Par Tekstiem - Komentāri

Time:

10:41

Spēle pēc būtības nav nekas galējībās iekritis, jo tā ir spēle. T.i., tā jau ir *nosaukta* par rotaļu, izlikšanos, instrumentu, un kā tāda arī pielietots. Nosacītība ir ietverta jau pašā "spēles" nosaukumā. Galējība būtu tad, ja tā būtu "priecāšanās mācība" un uzspiesta kā obligāts domāšanas veids, kuram visiem jāseko.

Un pastāsti, lūdzu, kas tad ir ar tām "mākslīgi radītām" sajūtām? Kāda tad ir alternatīva - cilvēks, kurš jūt tikai to, ko jūt, un nekādā veidā nestimulē nekādas citas sajūtas? (Kamī "Svešinieks" ir stāsts par cilvēka ideālu?) Man šķiet, ka lielākā daļa cilvēku to vien dara kā "mākslīgi rada" sevī tādas vai citādas sajūtas - lasa grāmatas, piedzeras piektdienas vakaros, nodarbojas ar seksu un iet uz baznīcu. Vienīgā Poliannas atšķirība no vidējā aritmētiskā cilvēka ir tā, ka viņa ir izstrādājusi apzinātu sistēmu, kā stimulēt tās sajūtas, kas viņai patīk, nevis nodarbojas ar hit-and-miss pasākumiem.

Vārdsakot, es ticu un saprotu, ka Tevi besī Polianna un tu tā nekad nedzīvotu. Tas, protams, ir pilnīgi okei. Bet tas, ka tev kāds pasaules uztveres veids nepatīk, vēl nenozīmē, ka tas ir eskeipisms.

No online vārdnīcas:
escapism
1. the state of having wandering and imaginative thoughts in order to escape from reality. — escapist, n., adj.
2. the practice of engaging in activities that enable one to avoid having to deal with reality, as the persistent attendance at science-fiction films, reading of fantasy literature, etc.

Kamēr, ja es pareizi atceros, visas grāmatas garumā Polianna iesaistās dzīvē un reaģē uz notikumiem, tos pieņemot kā faktus, interpretējot un caur savas spēles metodi atrodot risinājumu. Un jā, es viņas darbības interpretēju kā "ārkārtīgi drosmīgu 'sakost zobus un iet tālāk'".

Reply: