neskatoties uz atšķirībām, tautas dziesmas abās tautās tomēr pilda līdzīgu sociālo funkciju. Skatoties uz kontekstu, kādā tās ir meklējamas, šķiet, ka tautas dziesmas kalpo gan kā ikdienas mitoloģizētāji, gan kā ar ideoloģiju pilns pamācību avots cilvēkam no vienas vai otras tautas sabiedrības. Teorētiski varētu runāt par tautas dziesmu kā protestu, kā rīku, ar kuru zemnieks var paust savu neapmierinātību pret vagariem (vai arī kā kādā spāņu tautas dziesmā – pret Romas pāvestu) pretstatā nopietnākai dzejai, kura ir pieejama augšējiem sabiedrības slāņiem. Lai gan iepazīstoties ‘mīlestības’ tautas dziesmu saturu drīzāk atstāja iespaids, ka šādi pantiņi palīdz nostiprināt tradicionālos un esošos stereotipus, kas konservatīvi kalpo esošās sabiedrības drošā stāvokļa saglabāšanai. Gribētos piebilst, ka lielos vilcienos ģeneralizēju sastopamās tendences, un neņemu vērā pastāvošās dažādās lasītāju interpretāciju iespējas, tomēr negribētos noliegt to (aizņemoties Stjuarta Halla idejas), ka dažas nozīmes būs dominējošākas par citām, dažas vairāk iesakņojušās tautu bērnu prātos, un līdz ar to liks viņiem nekritiskāk pieiet informācijai, kas viņos tiek iesēta ar dainu palīdzību. | ||||||
| comments: 2 izteica savu viedokli or jā, lūdzu? |
| ||||||
| Man šķiet, ka ar pēdējiem trim ierakstiem šis blogs ir atguvies no savas krīzes. Protams, seko arī turpinājums - šonedēļ mazliet vairāk par dažādām mākslas formām: Karlīna apskata JS ieteikto Dž.R.R. Tolkīna eseju "On Fairy-Stories"; Marta raksta par KE ieteiktām tautas dziesmām, salīdzinot mīlestības aprakstus latvju dainās un Knuta Skujenieka atdzejotajās spāņu tautas dziesmās; Jānis lasa MR ieteikto Lauras Malvijas rakstu "Visual Pleasure and Narrative Cinema". Ar cieņu, JS, KE un MR. | ||||||
| comments: jā, lūdzu? |
| ||||||
| Relatīvisms. It is an expression of the idea that there is no one true body of doctrine in ethics. There are some views, and some are „true for” some people, while others are true for others. Ja mēģinātu pa rindkopai ņemt un analizēt Saimona Blekbērna eseju Relatīvisms no sērijas „ko viņš ar to gribēja mums teikt?”, tad visi tekstus lasošie humanitāro zinātņu pārstāvji varētu manu garadarbu uztvert ar tādu pašu smīniņu, kā es uztveru to, ko par medicīnu raksta nu piemēram, žurnālā „Ieva”, tāpēc izlēmu rīkoties šādi – sava apskata pirmajā daļā pievērsīšos esejas „formas” kritikai, bet otrajā daļā mēģināšu pieiet relatīvismam ar pilnīgi praktiskiem apsvērumiem. Tātad par formu – kad vaicāju saviem tekstu kolēģiem, vai šis darbs nav parāk komplicēts ( tomēr – profesionāla angļu valoda, iesaka filozofijas studenti), saņēmu vieglprātīgu apgalvojumu, ka, ja jau bez problēmām tiku galā ar Singeru, tad viegli man būs arī ar šo viņa laikabiedru. Muļķības! Sigers un Blekbērns rakstības ziņā liek man vilkt paralēles ar Kārli Vērdiņu un Martu Pujātu latviešu dzejā. Proti – viens raksta kodolīgi, asprātīgi, bez liekvārdības, domas ir dažādas un skaidri saprotamas, bet otrs savu (iespējams tikpat labo) domu izsaka krietni „elitārākā” veidā. Singera darbā visu laiku ir dinamika, daudzveidīgi, izteiksmīgi ilustrējoši piemēri. Tikmēr Blekbērna „nabaga afgāņu sievietes, kurām liegta izglītība” pie kādas piektās pieminēšanas reizes man jau sāka diezgan ļoti krist uz nerviem. Turklāt - Blekbērns ik pa laikam ieliek atsauces uz citu filozofu darbiem un teorijām. Paldies Ventam Sīlim un Ivaram Neideram, kas man laikam tomēr ir kaut ko iemācījuši, taču pieļauju, ka pilnīgam filozofijas analfabētam varētu būt stipri pagrūti. ( Tāpēc arī neiesaku citiem ētikā ieinteresētajiem uzsākt savu izziņas procesu ar šo eseju.) Tagad par relatīvisma pielietojumu praksē. Reāls gadījums no dzīves – kāda 22gadīga 3 bērnu māmiņa no tā sabiedrības slāņa, ko maigi apzīmē par „sociālo kontingentu” savu 4to bērnu (meitenīti) vēlas nosaukt par Mēriju Ešliju Keitu (skaidrībai - ir Rīga, 2009.gads). Kā man vajadzētu uz to reaģēt? Ar šo jautājumu vairāk saprotot nevis rīcību, bet drīzāk to, kam tajā brīdī vajadzēja notikt manā galvā. Pieļauju, ka daudzi grib man šeit iebilst, ka mans piemērs attiecas uz ētiku (a practical stance that encourages toleration of different societies or different approaches to practical living) vispār, ne konkrēti uz relatīvismu. Diskutabls jautājums. Nu lūk, vai tas, ka māte savu tikko dzimušo, lemtnespējīgo bērnu vēlas nosaukt norietējušu astoņdesmito gadu seriālu zvaigžņu vārdos* ir universāli stulbi, un man vajadzētu vismaz domās izrādīt pretestību? Vai arī man jāpieņem tas kultūrā, no kuras nāk šī jaunā sieviete, šāda prakse ir pilnīgi normāla un jāgaida, ka nākošā atvase visticamāk būs Darlīna** vai Braiens Ostins***. Un šādas pārdomas darbā gandrīz katru dienu. Šajā kontekstā atcerējos, ka nu jau pirms laba laiciņa literatūras un filozofijas portālā Satori bija diskusija par humanitāro zinātņu apmācības nepieciešamību (vai kaut kā tamlīdzīgi – precīzi neatminos). Tur vairāk tika runāts par veselām studiju programmām, bet es gribētu paust savu ārkārtīgi subjektīvo viedokli mazliet citā kontekstā – manuprāt, humanitārās zinātnes tiek pārāk maz integrētas eksakto zinātņu studiju programmu apguvējiem. Pieļauju, ka, ja man nebūtu specifiskas intereses par šīm nozarēm, tad mana filozofijas un ētikas apgūšana būtu beigusies ar dažu terminu „iekalšanu”. Protams, var jau bez tā visa iztikt, bet būšu skarba – mani kaitina cilvēki, kas neredz tālāk par savas profesijas horizontu. Un pieļauju, ka ne es tāda vienīgā. Nobeigumā piebildīšu, ka kopumā Blekbērna eseju izlasīju ar interesi. Diemžēl jautājumu man mazāk netapa - nu, tā tīri no praktiskā viedokļa. Bet tāds jau laikam nebija arī mērķis. * Mērija Keita un Ešlija Olsenas – dvīnes, kas jau no agras bērnības spēlējušas dažādos seriālos „visai ģimenei”, pēc tam pārkvalificējušās uz sliktas kvalitātes romantiskām komēdijām. ** Darlīna Konelija – Sallijas Spektras lomas atveidotājai seriālā „Hameleonu rotaļas” *** Braiens Ostins Grīns – Deivida lomas atveidotājs seriālā „Beverlīhilza 90210” | ||||||
| comments: 3 izteica savu viedokli or jā, lūdzu? |
| ||||||
| Komunistu Manifests kā apskatāmais teksts rada nedaudz kutelīgas sajūtas. Vēsturiski specifiskais konteksts jeb situācija mani velk dažādos virzienos, kuriem katram būtu jādod atbilstošs svars un nozīme. Pirmkārt, iespējams manas domas starta pozīcija – uz kreiso pusi sliecoši uzskati, pamatos aplūkota kapitālisma kritika, lērums ar īstās-dzīves novērojumiem par esošo nevienlīdzību un lielas sabiedrības daļas ekspluatāciju, neo-imperiālismu, kultūras komodifikāciju un nedaudz ‘nelaimīgo’ (teorētiski man nav tiesību izteikt šādu spriedumu) sabiedrības stāvokli mūsdienās. Šis jebkurā gadījumā Komunistu partijas manifestu padara par manām interesēm tuvu stāvošu darbu. Otrkārt, ir grūti ignorēt mūsdienās populāro domu gājienu , kas pastāv par tādām lietām kā komunisma izgāšanos, vēstures beigām, ‘demokrātijas’ un neo-liberālisma uzvaru. Tātad Komunistu Manifestā Kārlis un Frīdrihs četrās skaidrās nodaļās izklāsta savas teorijas pamatnostādnes. Nodaļa nr.1: kas ir proletariāts un buržuāzija un kā tas viss iederas līdzšinējā sabiedrību jeb šķiru cīņas vēsturē. Nodaļa nr.2: kāda ir komunistu kā visas strādnieku šķiras esošās sistēmas kritika un priekšlikumi. Nodaļa nr.3: nedaudz par citu sociālistu un komunistu novirzieniem. Un visbeidzot nodaļa nr.4: aicinājums strādnieku revolūcijai, jo zaudējamas ir tikai važas, bet iegūstama visa pasaule (rūgtajā manifesta noskaņā šie pirms pēdējie vārdi iegūst teju saulaini aizkustinošu nokrāsu). Vēsturi aprakstošajā nodaļā tiek izgaisināti varbūt kādam palikušie iespaidi par to, ka sabiedrība roku rokā ir brālīgi attīstījusies. Nē, sabiedrības ceļš līdz šim ir bijis apspiesto un apspiedēju cīņa (interesanti, ka arī Milla eseja Par Brīvību sākas ar īsu apspiešanas vēsturi). Rakstīšanas laikā, pēc abu biedru domām, tas ir rezultējies strādnieku un kapitālistu antagonismā. Ņemot vērā arī šķiru saplūšanu un diferencētību, tomēr tik pat labi šodien strādnieki ir lielākā daļa cilvēku uz šīs pasaules – cilvēki, kuri pārdod savu darbu pret naudisku atalgojumu. Savukārt, lielais kapitāls un materiālās vērtības ir koncentrētas mazajam kapitālistu skaitam. Nevarētu gluži apgalvot, ka šobrīd strādniekiem zaudējamas ir tikai ķēdes, ir notikusi kaut kāda dzīves apstākļu uzlabošanās, tomēr līdz ar to arī notikusi veikla integrēšanās esošajā sistēmā, paliekot politiski arvien pasīvākiem (Markūze). Arī runāt par ekonomiskajiem uzlabojumiem kapitālismā iespējams ir vienkārši „muļķīgi”, jo Čomskīgā veidā var atgādināt, ka, uz vergu darbu balstītas sabiedrības izcili piedzīvoja ekonomisko izaugsmi. Un ne tikai. Atēnu demokrātija, kuru tā vai citādāk uzlūko kā paraugu un aizsākumu mūsdienu demokrātiskajiem principiem, varētu teikt bija iespējama tikai tādēļ, ka uz katriem diviem brīvajiem atēniešiem bija pa vergam, kas ļāva arī tik brīvi ‘nodoties politiskajai dzīvei’. Jāatzīst, ka pastāv risks aizrauties ar iespējami nedaudz virspusēju argumentu aplūkošanu. Runājot it sevišķi par otro nodaļu, ir grūti piesieties tehniskām lietām un mēģināt teikt, ka kaut kas strādā vai nestrādā; man īsti nav līdzekļu, lai to varētu apgalvot, līdz ar to arī neizdosies iegrimt dziļā analīzē par izteikto kritiku buržuā sabiedrībai vai piedāvātajiem komunistu partijas pamatlikumiem. Piemēram, te varētu būt vilinoši skatīties (vai atskatīties) uz partiju komunisma valstīm, un teikt, ka zemes kolektivizācija vai centrāli plānota ekonomika reālajā dzīve tomēr nedarbojas, un tādēļ varētu neklausīties Marksa teiktajā. Kapitālisms jau arī tomēr vēl nav sagruvis krīzēs, lai arī kā daži Marksisti to ir mēģinājuši paredzēt līdz precīziem gadiem vai dienām; krīžu teorija un kapitālisma ‘pašsabrukšanas’ ideja tā kā ir atmesta. Arī draudi no pārprodukcijas izrādās ir atrisināmi ar jauniem un jauniem tirgiem un veikli manipulētu un izveidotu pieprasījumu. Risinājums grūtībām atrast pieeju manifestā paustajām idejām varētu būt meklējams kādas Žižeka runas ievadā, kur nosvīdušais slovēnis citē Adorno. Nevajadzētu ieņemt patronizējošo pozīciju, no kuras izlases kārtā izvēlamies Marksa un Engelsa idejas, kas ‘der’ mūsdienu apstākļiem, no sērijas ‘kas vēl ir dzīvs un kas jau beigts’ (Adorno gan runā par Hēgeli), bet mēģināt iztēloties kā mūsdienu situāciju redzētu paši bārdaiņi. Nevajadzētu no vēsturiskā konteksta izraut Marksa aprakstus, kā arī dogmatiski pieņemt paredzējumus, bet drīzāk kā prāta treniņu pamēģināt paskatīties uz šodienas pasauli caur manifestā aprakstīto teorētisko prizmu. | ||||||
| comments: 3 izteica savu viedokli or jā, lūdzu? |
| ||||||
| Par Poliannu pirmoreiz uzzināju, strādājot pie bēdīgi slavenā diskusiju raksta par masu inteliģenci. Karlīna tekstā pamanīja apzīmētāju “Polyanna-ish”, un man nācās atzīties, ka šo atsauci neuztveru. Tūlīt tika nolemts šo kļūdu labot, un, rau!, piedāvāju lasītājiem Eleanoras H. Porteres 1913. gada romāna “Polianna” apskatu, balstot to uz sešām Karlīnas ieteiktajām nodaļām. Īsi par sižetu: bārene pārvācas pie bagātas un piktas krustmātes un salauž visiem sirdis ar savu sakāpināto optimismu, kas izpaužas “priecāšanās spēlē”. Spēles noteikumi ir ārkārtīgi vienkārši; jebkurā dzīve situācijā atrast, par ko priecāties, un izvirzīt šos situācijas elementus apziņas priekšplānā. Piemēram, ja lelles vietā jums uzdāvināti kruķi, jāpriecājas, ka tie jums nav nepieciešami, t.i., ka jums viss ir kārtībā. Ultra-pozitīvisms, kas ir iemiesots grāmatas titulvaronē, kaitina. Ievērojami mazāk nekā ‘Happy-Go-Lucky’ Popijas pozitīvisms, bet tāpat kaitina. Labais un sliktais, patīkamais un nepatīkamais, kā arī ar šiem konceptiem saistītās sajūtas ir atkarīgas no kontrastu pastāvēšanas. Skaļi paziņojot, ka par jāpriecājas par visu, zūd priecāšanās jēga. Cilvēks, kas pieņem beznosacījuma prieku par savu pašmērķi, kļūst sasodīti neobjektīvs un atsvešināts no ‘īstās pasaules’. Protams, neeksistē absolūti sliktas situācijas. Priecāšanās spēlē uzvarēt var vienmēr, tomēr, lasot par Poliannas piedzīvojumiem, neatstāj sajūta, ka, ja metaforiskajam mākonim tiks atrasta sudraba maliņa, mākoni vairs neviens neredzēs. Tas, savukārt, liek pieminēt vārdus ‘eskeipisms’ un ‘psiholoģiskas represijas’, kā arī padara Poliannas arhetipa cilvēkus mazliet mazāk naivus un saulainus, mazliet vairāk traģiskus un izmisušus. Jau minētās Popijas ekrāna dzīvē pietrūka attiecību, Polianna bija mazturīga un tikko zaudējusi savu tēvu. Tomēr šie izteikumi, kas nosauc meiteņu prieku par mākslīgu un nepatiesu, tāpat kā lielākā daļa izteikumu, kas saistīti ar zemapziņu un psihoanalītiskiem konceptiem, ir un paliks tikai minējumu līmenī. Tomēr gribu ticēt, ka tajos ir liela daļa patiesības. Apziņas / ego nosacīta objektivitāte, manuprāt, ir sastopama pietiekami bieži, lai to varētu saukt par normālu, bet dramatiskas novirzes no tās - par problēmām. Un, ticot šiem pieņēmumiem, Poliannas optimisms liek padomāt par šo problēmu nopietnību. Poliannai ir raksturīga bēgšana no realitātes; sarežģījumu atlikšana un ignorēšana, nevis mēģinājumi samierināties un risināt situāciju. Šeit būtu mazliet jāapstājas un jāatceras, ka pārspīlēts pozitīvisms nebūt nav tik negatīvi vērtējams, cik izklausās. Pirmkārt, mani pašu ‘smaids - prieks - optimisms’ tipa cilvēki kaitina ārkārtīgi, tomēr šķiet ievērojami patīkamāki nekā līdzīgās galējībās kritušie ‘asaras - bēdas - pesimisms’ tipa pārstāvji. Otrkārt, mans aizkaitinājums pret Popiju-Poliannu un mana vēlēšanās šo dāmu uzvedību tulkot ar psiholoģiskiem defektiem arī ir tulkojami ar psiholoģiskiem defektiem. Pārspīlēta racionalizācija un nepieciešamība pēc objektivitātes, skaudība pret šiem laimīgajiem cilvēkiem - pastāv vairāki pietiekami spēcīgi iemesli, kas varētu man likt dot priekšroku ‘šie cilvēki patiesībā ir nelaimīgi’ interpretācijām. Psihoanalītiska pieeja nekļūs zinātniska, kamēr netiks atrasts veids precīzai zemapziņas nolasīšanai (aiziet, biologi! es uz jums ceru!). Līdz tam katra psihoanalītiska rakstura apgalvojuma noliegumu var tulkot psihoanalītiski. Cikliski argumenti, no kuriem nav viennozīmīgas izejas. Nepierādāmība un neapgāžamība. Treškārt, sociālās externalities sakāpinātajam pozitīvismam ir ievērojami patīkamākas nekā lielai daļai citu represijas. Galu galā, cilvēki ikdienā tiecas pēc patīkamām emocijām, bet mūsu empātijas spējas nodrošina emociju pārnesi no cilvēka uz cilvēku. Arī Poliannas kaitinošais optimisms iegūst citu nokrāsu, ja ar tā palīdzību dzīvesprieku atgūst pie gultas piekaltā Snovas kundze un mizantropiskais Pendeltona kungs. Šajā punktā gribot negribot jāpiemin ‘baltie meli’ un ar tiem saistītie Lielie Jautājumi. Pat tad, ja Polianna nemelo, runājot ar cilvēkiem, bet tikai pasniedz patiesību ar milzīgu positive bias, viņas darbības šķiet sasodīti patronizing, tās skatās uz cilvēkiem no augšas; jāsaka gan, ne vairāk un ne mazāk kā mēs skatāmies no augšas uz bērniem un cilvēkiem ar psihes problēmām. Novilkt līniju starp bērnu un pieaugušo, starp psiholoģiski slimu un veselu cilvēku, t.i. starp cilvēku, kas pieprasa šādu patronizing attieksmi, un cilvēku, ko šāda attieksme pazemo, nav iespējams; uzstādīt sev šādu uzdevumu būtu nekorekti. Atšķirība ir ‘one of degree, not quality’, tādēļ arī ‘terapeitiskā pozitīvisma’ apjomam būtu jābūt pakāpeniskam. Tātad: ja skatāmies uz Poliannas pozitīvisma ārstniecisko aspektu, idejiski tas ir tikai apsveicams. Tomēr diemžēl pastāv vieta aizdomām, ka, ja “Poliannu” nebūtu sarakstījusi bērnu grāmatu rakstniece, daļa meitenes pacientu sūdzētos par salkanuma OD. Otra jautājumu kategorija, ar ko arī vēlos pabeigt šo rakstu, ir saistīta ar objektivitātes vērtību un ‘baltajiem meliem’ sev pašam. Ja Polianna patiesi jūtas priecīga, bet šis prieks ir psiholoģisku represiju rezultāts un meitenes zemapziņa ir traumatisku pieredžu sarētota, vai ir korekti nostādīt ‘objektivitāti’* augstāk par ‘laimi’*? Vai savu problēmu apzināšanās tiešām ir nepieciešama, ja represīvie mehānismi nekad nedisfunkcionē? Man šķiet, ka tā vajadzētu būt. Problēmas ir problēmas savā potenciālā, ne tikai savā eksistencē. Es varu nešaubīties par cilvēka X intelektu un labo dispozīciju, bet tāpat nevēlēties viņu par diktatoru, nenonākot pretrunā ar sevi. Cilvēki mainās. Pasaule mainās, un visai bieži potenciālas, bīstamas situācijas kļūst par reālām, nepatīkamām. Un es ticu, ka tikai saprotot savas problēmas, atzīstot tās un savā apziņā atrodot risinājumu tām, mēs varam būt droši par savu dzīves kvalitāti nākotnē. Zemapziņa ar savu mehānismu plašo klāstu, tāda, kā to zinām mēs, ir tieši tik neparedzama (vai, ja vēlaties, paredzama) kā cilvēki - potenciālie diktatori. Tādēļ ir ievērojami labāk uzticēties apziņai, kuras noteikumus zinām un strādāt, lai palielinātu apziņas lomu mūsu lēmumu pieņemšanā. Tā lūk. PS Bet par represijām sarunu turpināsim, turpināsim nākamnedēļ, Karlīnai apskatot manis ieteikto J. R. R. Tolkīna eseju "On Fairy-Stories". * Šī vārda ‘common sense’ izpratnē. | ||||||
| comments: 12 izteica savu viedokli or jā, lūdzu? |
| ||||||
| Dāmas un kungi, kā jau redzējāt, mūsu atvaļinājums ir beidzies. Pusdienas ir paēstas, parādi nokārtoti. Tagad ceram mazliet vairāk strādāt pie 'Tekstu' kvalitātes, tomēr atceroties, ka rakstām pārsvarā savai pašizaugsmei. Bet nu pietiks par pagātni. Nākotne izskatās ārkārtīgi jauka: mūsu kolektīvam, KO aizejot, ir pievienojusies Marta Rikša. Mūsu jaunpienācēja MR studē politiku un filosofiju, tāpēc varam minēt, ka 'Par tekstiem' mazliet vairāk atgriezīsies pie savas wannabe sociālzinātnieku pozīcijas. Šonedēļ varēsiet sagaidīt: MR debija, apskatot JS ieteikto Marksa un Engelsa "Komunistu manifestu"; KE turpinās savu apskatnieces ceļu un lasīs MR ieteikto Saimona Blakbērna nodaļu par relatīvismu; bet JS centīsies uzlabot savu rakstītprasmi, iedziļinoties 4. - 10. nodaļās no Eleanoras H. Porteres darba "Polianna". Ar cieņu, JS, KE un MR. | ||||||
| comments: 1 izteica savu viedokli or jā, lūdzu? |
| ||||||
| Manu pēdējo nedēļu laikā panīkums šī bloga ietvaros sakrita ar pastiprinātām aktivitātēm citās dzīves sfērās. Šķiet, ka visvairāk vajadzētu pieminēt kaut kādu iesaistīšanos LU VFF aktivitātēs, kuru ietvaros ir runāts un domāts ne tikai par plaģiātu un jaunām studiju programmām, bet arī par tādām žilbinoši nozīmīgām tēmām kā izglītības kvalitāte un mācību metodes. Uz šo sarunu fona saņemot šīs nedēļas bloga uzdevumu, biju ārkārtīgi priecīgs: visas četras Kristapa ieteiktās TED uzstāšanās (VS Ramačandrans, Džošua Kleins, Kens Robinsons un Liza Kolmane) vēstīja par intelektu un izglītību. Tomēr man jāatvainojas gan lasītājiem, gan KO, jo, ņemot vērā, ka vēlos runāt tikai par izglītību, par smadzeņu darbību un kraukļiem šodien nerakstīšu. Sers Kens Robinsons savas runas sākumā apgalvo, ka visiem cilvēkiem ir zināma interese par izglītību, par izglītības sistēmām un metodēm. Galu galā, skolas un universitātes šajā ziņā ir ārkārtīgi līdzīgas kafejnīcām: ar tām nākas saskarties gandrīz visiem ‘pirmās pasaules’ cilvēkiem; saskarties tik bieži, ka izveidojas spēcīgs viedoklis par to, ko vajadzētu uzlabot šajās iestādēs. Tomēr šī parādība var atstāt maldinošu iespaidu. Saskaroties ar organizētas izglītības (un kafejnīcu) realitāti, atklājas, ka atkal un atkal tiek pieļautas tās pašas kļūdas, atkal un atkal iestādes darbojas stabili un slikti, neko nemainot un izdzīvojot šajā stagnācijā. Pie tam, diemžēl jāpiebilst, ka mācību iestādēs progress ir sastopams ievērojami retāk, tām saskaroties ar mazāka apmēra konkurenci nekā kafejnīcām. Bet ne jau par konkurenci runā Robinsona kungs, bet par radošumu un skolu negatīvo ietekmi uz šo kvalitāti (patiesībā Robinsons runā nevis par ‘negatīvu ietekmi’, bet slepkavību). Schools kill creativity. Sākotnēji šis apgalvojums liekas ārkātīgi skaļš; tas IR ārkārtīgi skaļš apgalvojums, tomēr, kad runas autors piemin savu novērojumu, ka visās izglītības sistēmās, ar ko viņš ir sastapies, eksistē viena un tā pati priekšmetu nozīmīguma hierarhija: eksaktie priekšmeti, matemātika un valodas, humanitārie priekšmeti, tad mākslas (pie tam mūzika un vizuālā māksla dominē pār teātra un dejas mākslu). Arī manā skolā (lai gan tā nav tipiskākais no piemēriem) šī hierarhija ir acīmredzama. Bet kāpēc? Iemaņas, kas šādā izglītības sistēmā tiek nostiprinātas primāri ir industriālas sabiedrības strādnieku iemaņas. Nekļūdīties, būt precīzam, iegaumēt informāciju. Pat mākslas priekšmetu iekšējās prioritātes, ja pareizi atceros laika posmu līdz devītajai klasei, bija atmiņas un precizitātes, ne radošuma attīstība. Es mūzikas stundās nekad neesmu komponējis, tikai iegaumējis Šopēna dzīves gadus un dažādas gammas. Es, protams, neapgalvoju, ka šādā veidā ir sagrauta mana bērnība, ka pasaule būtu ieguvusi Jāni Strodu, dejas ģēniju, ja man vidusskolā būtu pasniegta deja. Bet, skatoties uz šīs hierarhijas apmēriem, skatoties uz mākslas skolām un mūzikas skolām kā izglītības sistēmā malā nosviestiem niekiem, negribot jānotic, ka savs daudzums bērnību ir sagrauts, savs daudzums dejas ģēniju - pazaudēts. And the consequence is that many highly talented, brilliant, creative people think they're not, because the thing they were good at at school wasn't valued, or was actually stigmatized. Skolā ieaudzinot bailes no kļūdām (bieži vien par ‘kļūdām’ nosaucot jebkuru nestandarta pieeju), sabiedrība iegūst labus strādniekus; ekonomiskā izaugsme berzē rokas. Tomēr es sliecos piekrist Kenam Robinsonam, sakot, ka ir pienācis laiks pārvērtēt prioritātes, piešķirt ‘radošumam tādu pašu statusu kā lasītprasmei’. Kaut vai tāpēc, ka ar profit motive uz priekšu dzītā sistēma, ko uzturam ar izglītības sistēmu amongst other things, arī prasa pārvērtēšanu. Šeit vēlos pieminēt arī Lizu Kolmani, kuras runā ir aicinājums izglītībā neizvairīties no vērtību mācīšanas, no ‘rīcības kultūras’ veidošanas. Asoc. prof. Elga Freiberga vienā no diskusijām par problēmām savā fakultātē minēja, ka no studentu pašpārvaldes puses 6 gadu laikā nākuši tik vien kā 2 ierosinājumi studiju kvalitātes uzlabošanai (citēju no galvas, varu kļūdīties). Diemžēl šī statistika tika interpretēta mazliet neprecīzi, apgalvojot, ka tā norāda, ka reformas nav nemaz tik nepieciešamas un patiesībā viss ir kārtībā. Es drīzāk ticētu, ja kāds teiktu, ka šie dati norāda uz izglītības sistēmas prioritātēm, including but not limited to bezierunu iekļaušanās esošajā sistēmā un minimāla standartizēta darba ieguldīšana, lai sasniegtu maksimālo vērtējumu. Es nevēlos apgalvot, ka sistēmas apšaubīšana sistēmas apšaubīšanas dēļ jāiekļauj visos curriculum, tomēr arī pašreizējā situācija tuvojas galējībai: lai gan negribu ticēt, ka virzīšana uz eksmatrikulāciju ir tipisks piemērs sabiedrības saasinātajiem ‘nemainīties, izdzīvot’ instinktiem, tomēr sociāla novēršanās no laivas šūpotāja, šķiet, šobrīd ir norma. Vai izglītības sistēma jebkad būs spējīga integrēt sevī reformu un uzlabošanas elementus? Vispirms jāpārliecina tās elementi, ka kritika nav uzbrukums, ka kritika ir palīdzības pirmais solis. Vispirms jāpārliecina sabiedrība, ka sūdzēties dažreiz ir labāk nekā samierināties un ka rīkoties dažreiz ir pat labāk nekā sūdzēties. Lai cik klišejiski tas nebūtu, runājot par radošumu Latvijas skolās un universitātēs, par rīcības kultūru sabiedrībā, jāpiemin totalitārā pagātne, kurā jebkura veida kritika bija nepieļaujama. Tomēr, pat pieņemot, ka ‘tautas racionalitāte’ un ‘tautas rīcībspēja’ ir deformētas, nevajadzētu to pieņemt par aizbildinājumu. “Es būšu draņķīgs un pasīvs students / pasniedzējs, jo mēs bijām PSRS!” nav loģisks arguments. Tieši tikpat neloģisku iemeslu dēļ mana mīlestība pret rīcības kultūru ir mazliet saasināta: “Mēs bijām PSRS, tāpēc katra iniciatīva ir jālolo.” Jo īpaši izglītības sistēmā, jo, kā savā runā apgalvo Kens Robinsons, I have a big interest in education, and I think we all do. We have a huge vested interest in it, partly because it's education that's meant to take us into this future that we can't grasp. | ||||||
| comments: 2 izteica savu viedokli or jā, lūdzu? |
| ||||||
| Ar tādu pašu nepacietību kā dāmas gaida, kad beidzot varēs varēs izģērbties pavasarim, es gaidīju, kad beidzot (!!!!!) tekstu ietvaros man būs lemts rakstīt par daiļliteratūru. Nu šis brīdis ir klāt un liktenīgais darbs ir Hulio Kortasāra stāsts „The Southern Thruway” (ļoooti vulgāri īss, bez sasodītās iedvesmas rakstīts satura pārstāsts = sastrēgums uz kāda Francijas lielceļa maigi sakot ieilgst, cilvēkiem rodas gan praktiskas, gan emocionālas problēmas). Jau sākumā paskaidrošu, ka neskatoties uz to, ka jau sen esmu gribējusi savu latīņamerikāņu rakstnieku harēmu papildināt ar H.Kortāsāru, pilnīgi apbrīnojami, bet „The Southern Thruway” ir pirmais, kas nonācis manās rokās. Tāpēc nekādā gadījumā šis ieraksts nevar tikt attiecināts uz šī autora daiļradi kopumā. Ar kāda autora darba lasīšanu pirmo reizi īstenībā ir tāpat kā ar iepazīšanos ar vīrieti – tu nekad nevari būt pilnīgi „tīra” – nu tādā nozīmē, ka bagāžā vienmēr nāks līdzi: 1) tava pagātnes pieredze (līdz ar to automātiski arī salīdzinājumi), 2) tavu draugu sajūsma/skepse (automātiski – noskaņošanās par labu/sliktu), 3) panākumi/problēmas citās dzīves sfērās (automātiski – labāks/sliktāks noskaņojums) un visbeidzot arī 4) tāds sīkums kā intuīcija. Tam visam, protams, nevajadzētu nekādā veidā ietekmēt profesionāla literatūrkritiķa darbību, bet tā kā man līdz profesionalitātei šajā jomā ir tikpat tālu, cik Latvijai no geju un lesbiešu laulību legalizēšanas, tad atļaušos pakavēties pie pirmā punkta un informēt lasītājus, ka nebiju gluži nevainīga jaunava un, lasot „The Southern Thruway” man diezgan ļoti bija jādomā par šādiem saviem pagātnes sakariem (lasīt – iepriekšējām kultūras pieredzēm) : G.G.Markesa daiļrade (mana mūža lielā mīlestība), E.A.Po stāsti (romantiskas attiecības apm. 2009. gada maijā), Futūrisma manifests un tā dibināšana (kaisles pilna nedēļa pēc Stroda ieteikuma), Žaka Tatī filma „Satiksme” (mans pēdējā laika lielākais grēks – Kinolektorijs „K.Sunī” 1. aprīlī). Lūk kas kopīgs „The Southern Thruway” ar visu minēto: ar Markesu – autora latīņamerikāniskā izcelsme un drūmi vēstošā ilūzija ar Po – drūmi BAISU vēstošā ilūzija (bez jebkāda pragmatiska pamata) ar Futūrismu – mašīnu markas, detaļas, benzīns un citas figņas, kas, protams, kultūrā izdzīvo pēc principa „ iziet caur pretējo” – līdz ar to efekts iespaidīgs, bet tomēr mani kaut kā nesajūsmina ar Tatī – tikai lielceļš, automašīnas un problēmas, ātrās kadru maiņas - citādi – pilnīgi nekas. Neskatoties uz visu šo pārbāztību smadzenēs tā pa lielam man Kortasāra stāstu izdevās lasīt tā kā parasti lasu daiļliteratūru – redzot to kā filmu. Tikai atšķirība tāda, ka parasti pati esmu kādā no tēliem, bet šoreiz drīzāk biju kā tāds vēl viens stāsta varonis, kurš arī ir nokļuvis minētajā situācijā, bet kuru autors nav uzskatījis par vajadzību pieminēt. Tas izskaidrojams ar Kortasāra izvairīšanos tēlus nosaukt vārdos un citādi ārēji personificēt (taču tas nemaina to, ka sāku just tiem līdzi). Iespējams, es roku nepareizajā virzienā, bet tas man liek vilkt paralēles ar mūsdienu interneta vides „anonimitāti”, kur visi ir ļoti anonīmi, tikai nez kāpēc tāpat sākas strīdi, dzimst idejas, jūtas, attīstās attiecības, un kāds beigu beigās cieš. Tas, kas mani „The Southern Thruway” sajūsmināja ir Kortasāra teju hipnotiskā spēja iedarboties uz manām maņām – es salu, izgaršoju ūdeni, vēlējos iet dušā, mīlēties un izstaipīt kājas līdz ar stāsta varoņiem. Nav jau nekas neparasts, ka jūtam līdzi kāda darba personāžiem (būtu pilnīgi truli, ja tā nebūtu), bet tik fizioloģiski uz mani kāds iedarbojās pirmo reizi. Ja nu vienīgi neskaita tās reizes, kad lasot kādu grāmatu (Koelju vārdā nesauksim) ir gribējies vemt. Kopumā varu teikt, ka „The Southern Thruway” noteikti nav mīļākais daiļliteratūras darbs (šajā pozīcijā jau no 2000. gada pārliecinoši turas „100 vientulības gadi” (un, ja vispār stāstu var salīdzināt ar romānu?)). Nav arī pirmajā trijniekā. Bet liels, liels šarms tam piemita, un, ja es būtu tāds wannabe Naumanis, kādas 4 zvaigznītes ieliktu. Ja man prasīs kā pietrūkst līdz piecām – sirreālisma, bet tas ir tīri gaumes jautājums. Katrā gadījumā vēlme izlasīt citus Kortasāra darbus radās gana spēcīga, lai Strods savu grāmatiņu mūsu šonedēļ paredzētajās kopīgajās pusdienās vēl atpakaļ nedabūtu. Un tagad - atgriezīšos pie vecas tradīcijas: P.S. Kam īpaši iesaku izlasīt? Visiem, kas sen nav lasījuši ko spēcīgu, visiem, kam gribas lasīt daiļliteratūru, bet nav pacietības romāniem, visiem kam tuvs tehnikas attēlojums mākslā, ak, jā un visiem, kas kopā ar mani 1.aprīlī bija uz kinolektoriju. | ||||||
| comments: jā, lūdzu? |
| ||||||
| Autoru kolektīvam atkal ir krīze, bet šoreiz esmu pārliecināts, ka tās atrisināšanai nebūs nepieciešami vairāki mēneši. Diemžēl man jāpaziņo, ka Kristaps Ozoliņš ir pametis šo blogu, kam, studiju slodzei un citu aktivitāšu skaitam un apjomam palielinoties, laiku atrast kļuva grūtāk un grūtāk. Gan es (JS), gan KE šonedēļ paņems atvaļinājumu no bloga "Par tekstiem" aktivitātēm uz nedēļu; par šo te vēlos atvainoties. Šīs nedēļas laikā jānokārto sankciju parādi, jāsarīko kolektīva pusdienas, jāatrod trešais autors, jāpārrunā bloga kvalitātes kritumi pēdējā laikā un bloga virziens, jo pašreizējais stāvoklis man šķiet visai neapmierinošs, darbam pie bloga vairs nepildot to stimulējošo lomu, kuras dēļ šis projekts radīts. Ar cieņu, JS. | ||||||
| comments: 2 izteica savu viedokli or jā, lūdzu? |
| ||||||
| Šonedēļ KE ierosināja 'Tekstu' apskatu sniegt diskusijas formā. ( ... tālāk ... ) | ||||||
| comments: jā, lūdzu? |
| ||||||
| Kamēr KO joprojām cenšas tikt galā ar savu 30. janvāra parādu, KE un JS skepsei palielinoties, šonedēļ 'Par tekstiem' ievieš pirmo nelielo eksperimentu. Svētdien varēsiet sagaidīt Karlīnas un Jāņa diskusiju par augsto mākslu un inteliģenci mūsdienās, apskatot žurnāla 'Intelligent Life' rakstus 'The Age of Mass Intelligence' (autors - Džons Pārkers) un 'The Age of Commodified Intelligence' (autors - Džordžs Balgobins). Ar cieņu, JS un KE. | ||||||
| comments: jā, lūdzu? |
| ||||||
| Starp mums, bloga apmeklētājiem, runājot, esmu dzirdējis baumas, ka viens no KO "Komunistu manifesta" apskata aizkavēšanās iemesliem ir viņa skepse / nepatika pret Marksa un Engelsa rūpju bērnu. Tagad, šķiet, esmu aptuveni sapratis, kādas sajūtas iemājo cilvēkā, kad tas nesaprot, kāpēc darbs X ir pelnījis ievērību un apskatu un 'kas tur vispār interesants?'. Džonatans Svifts manā dzīvē ienāca ar "Gulivera ceļojumu" saīsinātu un latviskotu versiju, kas ir atstājusi vislabākās atmiņas. Kad KO piedāvāja apskatam šī autora pārspriedumu par literatūru "A Full and True Account of the Battle Fought Last Friday Between the Ancient and the Modern Books in Saint James's Library" formā (kopā ar "The Episode of Bentley and Wotton"), klusībā saberzēju rokas un gaidīju augstas kvalitātes dry wit, mazliet senatnīgāku Oskaru Vaildu. Velti, bet vainīgs esmu es, ne Svifts. "The Battle of the Books" ir satīra par situāciju literatūrā, kurā Modernie (to skaitā arī Hobss, Bentlijs un Dekarts) piesaka karu Senajiem (labāks latviskojums, šķiet, būtu Klasiķiem; šajā kategorijā dzīvo Platons un Vergīlijs), pie tam, ja apskata tikai darba pirmās rindkopas, mūžzaļa un patīkama satīra. Mazliet sižeta atstāsta: viss sākas ar to, ka Modernās grāmatas pieprasa Klasiķiem savu Parnasa kalna virsotni vai nu atdot, vai norakt zemāku. Klasiķi, protams, atsakās, apgalvojot, ka Modernajiem jābūt pateicīgiem, ka vispār viņiem ļauj uzturēties mūzu mājoklī, un piedāvā būvēt savu kalnu augstāku. Seko karš, kultūratsauces gulst uz kultūratsaucēm, rezultējot man nebaudāmā "Bentlijs ir garlaicīgs" un "Kovlijs uz ceļiem lūdzas Pindara priekšā" virtenē. Šeit jāpiebilst, ka, ja pārzinātu klasiskās kultūras un septiņpadsmitā gadsmita literatūru, es visticamāk ķiķinātu, ik pa laikam pie sevis nomurminot: "Tas Bentlijs tiešām ir tik garlaicīgs!" Tā nav. Šis ir viens no tiem darbiem, kuru lasīšanai ir tik ļoti nepieciešamas priekšzināšanas, ka bez tām pamatīgā apjomā darbs kļūst ārkārtīgi nepatīkams. Gribētu salīdzināt "Battle of the Books" ar Kamī "Dumpīgo cilvēku", kas ir viena no grāmatām, ko pārtraucu lasīt, jo sapratu, ka neesmu ticis galā ar preliminary readings; tomēr pastāv pamatīgas atšķirības: Kamī bez atsaucēm ir grūti lasāms un nesaprotams, kamēr Svifts - gluži vienkārši bērnišķīgs un muļķīgs. Bet nu par divām no darbā apskatītajām tēmām. Pirmkārt, literatūras kategorijas, jo īpaši "literatūras klasika". Lai gan Svifts ironizē par septiņpadsmitajā gadsimtā notikušo querelle des Anciens et des Modernes, jautājums par literatūras (un citu mākslu) klasikas pārvērtēšanu un salīdzināšanu ar tā brīža sasniegumiem ir ik pa laikam iešāvies daudzu galvās (to skaitā arī manējā). Katru reizi, kad lasīšanai jāizvēlas nākamais daiļliteratūras darbs, izvēļu sarakstā parādās arī Miltons, Homērs un Vergīlijs - literatūras virsotnes, pagātnes zelts. Un katru reizi, kad sāku lasīt Miltonu, Homēru un Vergīliju (pēdējos - tulkotus uz angļu vai latviešu valodu), nonāku pie secinājuma, ka neizlasīšu šo darbu līdz galam divu diezgan pretrunīgu iemeslu dēļ: gan tādēļ, ka to saturs liekas diezgan naivs, gan tādēļ, ka valodas un tēlaino izteiksmes līdzekļu sarežģītība neļauj man ar manām ierobežotajām literārajām prasmēm izbaudīt darbu. Protams, reizi pa reizei tas, ka šie darbi tiek atlikti malā, liek jautāt: vai klasika savā sociāli stabilajā vietā atrodas pelnīti? Kritizēt klasiķus lielākoties nozīmē parakstīt sev nāves spriedumu intelektuālajā vidē. 'Laika pārbaudītās vērtības' nedrīkst pielīdzināt mūsdienu literatūrai, ja runājam par valodas plūdumu (tas nebūtu korekti); tomēr kvalitātes lauciņā tās vienmēr atradīsies ievērojami virs Salmana Rušdi un Edgara Alana Po. Akli neieskrienot estētikas lauciņā (tur jāiet uzmanīgi, taustoties), gribu pajautāt: kāpēc? Vai literatūras autoritātes, uzlabojot savas literātiemaņas, vienmēr sasniedz to brīdi, kurā Miltons kļūst baudāms; tad paziņo par to pasaulei? Cik lielā mērā "Paradise Lost" tiek uzskatīta par kvalitatīvu literāru darbu tāpēc, ka tā ierindota 'klasikas' kategorijā? Kāpēc ir tik spēcīga sasaiste starp 'klasiku' un kvalitāti? Atkal jau nejūtos pietiekami spēcīgs, lai rakstītu par šiem jautājumiem. Bet, kad pienāks iespēja klusi un privāti diskutēt par šīm lietām, labprāt to izmantošu. Otrkārt, ļoti īsi par kritiku. Svifts tai velta diezgan šausminošu rindkopu:
Šāds kritikas apraksts mani mazliet saniknoja. Viens no dusmu iemesliem ir tieši saistīts ar augstāk minēto klasikas lomas neapstrīdamību. Ja mākslas kvalitāte ir neapstrīdama, ja tos, kas nesaprot 'klasiku' un nebaidās to kritizēt, var uzskatīt par literatūras pasaules 'crew of ugly monsters', 'klasika' kā koncepts zaudē savu vērtību. Atkal jāpiemin Milla "Par brīvību" otrā nodaļa: tieši apšaubīšana un šīs skepses izturēšana padara patiesību par patiesību, vērtību spriedumu pārskatīšana tikai nostiprina vērtību. Otrs iemesls, kāpēc izjutu neapmierinātību, ir vispārīgāks. Visi uzlabojumi sākas ar nepilnību atzīšanu, ar kritiku. Protams, bieži vien kritika nerezultē uzlabojumos un paliek 'tukši vārdi'; tomēr jāatzīst arī tas, ka uzlabojumi bez iepriekšējās situācijas kritikas ir pietiekami reta parādība, lai kritika būtu saucama par pozitīvu, progresīvu un patīkamu parādību. Pabeidzot apskatu, vēlos augstāk redzamo rindkopu pārvērst par sava veida novēlējumu: lasītāj, kritizē apkārtējos, kritizē sevi un mūs, jo tas ir vienīgais ceļš uz uzlabojumiem. Bet kritizē tā, lai parādītu pasaulei, ka Svifta kritikas apraksts ir pilnīgs poppycock. | ||||||
| comments: 1 izteica savu viedokli or jā, lūdzu? |
| ||||||
Kā saka mana kolēģe no bloga ![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small} texti SM: ”Par savu bazaru ir jāatbild!” Pirms dažām nedēļām analizējot Peter Singer darbu „A Darwinian Left” pie kāda sava personiska viedokļa, neko ļaunu nedomājot, pieminēju Maslova vajadzību piramīdu. Nu, ko, šonedēļ atbildēšu par savu „bezatbildīgo atsaukšanos” un pievērsīšos pašam oriģinālam - „A Theory of Human Motivation” by A.H.Maslow.Medicīnā ir tāda abreviatūra EB (evidence based), bez šiem diviem burtiņiem neviena publikācija oficiālā līmenī netiek ņemta vērā, jo EB nozīmē, ka ir bijuši plaši, dubultakli un placebo kontrolēti pētījumi, lai konkrēto hipotēzi apstiprinātu. Lai arī esmu gan skolā, gan augstskolā nedaudz mācījusies psiholoģiju, konstatēju, ka vienmēr nācies saskarties ar jau gataviem rakstiem un man nav ne jausmas, cik nopietns ir to zinātniskais pamatojums. Kauns nav nezināt, bet negribēt zināt, tāpēc man ir divi jautājumi: Cik nopietniem pētījumiem vajag iziet cauri, lai kādu teoriju atzītu par patiesu un sāktu to plaši pielietot? Cik nopietniem pētījumiem vajadzēja iziet cauri kādai teorijai 1943. gadā (gads, kad publicēta „A Theory of Human Motivation”)? Ja tiešām aiz Maslova stāv nopietni pētījumi ar pāris tūksošiem cilvēku, tad rokas nost, fakti paliek fakti. Kaut kā man ir liela aizdoma, ka tā tomēr nav, un man ir brīvas rokas izteikties par „vajadzību piramīdu” tik, cik atļauj laiks un bloga veidotāju uzliktie lappušu ierobežojumi. Tātad – par pakāpieniem. Man šķiet, ka piramīdas doma ir gluži laba, proti, mums katram ir lietas, kas būs vairāk prioritāras un tādas, kas mazāk. Toties pilnībā nevaru saprast to vispārināšanu - katram taču ir savas prioritātes (jo lielāka dzīves pieredze veidojas, jo vairāk mani nebeidz pārsteigt indivīdu atšķirīgums šajā ziņā). Tātad, cik cilvēku, tik piramīdu. (Noteikti ir arī daļa populācijas, kuru uzvedība precīzi atbilst Maslova teorijai). Lieta, par kuru piekrītu Maslovam ir „piramīdas pamatne”, proti, neatkarīgi no kultūras un sociālās piederības vienmēr primāri tiks apmierinātas lietas, kas nepieciešamas izdzīvošanai. Iespējams, ka superradoši un/vai pašpārliecināti cilvēki man šeit iebildīs. Neveiksmīgs ir veids, kādā autors nodalījis apakšējos 2 pakāpienus - fizioloģiskās un drošības vajadzības. Manuprāt, vajadzība izdzīvot ir tā, kas veido katra cilvēka piramīdas pamatu, tāpēc atkarībā no situācijas varu iedomāties prevalējam gan vienu, gan otru. (Šeit gan ir vieta piebildei, ka viss, ko saku attiecas tikai uz garīgi veseliem indivīdiem.) Vēl 1 spēcīga mana iebilde – es galīgi negribu izklausīties pēc frigidas, bet kā var novērtēt vienā līmenī vajadzību pēc ūdens un gaisa ar vajadzību pēc seksa. Lai vai cik tas būtu svarīgi, bet nezinu nevienu gadījumu, kad kāds būtu nonācis reanimācijas nodaļā ar diagnozi „totāls seksa trūkums organismā”. Pietiek, šajā atsevišķas diskusijas vērtajā tematā dziļāk nelīdīšu. Par to, kādā secībā būtu jāsarindo vajadzības pēc mīlestības, pašcieņas un pašīstenošanās, lai katrs spriež pats. Par sevi varu teikt tikai to, ka joprojām neatkāpjos no viedokļa, ka ar pašīstenošanos tomēr IR visvieglāk nodarboties cilvēkam, kam „tā pa lielam viss dzīvē ir kārtībā”. Tīra sagadīšanās, ka mans un Maslova viedoklis šajā jautājumā sakrīt. Bet atšķirībā no šī kunga, kamēr man ir tikai mana personīgā un paziņu pieredze, nevis tūkstošgalvaini pētījumi, negrasos absolutizēt par visu populāciju. Un nobeigumam – pat, ja nepiekristu nevienam citam autora vārdam, šis citāts man sagādāja patiesu baudījumu: „A stupid man behaves stupidly, not because he wants to, or tries to, or is motivated to, but simply because he is what he is.” | ||||||
| comments: 1 izteica savu viedokli or jā, lūdzu? |
Par Tekstiem
|
|||||||||||