| View: | Jaunākais. |
| View: | Arhivētais. |
| View: | Draugi. |
| View: | Par sevi. |
Par Tekstiem - Eleanor H. Porter: Polyanna
|
|||||||||||
| ||||||
| Par Poliannu pirmoreiz uzzināju, strādājot pie bēdīgi slavenā diskusiju raksta par masu inteliģenci. Karlīna tekstā pamanīja apzīmētāju “Polyanna-ish”, un man nācās atzīties, ka šo atsauci neuztveru. Tūlīt tika nolemts šo kļūdu labot, un, rau!, piedāvāju lasītājiem Eleanoras H. Porteres 1913. gada romāna “Polianna” apskatu, balstot to uz sešām Karlīnas ieteiktajām nodaļām. Īsi par sižetu: bārene pārvācas pie bagātas un piktas krustmātes un salauž visiem sirdis ar savu sakāpināto optimismu, kas izpaužas “priecāšanās spēlē”. Spēles noteikumi ir ārkārtīgi vienkārši; jebkurā dzīve situācijā atrast, par ko priecāties, un izvirzīt šos situācijas elementus apziņas priekšplānā. Piemēram, ja lelles vietā jums uzdāvināti kruķi, jāpriecājas, ka tie jums nav nepieciešami, t.i., ka jums viss ir kārtībā. Ultra-pozitīvisms, kas ir iemiesots grāmatas titulvaronē, kaitina. Ievērojami mazāk nekā ‘Happy-Go-Lucky’ Popijas pozitīvisms, bet tāpat kaitina. Labais un sliktais, patīkamais un nepatīkamais, kā arī ar šiem konceptiem saistītās sajūtas ir atkarīgas no kontrastu pastāvēšanas. Skaļi paziņojot, ka par jāpriecājas par visu, zūd priecāšanās jēga. Cilvēks, kas pieņem beznosacījuma prieku par savu pašmērķi, kļūst sasodīti neobjektīvs un atsvešināts no ‘īstās pasaules’. Protams, neeksistē absolūti sliktas situācijas. Priecāšanās spēlē uzvarēt var vienmēr, tomēr, lasot par Poliannas piedzīvojumiem, neatstāj sajūta, ka, ja metaforiskajam mākonim tiks atrasta sudraba maliņa, mākoni vairs neviens neredzēs. Tas, savukārt, liek pieminēt vārdus ‘eskeipisms’ un ‘psiholoģiskas represijas’, kā arī padara Poliannas arhetipa cilvēkus mazliet mazāk naivus un saulainus, mazliet vairāk traģiskus un izmisušus. Jau minētās Popijas ekrāna dzīvē pietrūka attiecību, Polianna bija mazturīga un tikko zaudējusi savu tēvu. Tomēr šie izteikumi, kas nosauc meiteņu prieku par mākslīgu un nepatiesu, tāpat kā lielākā daļa izteikumu, kas saistīti ar zemapziņu un psihoanalītiskiem konceptiem, ir un paliks tikai minējumu līmenī. Tomēr gribu ticēt, ka tajos ir liela daļa patiesības. Apziņas / ego nosacīta objektivitāte, manuprāt, ir sastopama pietiekami bieži, lai to varētu saukt par normālu, bet dramatiskas novirzes no tās - par problēmām. Un, ticot šiem pieņēmumiem, Poliannas optimisms liek padomāt par šo problēmu nopietnību. Poliannai ir raksturīga bēgšana no realitātes; sarežģījumu atlikšana un ignorēšana, nevis mēģinājumi samierināties un risināt situāciju. Šeit būtu mazliet jāapstājas un jāatceras, ka pārspīlēts pozitīvisms nebūt nav tik negatīvi vērtējams, cik izklausās. Pirmkārt, mani pašu ‘smaids - prieks - optimisms’ tipa cilvēki kaitina ārkārtīgi, tomēr šķiet ievērojami patīkamāki nekā līdzīgās galējībās kritušie ‘asaras - bēdas - pesimisms’ tipa pārstāvji. Otrkārt, mans aizkaitinājums pret Popiju-Poliannu un mana vēlēšanās šo dāmu uzvedību tulkot ar psiholoģiskiem defektiem arī ir tulkojami ar psiholoģiskiem defektiem. Pārspīlēta racionalizācija un nepieciešamība pēc objektivitātes, skaudība pret šiem laimīgajiem cilvēkiem - pastāv vairāki pietiekami spēcīgi iemesli, kas varētu man likt dot priekšroku ‘šie cilvēki patiesībā ir nelaimīgi’ interpretācijām. Psihoanalītiska pieeja nekļūs zinātniska, kamēr netiks atrasts veids precīzai zemapziņas nolasīšanai (aiziet, biologi! es uz jums ceru!). Līdz tam katra psihoanalītiska rakstura apgalvojuma noliegumu var tulkot psihoanalītiski. Cikliski argumenti, no kuriem nav viennozīmīgas izejas. Nepierādāmība un neapgāžamība. Treškārt, sociālās externalities sakāpinātajam pozitīvismam ir ievērojami patīkamākas nekā lielai daļai citu represijas. Galu galā, cilvēki ikdienā tiecas pēc patīkamām emocijām, bet mūsu empātijas spējas nodrošina emociju pārnesi no cilvēka uz cilvēku. Arī Poliannas kaitinošais optimisms iegūst citu nokrāsu, ja ar tā palīdzību dzīvesprieku atgūst pie gultas piekaltā Snovas kundze un mizantropiskais Pendeltona kungs. Šajā punktā gribot negribot jāpiemin ‘baltie meli’ un ar tiem saistītie Lielie Jautājumi. Pat tad, ja Polianna nemelo, runājot ar cilvēkiem, bet tikai pasniedz patiesību ar milzīgu positive bias, viņas darbības šķiet sasodīti patronizing, tās skatās uz cilvēkiem no augšas; jāsaka gan, ne vairāk un ne mazāk kā mēs skatāmies no augšas uz bērniem un cilvēkiem ar psihes problēmām. Novilkt līniju starp bērnu un pieaugušo, starp psiholoģiski slimu un veselu cilvēku, t.i. starp cilvēku, kas pieprasa šādu patronizing attieksmi, un cilvēku, ko šāda attieksme pazemo, nav iespējams; uzstādīt sev šādu uzdevumu būtu nekorekti. Atšķirība ir ‘one of degree, not quality’, tādēļ arī ‘terapeitiskā pozitīvisma’ apjomam būtu jābūt pakāpeniskam. Tātad: ja skatāmies uz Poliannas pozitīvisma ārstniecisko aspektu, idejiski tas ir tikai apsveicams. Tomēr diemžēl pastāv vieta aizdomām, ka, ja “Poliannu” nebūtu sarakstījusi bērnu grāmatu rakstniece, daļa meitenes pacientu sūdzētos par salkanuma OD. Otra jautājumu kategorija, ar ko arī vēlos pabeigt šo rakstu, ir saistīta ar objektivitātes vērtību un ‘baltajiem meliem’ sev pašam. Ja Polianna patiesi jūtas priecīga, bet šis prieks ir psiholoģisku represiju rezultāts un meitenes zemapziņa ir traumatisku pieredžu sarētota, vai ir korekti nostādīt ‘objektivitāti’* augstāk par ‘laimi’*? Vai savu problēmu apzināšanās tiešām ir nepieciešama, ja represīvie mehānismi nekad nedisfunkcionē? Man šķiet, ka tā vajadzētu būt. Problēmas ir problēmas savā potenciālā, ne tikai savā eksistencē. Es varu nešaubīties par cilvēka X intelektu un labo dispozīciju, bet tāpat nevēlēties viņu par diktatoru, nenonākot pretrunā ar sevi. Cilvēki mainās. Pasaule mainās, un visai bieži potenciālas, bīstamas situācijas kļūst par reālām, nepatīkamām. Un es ticu, ka tikai saprotot savas problēmas, atzīstot tās un savā apziņā atrodot risinājumu tām, mēs varam būt droši par savu dzīves kvalitāti nākotnē. Zemapziņa ar savu mehānismu plašo klāstu, tāda, kā to zinām mēs, ir tieši tik neparedzama (vai, ja vēlaties, paredzama) kā cilvēki - potenciālie diktatori. Tādēļ ir ievērojami labāk uzticēties apziņai, kuras noteikumus zinām un strādāt, lai palielinātu apziņas lomu mūsu lēmumu pieņemšanā. Tā lūk. PS Bet par represijām sarunu turpināsim, turpināsim nākamnedēļ, Karlīnai apskatot manis ieteikto J. R. R. Tolkīna eseju "On Fairy-Stories". * Šī vārda ‘common sense’ izpratnē. | ||||||
comments: jā, lūdzu?     |
| ||||||
| 1) nu bet kurš gads Poliannai, muļķīgi ir pagrābt konkrētajam laikmetam raksturīgo garu un censties tajā iebakstīt ar mūsdienu pirkstu 2) kas bakstītājam ar latviešu valodu? vārdu pietrūkst? tad, lūdzu, normāli angliski, nevis vietumis :] | ||||||
| (Reply to this) (Thread) |
| ||||||
| 1) Vai tas nozīmē, ka literatūru pēc mūsdienu standartiem var sākt vērtēt no, teiksim, 1950? Vai tomēr 1990, jo beidzies Aukstais karš un atkal izmainījusies pasaules mentalitāte? Vai tas nozīmētu, ka austrumu literatūra bez padziļinātas izglītības mums, Eiropas lajiem, ir nepieejama? Protams, nav līdz galam korekti apvainot Aristoteli šovinismā, tomēr nevar noliegt, ka viņš par sieviešu tiesībām pārāk augstu nedomā. Pēc tās pašas mērauklas, Portere nenoliedzami ir naiva. 2) Vārdu pietrūkst, pat ārkārtīgi. Un, jā, ar šo sērgu necīnos pietiekami, tomēr 'positive bias' un 'externalities' baidos tulkot latviski, jo nepārzinu ne psiholoģijas, ne ekonomikas terminoloģiju šajā valodā; par šīm tēmām izglītojos angliski runājošajā vidē / literatūrā. Un ne sākt padziļinātu izpēti, ne riskēt ar drosmīgiem tulkojumiem šajā blogā nevēlos. | ||||||
| (Reply to this) (Parent) (Thread) |
| ||||||
| 2) Jaunus darināt? Bet, jā, var sanākt arī smieklīgi. 1) Nevar bez konteksta vispār, bez nevienas mazas, kaut vīzdegunīgas replikas, ka Tajos Laikos tomēr tas bija vairāk nekā okej. Par austrumiem piekrītu, nevar bez pamata, būs lajisms. Laji, sen nebiju šo vārdu redzējusi. | ||||||
| (Reply to this) (Parent) |
| ||||||
| paldies! kā parasti, par garu, bet tāpat tīri incanti. foršs piedūriens ar "pašanalīzi". reti kurš recenzents apzinās, ka raksta no savas subjektīvās, determinētās pozīcijas. | ||||||
| (Reply to this) |
| ||||||
| Redz, kā, ir par pašanalīzes jaukumiem kāds jau ieminējies, ir par valodas gruzīšiem. Tad nu plusvienojos, nē, plusdivojos. Izteiktā viedokļa objektivitātes nespēja nudien reizumis ir manu domu krustpunktos. Bet visnotaļ priecājos par šāda loka izmešanu aprakstu izvēles procesā. Patīkami. Un... brīnās ļaudis. Brīnās ļaudis, dzirdēdami, ... | ||||||
| (Reply to this) (Thread) |
| ||||||
| Izmantoju dienesta stāvokli un apsveicu Tevi jau pasenajā vārda dienā. | ||||||
| (Reply to this) (Parent) (Thread) |
| ||||||
| A točna viņa neko nedarīja, t.i., "bēga" no sliktajām situācijām? Es grāmatu lasīju, kad biju galīgs tīneidžeris, bet, man šķiet, ka viņas darbības nebija gļēvas vai realitāti noliedzošas. Vai ir godīgi uzskatīt par eskeipistu cilvēku, kurš vārdos noliedz realitāti un darbībās to pieņem un strādā ar to? Ja grāmata ir par "priecāšanās spēli", tad, IMO, ir jēga runāt par to, kā grāmatā tiek attīstīts un atrisināts šis koncepts (t.i., kā Polianna&spēle transformējas, sastopoties ar dažādiem šķēršļiem), vismaz ņemot vērā to heartbreaking momentu, kad Polianna beidzot ir spiesta pateikt "par to ir ļoti grūti priecāties" (citāts nav precīzs, bet bija, ja vien ļoti nekļūdos). (Vai arī nākamajā setā uzraksti recenziju par Hesi ar tekstu "tā stikla spēlīšu spēle ir stulbs eskeipisms, un kāda vispār jēga uztaisīt veselu universitāti, lai spēlētu kaut kādu spēli, par ko es vispār nesaprotu, kā tā jāspēlē".) | ||||||
| (Reply to this) (Thread) |
| ||||||
| Protams, Polianna neizlikās, ka tēvs joprojām ir dzīvs. Un viņas darbības var interpretēt kā ārkārtīgi drosmīgu 'sakost zobus un iet tālāk'. Tomēr fakts, ka jāizmanto galējībās iekrituši palīgmehānismi (spēle), liek domāt, ka 'eskeipisms' ir īstais vārds. Tomēr "vai ir godīgi uzskatīt par eskeipistu cilvēku, kurš vārdos noliedz realitāti un darbībās to pieņem un strādā ar to?" Nē. Tomēr es, darbu lasot, uztvēru Poliannas prieku kā mākslīgi radītas sajūtas, ne vien vārdus. Un tad atkal šāds epitets ir vietā. Fokusējos uz nodaļām grāmatas vidū (vēl viens neobjektivitātes akmens manā dārziņā), sirdi plosošo kājas epizodi neizlasīju. Tomēr, cik saprotu no plot summary, beigu beigās spēle pielāgojas arī šim notikumam. Par Hesi: arī diemžēl jāatzīstas, ka šo darbu neesmu lasījis. Bet atkal talkā nāk sižeta atstāsts: esmu diezgan pārliecināts, ka darbu netulkotu tieši (kā Poliannu), bet simboliski. | ||||||
| (Reply to this) (Parent) (Thread) |
| ||||||
| Spēle pēc būtības nav nekas galējībās iekritis, jo tā ir spēle. T.i., tā jau ir *nosaukta* par rotaļu, izlikšanos, instrumentu, un kā tāda arī pielietots. Nosacītība ir ietverta jau pašā "spēles" nosaukumā. Galējība būtu tad, ja tā būtu "priecāšanās mācība" un uzspiesta kā obligāts domāšanas veids, kuram visiem jāseko. Un pastāsti, lūdzu, kas tad ir ar tām "mākslīgi radītām" sajūtām? Kāda tad ir alternatīva - cilvēks, kurš jūt tikai to, ko jūt, un nekādā veidā nestimulē nekādas citas sajūtas? (Kamī "Svešinieks" ir stāsts par cilvēka ideālu?) Man šķiet, ka lielākā daļa cilvēku to vien dara kā "mākslīgi rada" sevī tādas vai citādas sajūtas - lasa grāmatas, piedzeras piektdienas vakaros, nodarbojas ar seksu un iet uz baznīcu. Vienīgā Poliannas atšķirība no vidējā aritmētiskā cilvēka ir tā, ka viņa ir izstrādājusi apzinātu sistēmu, kā stimulēt tās sajūtas, kas viņai patīk, nevis nodarbojas ar hit-and-miss pasākumiem. Vārdsakot, es ticu un saprotu, ka Tevi besī Polianna un tu tā nekad nedzīvotu. Tas, protams, ir pilnīgi okei. Bet tas, ka tev kāds pasaules uztveres veids nepatīk, vēl nenozīmē, ka tas ir eskeipisms. No online vārdnīcas: escapism 1. the state of having wandering and imaginative thoughts in order to escape from reality. — escapist, n., adj. 2. the practice of engaging in activities that enable one to avoid having to deal with reality, as the persistent attendance at science-fiction films, reading of fantasy literature, etc. Kamēr, ja es pareizi atceros, visas grāmatas garumā Polianna iesaistās dzīvē un reaģē uz notikumiem, tos pieņemot kā faktus, interpretējot un caur savas spēles metodi atrodot risinājumu. Un jā, es viņas darbības interpretēju kā "ārkārtīgi drosmīgu 'sakost zobus un iet tālāk'". | ||||||
| (Reply to this) (Parent) (Thread) |
| ||||||
| P.S. Un besī Polianna tāpēc, ka viņa ir Mary Sue. | ||||||
| (Reply to this) (Parent) |
| ||||||
| Eliezer Yudkowsky ir ļoti labs ieraksts, kurš daļēji ir saistīts ar tavu paragrāfu par baltajiem meliem: http://lesswrong.com/lw/go/why_truth_an | ||||||
| (Reply to this) |
Par Tekstiem - Eleanor H. Porter: Polyanna
|
|||||||||||
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}