Par Tekstiem - Komentāri

Subject:	Eleanor H. Porter: Polyanna
Time:	00:22

Par Poliannu pirmoreiz uzzināju, strādājot pie bēdīgi slavenā diskusiju raksta par masu inteliģenci. Karlīna tekstā pamanīja apzīmētāju “Polyanna-ish”, un man nācās atzīties, ka šo atsauci neuztveru.
Tūlīt tika nolemts šo kļūdu labot, un, rau!, piedāvāju lasītājiem Eleanoras H. Porteres 1913. gada romāna “Polianna” apskatu, balstot to uz sešām Karlīnas ieteiktajām nodaļām.

Īsi par sižetu: bārene pārvācas pie bagātas un piktas krustmātes un salauž visiem sirdis ar savu sakāpināto optimismu, kas izpaužas “priecāšanās spēlē”. Spēles noteikumi ir ārkārtīgi vienkārši; jebkurā dzīve situācijā atrast, par ko priecāties, un izvirzīt šos situācijas elementus apziņas priekšplānā. Piemēram, ja lelles vietā jums uzdāvināti kruķi, jāpriecājas, ka tie jums nav nepieciešami, t.i., ka jums viss ir kārtībā.

Ultra-pozitīvisms, kas ir iemiesots grāmatas titulvaronē, kaitina. Ievērojami mazāk nekā ‘Happy-Go-Lucky’ Popijas pozitīvisms, bet tāpat kaitina. Labais un sliktais, patīkamais un nepatīkamais, kā arī ar šiem konceptiem saistītās sajūtas ir atkarīgas no kontrastu pastāvēšanas. Skaļi paziņojot, ka par jāpriecājas par visu, zūd priecāšanās jēga. Cilvēks, kas pieņem beznosacījuma prieku par savu pašmērķi, kļūst sasodīti neobjektīvs un atsvešināts no ‘īstās pasaules’.
Protams, neeksistē absolūti sliktas situācijas. Priecāšanās spēlē uzvarēt var vienmēr, tomēr, lasot par Poliannas piedzīvojumiem, neatstāj sajūta, ka, ja metaforiskajam mākonim tiks atrasta sudraba maliņa, mākoni vairs neviens neredzēs.

Tas, savukārt, liek pieminēt vārdus ‘eskeipisms’ un ‘psiholoģiskas represijas’, kā arī padara Poliannas arhetipa cilvēkus mazliet mazāk naivus un saulainus, mazliet vairāk traģiskus un izmisušus. Jau minētās Popijas ekrāna dzīvē pietrūka attiecību, Polianna bija mazturīga un tikko zaudējusi savu tēvu.
Tomēr šie izteikumi, kas nosauc meiteņu prieku par mākslīgu un nepatiesu, tāpat kā lielākā daļa izteikumu, kas saistīti ar zemapziņu un psihoanalītiskiem konceptiem, ir un paliks tikai minējumu līmenī. Tomēr gribu ticēt, ka tajos ir liela daļa patiesības.
Apziņas / ego nosacīta objektivitāte, manuprāt, ir sastopama pietiekami bieži, lai to varētu saukt par normālu, bet dramatiskas novirzes no tās - par problēmām. Un, ticot šiem pieņēmumiem, Poliannas optimisms liek padomāt par šo problēmu nopietnību. Poliannai ir raksturīga bēgšana no realitātes; sarežģījumu atlikšana un ignorēšana, nevis mēģinājumi samierināties un risināt situāciju.

Šeit būtu mazliet jāapstājas un jāatceras, ka pārspīlēts pozitīvisms nebūt nav tik negatīvi vērtējams, cik izklausās. Pirmkārt, mani pašu ‘smaids - prieks - optimisms’ tipa cilvēki kaitina ārkārtīgi, tomēr šķiet ievērojami patīkamāki nekā līdzīgās galējībās kritušie ‘asaras - bēdas - pesimisms’ tipa pārstāvji.
Otrkārt, mans aizkaitinājums pret Popiju-Poliannu un mana vēlēšanās šo dāmu uzvedību tulkot ar psiholoģiskiem defektiem arī ir tulkojami ar psiholoģiskiem defektiem. Pārspīlēta racionalizācija un nepieciešamība pēc objektivitātes, skaudība pret šiem laimīgajiem cilvēkiem - pastāv vairāki pietiekami spēcīgi iemesli, kas varētu man likt dot priekšroku ‘šie cilvēki patiesībā ir nelaimīgi’ interpretācijām. Psihoanalītiska pieeja nekļūs zinātniska, kamēr netiks atrasts veids precīzai zemapziņas nolasīšanai (aiziet, biologi! es uz jums ceru!). Līdz tam katra psihoanalītiska rakstura apgalvojuma noliegumu var tulkot psihoanalītiski. Cikliski argumenti, no kuriem nav viennozīmīgas izejas. Nepierādāmība un neapgāžamība.
Treškārt, sociālās externalities sakāpinātajam pozitīvismam ir ievērojami patīkamākas nekā lielai daļai citu represijas. Galu galā, cilvēki ikdienā tiecas pēc patīkamām emocijām, bet mūsu empātijas spējas nodrošina emociju pārnesi no cilvēka uz cilvēku. Arī Poliannas kaitinošais optimisms iegūst citu nokrāsu, ja ar tā palīdzību dzīvesprieku atgūst pie gultas piekaltā Snovas kundze un mizantropiskais Pendeltona kungs.

Šajā punktā gribot negribot jāpiemin ‘baltie meli’ un ar tiem saistītie Lielie Jautājumi. Pat tad, ja Polianna nemelo, runājot ar cilvēkiem, bet tikai pasniedz patiesību ar milzīgu positive bias, viņas darbības šķiet sasodīti patronizing, tās skatās uz cilvēkiem no augšas; jāsaka gan, ne vairāk un ne mazāk kā mēs skatāmies no augšas uz bērniem un cilvēkiem ar psihes problēmām.
Novilkt līniju starp bērnu un pieaugušo, starp psiholoģiski slimu un veselu cilvēku, t.i. starp cilvēku, kas pieprasa šādu patronizing attieksmi, un cilvēku, ko šāda attieksme pazemo, nav iespējams; uzstādīt sev šādu uzdevumu būtu nekorekti. Atšķirība ir ‘one of degree, not quality’, tādēļ arī ‘terapeitiskā pozitīvisma’ apjomam būtu jābūt pakāpeniskam. Tātad: ja skatāmies uz Poliannas pozitīvisma ārstniecisko aspektu, idejiski tas ir tikai apsveicams. Tomēr diemžēl pastāv vieta aizdomām, ka, ja “Poliannu” nebūtu sarakstījusi bērnu grāmatu rakstniece, daļa meitenes pacientu sūdzētos par salkanuma OD.

Otra jautājumu kategorija, ar ko arī vēlos pabeigt šo rakstu, ir saistīta ar objektivitātes vērtību un ‘baltajiem meliem’ sev pašam. Ja Polianna patiesi jūtas priecīga, bet šis prieks ir psiholoģisku represiju rezultāts un meitenes zemapziņa ir traumatisku pieredžu sarētota, vai ir korekti nostādīt ‘objektivitāti’* augstāk par ‘laimi’*? Vai savu problēmu apzināšanās tiešām ir nepieciešama, ja represīvie mehānismi nekad nedisfunkcionē?
Man šķiet, ka tā vajadzētu būt. Problēmas ir problēmas savā potenciālā, ne tikai savā eksistencē. Es varu nešaubīties par cilvēka X intelektu un labo dispozīciju, bet tāpat nevēlēties viņu par diktatoru, nenonākot pretrunā ar sevi. Cilvēki mainās. Pasaule mainās, un visai bieži potenciālas, bīstamas situācijas kļūst par reālām, nepatīkamām. Un es ticu, ka tikai saprotot savas problēmas, atzīstot tās un savā apziņā atrodot risinājumu tām, mēs varam būt droši par savu dzīves kvalitāti nākotnē. Zemapziņa ar savu mehānismu plašo klāstu, tāda, kā to zinām mēs, ir tieši tik neparedzama (vai, ja vēlaties, paredzama) kā cilvēki - potenciālie diktatori. Tādēļ ir ievērojami labāk uzticēties apziņai, kuras noteikumus zinām un strādāt, lai palielinātu apziņas lomu mūsu lēmumu pieņemšanā. Tā lūk.

PS Bet par represijām sarunu turpināsim, turpināsim nākamnedēļ, Karlīnai apskatot manis ieteikto J. R. R. Tolkīna eseju "On Fairy-Stories".

* Šī vārda ‘common sense’ izpratnē.

Reply: