Par Tekstiem - Jonathan Swift: The Battle of the Books

Subject:	Jonathan Swift: The Battle of the Books
Time:	01:13

Starp mums, bloga apmeklētājiem, runājot, esmu dzirdējis baumas, ka viens no KO "Komunistu manifesta" apskata aizkavēšanās iemesliem ir viņa skepse / nepatika pret Marksa un Engelsa rūpju bērnu. Tagad, šķiet, esmu aptuveni sapratis, kādas sajūtas iemājo cilvēkā, kad tas nesaprot, kāpēc darbs X ir pelnījis ievērību un apskatu un 'kas tur vispār interesants?'.

Džonatans Svifts manā dzīvē ienāca ar "Gulivera ceļojumu" saīsinātu un latviskotu versiju, kas ir atstājusi vislabākās atmiņas. Kad KO piedāvāja apskatam šī autora pārspriedumu par literatūru "A Full and True Account of the Battle Fought Last Friday Between the Ancient and the Modern Books in Saint James's Library" formā (kopā ar "The Episode of Bentley and Wotton"), klusībā saberzēju rokas un gaidīju augstas kvalitātes dry wit, mazliet senatnīgāku Oskaru Vaildu. Velti, bet vainīgs esmu es, ne Svifts.

"The Battle of the Books" ir satīra par situāciju literatūrā, kurā Modernie (to skaitā arī Hobss, Bentlijs un Dekarts) piesaka karu Senajiem (labāks latviskojums, šķiet, būtu Klasiķiem; šajā kategorijā dzīvo Platons un Vergīlijs), pie tam, ja apskata tikai darba pirmās rindkopas, mūžzaļa un patīkama satīra.
Mazliet sižeta atstāsta: viss sākas ar to, ka Modernās grāmatas pieprasa Klasiķiem savu Parnasa kalna virsotni vai nu atdot, vai norakt zemāku. Klasiķi, protams, atsakās, apgalvojot, ka Modernajiem jābūt pateicīgiem, ka vispār viņiem ļauj uzturēties mūzu mājoklī, un piedāvā būvēt savu kalnu augstāku. Seko karš, kultūratsauces gulst uz kultūratsaucēm, rezultējot man nebaudāmā "Bentlijs ir garlaicīgs" un "Kovlijs uz ceļiem lūdzas Pindara priekšā" virtenē. Šeit jāpiebilst, ka, ja pārzinātu klasiskās kultūras un septiņpadsmitā gadsmita literatūru, es visticamāk ķiķinātu, ik pa laikam pie sevis nomurminot: "Tas Bentlijs tiešām ir tik garlaicīgs!" Tā nav.
Šis ir viens no tiem darbiem, kuru lasīšanai ir tik ļoti nepieciešamas priekšzināšanas, ka bez tām pamatīgā apjomā darbs kļūst ārkārtīgi nepatīkams. Gribētu salīdzināt "Battle of the Books" ar Kamī "Dumpīgo cilvēku", kas ir viena no grāmatām, ko pārtraucu lasīt, jo sapratu, ka neesmu ticis galā ar preliminary readings; tomēr pastāv pamatīgas atšķirības: Kamī bez atsaucēm ir grūti lasāms un nesaprotams, kamēr Svifts - gluži vienkārši bērnišķīgs un muļķīgs.

Bet nu par divām no darbā apskatītajām tēmām. Pirmkārt, literatūras kategorijas, jo īpaši "literatūras klasika". Lai gan Svifts ironizē par septiņpadsmitajā gadsimtā notikušo querelle des Anciens et des Modernes, jautājums par literatūras (un citu mākslu) klasikas pārvērtēšanu un salīdzināšanu ar tā brīža sasniegumiem ir ik pa laikam iešāvies daudzu galvās (to skaitā arī manējā).
Katru reizi, kad lasīšanai jāizvēlas nākamais daiļliteratūras darbs, izvēļu sarakstā parādās arī Miltons, Homērs un Vergīlijs - literatūras virsotnes, pagātnes zelts. Un katru reizi, kad sāku lasīt Miltonu, Homēru un Vergīliju (pēdējos - tulkotus uz angļu vai latviešu valodu), nonāku pie secinājuma, ka neizlasīšu šo darbu līdz galam divu diezgan pretrunīgu iemeslu dēļ: gan tādēļ, ka to saturs liekas diezgan naivs, gan tādēļ, ka valodas un tēlaino izteiksmes līdzekļu sarežģītība neļauj man ar manām ierobežotajām literārajām prasmēm izbaudīt darbu.
Protams, reizi pa reizei tas, ka šie darbi tiek atlikti malā, liek jautāt: vai klasika savā sociāli stabilajā vietā atrodas pelnīti? Kritizēt klasiķus lielākoties nozīmē parakstīt sev nāves spriedumu intelektuālajā vidē. 'Laika pārbaudītās vērtības' nedrīkst pielīdzināt mūsdienu literatūrai, ja runājam par valodas plūdumu (tas nebūtu korekti); tomēr kvalitātes lauciņā tās vienmēr atradīsies ievērojami virs Salmana Rušdi un Edgara Alana Po.
Akli neieskrienot estētikas lauciņā (tur jāiet uzmanīgi, taustoties), gribu pajautāt: kāpēc? Vai literatūras autoritātes, uzlabojot savas literātiemaņas, vienmēr sasniedz to brīdi, kurā Miltons kļūst baudāms; tad paziņo par to pasaulei? Cik lielā mērā "Paradise Lost" tiek uzskatīta par kvalitatīvu literāru darbu tāpēc, ka tā ierindota 'klasikas' kategorijā? Kāpēc ir tik spēcīga sasaiste starp 'klasiku' un kvalitāti?
Atkal jau nejūtos pietiekami spēcīgs, lai rakstītu par šiem jautājumiem. Bet, kad pienāks iespēja klusi un privāti diskutēt par šīm lietām, labprāt to izmantošu.

Otrkārt, ļoti īsi par kritiku. Svifts tai velta diezgan šausminošu rindkopu:

(..) [The] malignant deity called Criticism, (..) extended in her den, upon the spoils of numberless volumes, half devoured. At her right hand sat Ignorance, her father and husband, blind with age; at her left, Pride, her mother, dressing her up in the scraps of paper herself had torn. There was Opinion, her sister, light of foot, hood-winked, and head-strong, yet giddy and perpetually turning. About her played her children, Noise and Impudence, Dulness and Vanity, Positiveness, Pedantry, and Ill-manners. The goddess herself had claws like a cat; her head, and ears, and voice resembled those of an ass; her teeth fallen out before, her eyes turned inward, as if she looked only upon herself; her diet was the overflowing of her own gall; her spleen was so large as to stand prominent, like a dug of the first rate; nor wanted excrescences in form of teats, at which a crew of ugly monsters were greedily sucking; and, what is wonderful to conceive, the bulk of spleen increased faster than the sucking could diminish it.
Šāds kritikas apraksts mani mazliet saniknoja. Viens no dusmu iemesliem ir tieši saistīts ar augstāk minēto klasikas lomas neapstrīdamību. Ja mākslas kvalitāte ir neapstrīdama, ja tos, kas nesaprot 'klasiku' un nebaidās to kritizēt, var uzskatīt par literatūras pasaules 'crew of ugly monsters', 'klasika' kā koncepts zaudē savu vērtību. Atkal jāpiemin Milla "Par brīvību" otrā nodaļa: tieši apšaubīšana un šīs skepses izturēšana padara patiesību par patiesību, vērtību spriedumu pārskatīšana tikai nostiprina vērtību.
Otrs iemesls, kāpēc izjutu neapmierinātību, ir vispārīgāks. Visi uzlabojumi sākas ar nepilnību atzīšanu, ar kritiku. Protams, bieži vien kritika nerezultē uzlabojumos un paliek 'tukši vārdi'; tomēr jāatzīst arī tas, ka uzlabojumi bez iepriekšējās situācijas kritikas ir pietiekami reta parādība, lai kritika būtu saucama par pozitīvu, progresīvu un patīkamu parādību.

Pabeidzot apskatu, vēlos augstāk redzamo rindkopu pārvērst par sava veida novēlējumu: lasītāj, kritizē apkārtējos, kritizē sevi un mūs, jo tas ir vienīgais ceļš uz uzlabojumiem. Bet kritizē tā, lai parādītu pasaulei, ka Svifta kritikas apraksts ir pilnīgs poppycock.

comments: jā, lūdzu?

Marts 15., 2010

Comments: