A točna viņa neko nedarīja, t.i., "bēga" no sliktajām situācijām? Es grāmatu lasīju, kad biju galīgs tīneidžeris, bet, man šķiet, ka viņas darbības nebija gļēvas vai realitāti noliedzošas. Vai ir godīgi uzskatīt par eskeipistu cilvēku, kurš vārdos noliedz realitāti un darbībās to pieņem un strādā ar to?
Ja grāmata ir par "priecāšanās spēli", tad, IMO, ir jēga runāt par to, kā grāmatā tiek attīstīts un atrisināts šis koncepts (t.i., kā Polianna&spēle transformējas, sastopoties ar dažādiem šķēršļiem), vismaz ņemot vērā to heartbreaking momentu, kad Polianna beidzot ir spiesta pateikt "par to ir ļoti grūti priecāties" (citāts nav precīzs, bet bija, ja vien ļoti nekļūdos).
(Vai arī nākamajā setā uzraksti recenziju par Hesi ar tekstu "tā stikla spēlīšu spēle ir stulbs eskeipisms, un kāda vispār jēga uztaisīt veselu universitāti, lai spēlētu kaut kādu spēli, par ko es vispār nesaprotu, kā tā jāspēlē".) |