| View: | Jaunākais. |
| View: | Arhivētais. |
| View: | Draugi. |
| View: | Par sevi. |
| You're looking at the latest 20 entries, after skipping 20 newer ones. Missed some entries? Then simply jump back 20 entries or forward 20 entries |
|
Par Tekstiem
|
|||||||||||
| ||||||
Vispirms, dāmas un kungi, sen iekavētais (gluži kā KO 'Komunistu Manifesta' apskats) paziņojums, ka mēs vairs neesam vieni. Piedāvāju Jūsu uzmanībai bloga ![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small} teksti mazo māsu texti. Otrkārt, atvainojamies par termiņu ignorēšanu. Ir iestājies haoss, KE ir nopelnījusi pusdienas uz abu vīriešu kārtas autoru sankciju rēķina. Jācer, ka tas tā neturpināsies, šobrīd notiek diskusijas par termiņa nobīdi uz nedēļas nogali, jo tad, ja atliksim šo blogu uz pēdējo dienu, pēdējā dienā būs mazliet vairāk laika. Treškārt, nākotne. Karlīna Elksne: Abrahams H. Maslovs, "A Theory of Human Motivation" [iesaka JS]; Kristaps Ozoliņš: Nikolajs Gogolis, "Hoc" [iesaka JS]; Jānis Strods: Džonatans Svifts, fragmenti no "Polite Conversation" [iesaka KO]. Ar cieņu, Autori | ||||||
comments: 5 izteica savu viedokli or jā, lūdzu?   |
| ||||||
| Uzvara pār sāpēm Jau bērnībā man izveidojās priekšstats, ka medicīna un māksla ir ļoti cieši saistīti jēdzieni. Bez kaut kādām banalitātēm par to, ka medicīna arī ir māksla utt., ļoti vienkārši – mans tēvs bija ķirurgs, kurš manās atmiņās biežāk fotografē un glezno nekā operē, mājās noteikti bija vairāk albumu nekā profesionālās literatūras, bet viesību saviesīgās sarunas mēdza visai līgani pārplūst no locekļu amputācijām uz impresionismu. Šādā kontekstā nav jābrīnās, ka liels bija mans pārsteigums, kad uzzināju, ka LMA (kā Latvijas Mākslas Akadēmija) un LMA (kā Latvijas Medicīnas Akadēmija) tomēr nav viena un tā pati mācību iestāde. 6 gadi studijās ir ieviesuši nelielas korekcijas. Tiesa - joprojām domāju, ka medicīna ir māksla – visbiežāk skatuves māksla, mazliet arī tekstilmāksla, katrā gadījumā tas, kas pilnīgi noteikti jāatzīst - bez radošas pieejas jau sen būtu varējusi dzert antidepresantus pārmaiņus ar stimulantiem vai krietni ticamāk – ēstu šokolādi līdz kārtīgas teksasietes apmēriem. Kāpēc šāds ievads? Tāpēc, ka grāmatas „Драматическая медицина” nodaļa „Победа над болью”, kuras darbība risinās 19.gs. – lielo medicīnas atklājumu laikmetā, man atgādināja īpašības, kas piemita tam ārstam, kāds saglabājies manos bērnības priekšstatos, proti – radošums, vēlme uz atklājumiem, spēja ziedoties un arī bērnišķīgi neviltots prieks par uzvarām. „Победа над болью” stāsta par anestezējošo vielu atklāšanas vēsturi. Sākums veltīts smieklu gāzei, tad seko ēteris un hloroforms, bet saldajam ēdienam pietaupīts kokaīns (narkotiku tēmas tāpat kā tās par seksu neapšaubāmi cilvēkos raisa lielāku interesi kā citas – to saprata arī piecdesmitajos, kad šī grāmata ir uzrakstīta). Mani diezgan ļoti sajūsmināja autora rakstības stils – vienkāršs, bet aizraujošs. Īstenībā – nevis sajūsmināja, bet vedināja uz nostaļģiju, jo sapratu, ka pēdējā tik vienkāršā un nepretenciozā grāmata, ko lasīju, bija apmēram „Kapteiņa Granta bērni”. „Dramatičeskaja medicina” vēsturiskie fakti tiek pasniegti tādā nelielā Mission impossible mērcē, radot spēcīgu klātbūtnes efektu. Sajūta kā veroties History Chanel vēstures atveidojumos, proti, gar acīm slīd bilde, bet ausīs (šajā gadījumā – galvā) skan tā klasiskā krievu filmu ierunātāja balss, nu piemēram: „Viņš tā arī izdarīja.Tomēr nākošajā rītā kakls turpināja sāpēt. Tāpēc viņš ērti iekārtojās atzveltnes krēslā, pamatīgi samērčēja kabatas lakatiņu ēterī un sāka elpot tā tvaikus ”. Bet šeit mana mīļākā vieta :”Pēc tā viņš metās uz savu darba kabinetu ar skaļiem kliedzieniem: ”Es atradu, es atradu!” Lūk, lūk, bērnišķīgs prieks par atklājumu – bez mūsdienām tik ļoti tipiskās „ak, ko gan citi par mani padomās” pieskaņas. Saturiskā ziņā nepameta sajūta, ka lielāks nopelns dižajos anestezioloģijas sasniegumos ir nejaušības momentam, ne pašaizliedzīgiem cilvēku upuriem. Un vārds „dramatiskā” grāmatas nosaukumā man drīzāk liek aizdomāties par to, cik tiešām dramatiski būtu, ja nu kāda no neskaitāmajām sakritībām nebūtu notikusi, piemēram, ja smieklu gāzes pielietojuma atsāpināšanā ieviesējam Horācijam Velsam nebūtu pašam sāpējis zobs brīdī, kad viņš kādā gadatirgū skatījās ceļojošā cirka priekšnesumu. Ļoti interesants fakts, ko uzzināju – izrādās, ka nu jau par savdabīgu popkultūras šablonu lietotajam Freidam ir nopelni ne tikai psihoanalīzes attīstīšanā, bet arī kokaīna pielietošanā atsāpināšanā. Paldies Tev, Zigmund! Galu galā - bez nostaļģijas, atmiņām, pārdomām un prātojumiem – šo darbu izlasīt bija vērts kaut vai šī apbrīnojamā naivisma dēļ: „Šveicietis Juhans Jakobs fon Čudi, pabijis Perū, pieļāva, ka kaitīga ir tikai pārmērīga kokas lietošana.” Un tā medicīnā ir joprojām – nekad nevar zināt, kurš atklājums izrādīsies efekts un kurš defekts. | ||||||
| comments: jā, lūdzu? |
| ||||||
| Esmu diezgan pārliecināts, ka Ādolfa Hitlera "Mana cīņa" ir bijusi viena no nozīmīgākajām grāmatām, kas sarakstītas divdesmitajā gadsimtā. Protams, atskatoties uz Otro pasaules karu un to ievadošajiem notikumiem, var izdarīt minējumus, ka tie bijuši nenovēršami, ka laikmets veido personības, ne otrādi. Arī šodien apskatāmās grāmatas loma nacionālsociālistiskā režīma izveidē un Trešā reiha politikas virziena noteikšanā ir diezgan neviennozīmīga. Tomēr, šādas spekulācijas atmetot, vēsture skaidri apgalvo, ka "Mana cīņa" ir bijusi cieši saistīta ar politiskajiem un sociālajiem procesiem no 1923. gada līdz pat mūsdienām. Tāpat ir skaidrs, ka šis teksts ir tieši saistīts ar nelāgajiem pagājušā gadsimta vidus notikumiem un grāmatā aprakstītais jāuztver ar pamatīgu skepsi un uzmanību, atsijājot nepatiesības, bet nenoraidot arī vērtīgākos darba elementus. Tā. Tagad ir pateikts tas, kas bija jāpasaka. Nacionālisms uber alles Mani ārkārtīgi biedē vietējais nacionālistu līderis Viktors "Crazy Eyes" Birze. Mani biedē nacionālistu uzsaukumi un esejas, kas cenšas racionalizēt nacionālismu. Un, jā, mani ārkārtīgi biedē radikāls nacionālisms, ievērojami vairāk par anarhistu un komunistu negantākajiem un agresīvākajiem novirzieniem. Viens galvenajiem no iemesliem šai sajūtai ir tas, ka es nacionālismu nekad neesmu sapratis. Labi, etniskās piederības sajūtas varētu būt evolucionāri pamatotas: gēni izturas labi pret savām kopijām, kas būs izplatītākas savā etniskajā grupiņā. Bet, tiklīdz pie apvāršņa parādās "Nācija" kā grupas vienojošais elements, es sāku kaut ko nesaprast. Nācijas, valstis - šie koncepti šobrīd ir nozīmīgi, pasaule lielā mērā griežas ap tiem, bet tomēr jāatceras, ka tie aktualizējas tikai salīdzinoši nesenā pagātnē; nacionālisma saknes, manuprāt, meklējamas netālu no mūsdienu valsts izpratnes saknēm - pie Vestfālenes miera līgumiem 1648. gadā. Un jāatceras arī tas, ka valstiskums turpina mainīties: lai gan joprojām pasaulē dominē suverēnas valstis, nevalstiski veidojumi gūst aizvien lielāku varu: korporācijas, teroristiskas organizācijas, starptautiskas politekonomiskas un militāras organizācijas, starptautiska sabiedrība (vismaz šeit, nosacītajos Rietumos). Tas man liek uzdot jautājumu: kā kaut ko tik gaistošu un mainīgu kā valsti / nāciju var nostādīt augstāk par indivīda vērtību*? Es nezinu, vai agrākās nodaļās Hitlers pamato nacionālisma lomu un patiesību, bet šī apskata objekts - "Manas cīņas" pēdējās trīs nodaļas - ir dziļa nacionālisma caurvītas. Nacionālisms viņam ir stipras kultūras pamatā, nācijas saglabāšana ir visaugstākais mērķis. Pat tautas asiņu izliešana lielos apmēros, Hitleraprāt, ir pieņemama, pat vēlama un neizbēgama. Un, jā, nacionālisms ir lielas argumentu daļas pamatā; atņemot to, sagrūtu arī pārējais. Realpolitik Starptautisko attiecību teorija tīrā veidā radās pēc Pirmā pasaules kara, ideālistiem (kas vēlāk kļuva par liberāļiem) un reālistiem izsakot kontrastējošu minējumus par pasaules nākotni. Lasot Ādolfa Hitlera pārdomas par Vācijas lomu uz globusa, nav ilgi jādomā par to, kurai pusei vairāk pieder "Mana cīņa". Reālisma tīrība šajā darbā ir pat apbrīnojama. Apgalvojumi par to, ka nāciju draudzības ir tikai un vienīgi "aprēķina laulības" un ka katra valsts vadās pamatā pēc pašsaglabāšanās principa un tieksmes pēc hegemonijas, ir sastopami ik uz soļa "Manas cīņas" pēdējās trīs nodaļas. Hitlera pārdomas par to, ar kurām valstīm sadarboties, lai satriektu Franciju, sajūsminošā kārtā gan sasaucas ar Makjavelli, gan atspoguļo pēc-WW2 reālistu teorētiķu idejas. Arī fakts, ka Hitlers apzinās savu lomu vēstures kontekstā un to, ka nav ģēnijs-inovators, padara šo darbu ievērojami lasāmāku. Atsauces uz Realpolitik meistaru Bismarku un milzīgā loma, kas viņa darbā atvēlēta vēstures interpretācijām, tikai pastiprina sajūtu, ka darbs lieliski iekļaujas reālistu tradīcijā. Vēlos tikai atzīmēt galveno ne-reālistu elementu: Hitlers diezgan pamatīgi antropomorfizē nāciju. Viņam Vācija ir ar pāridarījuma sajūtu, viņa vāciešiem ir tautas sirdsapziņa un seni ienaidnieki. Un tas viss, protams, ietekmē to, kā nācija rīkosies, mazliet novirzot to no reālisma cost-benefit of survival kursa. Bet par to pietiks. _______sociālisms Lasot šo darbu, beidzot sapratu, sociālisma lomu nacionālsociālismā. Visvienkāršāk, šķiet to būs paskaidrot šādi: ņem jebkuru mainstream marksistu apgalvojumu; visus starptautiskos kapitālistus padara par kapitālistiem-ebrejiem; proletariātu padara par vāciešiem. Viss. Gatavs. Šī iemesla dēļ "Manas cīņas" lasīšana bija mazliet dīvaina. Anti-pašreizēj-kapitālistiskais sentiments, ko mazliet loloju savā sirdī, ārkārtīgi maz atšķiras no Hitlera antisemītisma manis izlasītajās nodaļās. Un, jā, mūsu sabiedrībā ir mazliet iegājies, ka, ja ir kāds, kam tu īsti nevēlies piekrist, tas ir Hitlers. Bet, jā, tieši tāpēc: skepse un uzmanība. Ja saglabāsiet to, lasiet šo darbu. Nolāpīti interesants un ar vērtību, apmēram tādu kā Kisindžera "Diplomātijai": abi šie darbi ļoti labi iepazīstina ar loģiku, kas joprojām mīt lielvalstu sirdīs, ar reālismu kā preskriptīvu, nevis deskriptīvu mehānismu. * Arī indivīda vērtība un izpratne par to mainās, to nevar noliegt. Tomēr man šķiet, ka var argumentēt par tās mazliet lielāku objektivitāti, t.i., manuprāt, lai ticētu indivīda vērtībai, cilvēktiesībām ir nepieciešams izdarīt mazāk un ticamākus pieņēmumus. | ||||||
| comments: 1 izteica savu viedokli or jā, lūdzu? |
| ||||||
| Bloga "Par Tekstiem" kolektīva darba pienākumi, kā arī sociālās dzīves šonedēļ pieprasīja divu dalībnieku atvaļinājumu, tādēļ otrdien gaidiet tikai vienu darbu: JS apskatīs Ādolfa Hitlera darba "Mana cīņa" pēdējās trīs nodaļas, kas veltītas ārpotlitikai. (iesaka KO) Un, jā, vēlreiz atvainojamies par "Komunistu manifesta" recenzijas kavēšanos. Markss un Engelss nav aizmirsti, tikai atlikti. Ar cieņu, JS, KO un KE. | ||||||
| comments: 6 izteica savu viedokli or jā, lūdzu? |
| ||||||
| Neiespējami runāt par „The Founding and Manifesto of Futurism”, nerunājot par vēsturi, tāpēc, piedodiet, bet šoreiz (līdzās manām emocijām) apskatā būs arī nepiedienīgi daudz faktu. Iesākumā - īss paskaidrojums, kas TAS ir, tiem, kam kultūras vēsture nav nekāds jājamzirdziņš: 20.gs. sākumā Itālijā radās jauns kultūras virziens – futūrisms. Tā flagmanis bija dzejnieks Filipo Tomazo Marineti (viņš arī „Futūrisma manifesta” autors). Lūk, manuprāt, visai nepretencioza, bet skaidri saprotama Vikipēdijas definīcija: ”Kā mākslas virzienam futūrismam raksturīga agresivitāte, tradīciju un pagātnes (īpaši politiskās un mākslinieciskās) noliegšana, tieksme aplūkot cilvēkus, parādības un procesus ārpus konteksta. Marineti apgalvoja, ka muzejus un kapsētas neesot iespējams atšķirt vienu no otra un ka karš esot vienīgā pasaules higiēna. Futūrisma interešu objekti un ideāli ir ātrums, temps, enerģija, kustība, urbanizācija, industriālā pilsēta, mašīna. Futūristus fascinē nāve, interesē cilvēka tehnoloģiskais triumfs pār dabu, raksturīga arī kara glorificēšana un intensīvs nacionālisms. Ir arī futūrisma manifesti, kas slavina iekāri kā vienu no svarīgākajiem dzīvības un gara dzinējspēkiem.” Manifestā ļoti, ļoti tēlaini un kaismīgi pausta autoru neapmierinātība ar pastāvošo kārtību kultūrā, izkliegtas vēlmes atbrīvoties no visa „vecā un iesīkstējušā”, bet mana mīļākā šī darba daļa ir tā, ko sieviešu žurnālu versijā varētu nodēvēt par „11 padomi kā kļūt par īstu futūristu”. Formas ziņā – patosa, pārspīlējumu, galējību un citādu uh un ak pilns darbs. Nu piemēram: „In truth I tell you that daily visits to museums, libraries, and academies (cemeteries of empty exertion, Calvaries of crucified dreams, registries of aborted beginnings!) are, for artists, as damaging as the prolonged supervision by parents of certain young people drunk with their talent and their ambitious wills. When the future is barred to them, the admirable past may be a solace for the ills of the moribund, the sickly, the prisoner… But we want no part of it, the past, we the young and strong Futurists!” Tomēr dažreiz mani pārņēma sajūta, ka rakstot Marineti tomēr nespēja atturēties likt lietā savu literāta talantu. Tad tapa piem. šī jutekliskā rindkopa: “I gulped down your nourishing sludge; and I remembered the blessed black beast of my Sudanese nurse… When I came up—torn, filthy, and stinking—from under the capsized car, I felt the white-hot iron of joy deliciously pass through my heart!” Tagad - vēl mazliet emociju - kad pirmo reizi lasīju šo darbu man galvā automātiski zīmējās iespējamā autora portrets. Nu apmēram tā- pagarš, tumšmatains vīrietis ar ūsām (vai „trīsdienrugājiem”), nekaunīgu acu skatienu, nedaudz dekadenti saģērbies, ar paradumu ziemās nenēsāt cepuri. Pēc pases datiem pieaudzis, bet totāli nenobriedis domās un rīcībā, tāds trīsdesmitgadnieks ar huligāniska puikas dvēselīti. Mazgadīgas meitenes dēļ viņa badojas, bet klišeju varā esoša bankas darbinieces izmanto savās fantāzijās. Īsumā - tieši tāds vīriešu tips, kāds mani nenormāli kaitina! Tāpēc sākumā kaitināja arī „ Futūrisma manifests”. Bet, atsaucot atmiņā savas zināšanas par kultūrvēsturisko fonu manifesta tapšanas brīdī, sāku saprast, kāpēc tas bija tieši tāds, kāds bija. (Tomēr amizanti, ka autors (F. T. Marineti) jaunības dienu bildēs tiešām ir tumšmatains, ūsains un ar nekaunīgu acu skatienu.) Tātad - atkal fakti - Itālija 20.gs sākumā tiešām bija mākslinieciski nedaudz ierūsējusi. Ja otrajā lielajā Eiropas mākslas valstībā – Francijā notika pakāpeniska virzība uz priekšu, tad domāju, ka Itālijai patiesi bija vajadzīgs labskanīgs spēriens pa kājstarpi, lai tā beidzot beigtu tēlot renesanses jaunavu. Tāpēc „Futūrisma manifests” bija kā tāda primārā čūla sifilisa slimniekam - nepatīkama un šokējoša, bet skaidri parāda, ka ir pienācis laiks ārstēties. Jautājums šeit ir par gaumi. Vai jums labāk patīk revolūcijas vai evolūcijas?! Pieļauju, ka tieši mana ticība pakāpeniskām pārmaiņām lika „Futūrisma manifestam” sākotnēji izklausīties pēc tāda „akcikesesmusarežģīts” jaunieša bravūrīgām muļķībām. Maldījos – Marineti bija jurista izglītība un dzejnieka izteiksmes spējas. Gribētu domāt, ka uzspēlētā bravūra un galējais patoss kalpoja kā PR triks, lai pievērstu plašāku uzmanību savām idejām. Un uzmanība patiesi tika pievērsta, futūrisma vilnis vēlās pa visu Eiropu, tiekot arī līdz Krievijai. (Jāatzīstas godīgi, ka man pietrūka laika un arī enerģijas, lai sameklētu informāciju par pirmajiem futūristiem Latvijā. Labprāt uzklausīšu, ja kādam ir šādas zināšanas.) Apzināti šajā apskatā izvairos no Futūrisma kā žanra slavināšanas vai noliegšanas - jau atkal gaumes lieta. Kādam vienmēr tuvāka būs klasika, kādam avangards, kontekstā gan labāk būtu teikt - kādam patīk ostīt zaļu zālīti, bet kādam – benzīnu. Galvenais ir dot izvēles iespējas, tāpēc, paldies, „Futūrisma manifestam” par izvēles iespēju parādīšanu. P.S. Kam īpaši iesaku izlasīt? Visiem, kam interesē 20.gs. sākuma kultūra, visiem, kam patīk patosi, visiem, kam tuvs tehnikas attēlojums mākslā, ak, jā, un visām, kuras apbur „akcikesesmusarežģīts” tipa vīrieši. P.P.S. Atcerējos vēl 2 amizantas lietas futūrisma sakarā: 1) sākotnēji futūrisms gāja roku rokā ar jaunajiem politiskajiem virzieniem- Musolīnī, komunisms, utt. Varu iedomāties, cik liels bija Marineti „aplauziens”, kad fašisti iekļāva futūrismu deģeneratīvās mākslas sarakstā. 2) radies gadsimta pašā sākumā, kad zirgu pilsētu ielās bija krietni vairāk kā automašīnu, futūrisms droši vien nevarēja pat iedomāties, ka reālā dzīve jau pavisam drīz krietni pārspēs viņam piederošo mākslinieku gleznas motoru, mākslīgās enerģijas, trokšņu un ātruma daudzuma ziņā. | ||||||
| comments: 6 izteica savu viedokli or jā, lūdzu? |
| ||||||
| Katrs indivīda, katras personas uzvedība būtu ievērojami citādāka, ja šis cilvēks būtu izaudzis viens, izaudzis ārpus jebkuras sociālās vides. Mans minējums ir, ka runājot par šādiem gadījumiem visticamāk būtu jāaizmirst skaidra ētikas normu definīcija, nevarētu runāt par manierēm un, šo cilvēku iesviežot sociālā vidē, viņa sociālās darbības diezgan spilgti attēlotu mūsu bioloģiski definētās īpašības, tai skaitā arī dzimumtieksmi. Tomēr šis hipotētiskais cilvēks ir reta parādība. Viņa uzvedību nedrīkstētu nosaukt par "patieso cilvēka dabu", jo cilvēka patiesā daba ir sociāla. Sociālā kontrakta teorijas pamatlicēji pieļāva kļūdu, aprakstot kā pirmatnējie cilvēki vispirms dzīvoja bez sabiedrības, valodas un kultūras, tikai lai saprastu, ka šie elementi uzlabos viņu dzīves kvalitātes no solitary, poor, nasty, brutish, and short uz diezgan pieklājīgām. Jānis Zālītis, savukārt, nekļūdās, apgalvojot, ka ģimene un tās centrā esošās vīrieša un sievietes attiecības vienmēr ir bijušas, ir un (visticamāk) būs ārkārtīgi svarīgas, veidojoties cilvēkam kā sociāli aktīvai un veselai būtnei, tāpēc ir pelnījušas padziļinātu analīzi, ja vēlamies saprast mūsu uzvedības cēloņus un iespējas to izmainīt. "Vēlreiz par mīlestību" pirmā nodaļa "Dihotomija un svētā dzimumtieksme" apskata vīrišķības un sievišķības konceptus, dzimumspecifisku īpašību kopas, un dara to, balstoties uz apstrīdamiem apgalvojumiem, lai gan autors lieliski norāda uz galvenajām atšķirībām sieviešu un vīriešu psiholoģijās un sabiedrības iespaidu uz tām. Bet par visu pēc kārtas. Zālītis sāk savas pārdomas par dzimumu psiholoģiju ar dihotomijas kritiku, uzbrūkot bināram nošķīrumam starp vīrieti un sievieti, kas pastāv sabiedrībā. Protams, ka vīrieši ir vīrieši un sievietes būs sievietes, bet grūti definējamā "tīrā sievišķība / vīrišķība" nav sastopama gandrīz nekad. Tāpat jāpiekrīt autoram, ka varas pozīciju tendence nostiprināt šo dihotomiju, padarot tuvināšanās mēģinājumus par "netikumīgiem" un "grēcīgiem" vai tieši otrādi - ikdienišķiem un neīpašiem, vērtējama negatīvi un ir pretrunā ar cilvēka dabiskajām vēlmēm. Tomēr darbs kļūst ievērojami interesantāks, un Zālītis sper soli tālāk, apgalvojot, ka reliģijas / staļinisma (varu šim sarakstam pievienot arī "sex sells" kapitālismu) noniecinošā attieksme pret dzimumattiecībām sakņojas centienos neļaut cilvēkiem gūt laimi, tādējādi saglabājot nepieciešamību pēc augstākas varas, kurai prasīt piepildījumu. Lasot "Dihotomiju un svēto dzimumtieksmi" pirmo reizi, šis apgalvojums izklausās pēc sazvērestību teorijas. Pat tad, ja mazliet radikālākie kristieši baudas gūšanu seksuālu attiecību laikā uzskata par nosodāmu un PSRS 'seksa nebija', abi ideoloģiskie režīmi taču skaidri definēja, pat atbalstīja ģimenes konceptu, nostiprinot un regulējot to ar savu birokrātisko aparātu. Arī mūsdienu kultūras industrijas apsēstība ar Taigera Vudsa ārpuslaulības attiecībām un 'Liv Tyler shows some skin' stila žurnālistiku, to apskatot virspusēji, tikai palīdz mums atrast veidus, kā tikt galā ar savām vēlmēm. Tomēr jāatzīst, ka zināma daļa patiesības Zālīša izteikumos var atrast. Pirmkārt, ja par patiesu uzskatām vienu no galvenajiem neizskaidrotajiem pieņēmumiem darbā "Vēlreiz par mīlestību": dzimumtieksme ir 'svēta', īpaša, par tās pareizu izmantošanu, normalitāti un statusu sabiedrībā jārūpējas. Mūsdienu psiholoģija, pat neizmantojot svētuma epitetus, lielākoties domā normalitātes un noviržu kategorijās, atļaujot pārlieku lielu sajūtu apspiešanu un / vai nepersonisku, masu ražojuma pieeju seksuālajai dzīvei nosaukt par 'noviržu avotiem'. Protams, termini "normāls", "racionāls" un "pareizs" vienmēr būs strīdīgi, tāpat kā jebkura faktu - vērtību spriedumu sasaiste, ar kuru saskarsimies. Iepriekšējā nedēļā Karlīna Elksne rakstīja par Alfrēda Adlera "Mazvērtības un pārākuma sajūtām", diemžēl neapskatot vienu no centrālajiem punktiem psihologa esejā: vai neizbēgami un plaši sastopami kompleksi (ar individuāliem cēloņiem un izpausmēm) ir saucami par kompleksiem, t.i. ir kategorizējami kā psiholoģiskas novirzes no normalitātes? Vai normalitāte, ja sastopama tik reti, ir pelnījusi to vērtību piesaisti, ko tā saņem tagad: "Viss ir normāli = viss ir labi, tā IR JĀBŪT."? KE min "Adlera pozitīvismu", ko atspoguļo piemērs, kurā mazvērtības komplekss par gremošanas problēmām liek cilvēkam kompensēties ar lieliem darbiem kulinārijā: vai arī šādā situācijā šī šķietami absurdā un neproporcionālā reakcija būtu jāierobežo, no tās jāizvairās? Šie, protams, ir retoriski jautājumi. Labi zinot, ka vērtību un faktu informācijas lauki pagaidām nav savienojami (vērtības vienmēr būs balstītas uz dažiem individuāliem, faktos nesakņotiem pieņēmumiem), saprotam arī to, ka Zālīša izpratne par to, kādām jābūt attiecībām, nav balstīta ne kādā universālā "laimes maksimizācijā", ne ir a priori patiesība. Tātad īstais jautājums šajā situācijā būtu: vai mēs (katrs individuāli) vēlamies, lai mūsu seksuālā dzīve būtu kaut kas īpašs, neikdienišķs, 'svēts'? Varbūt. Otrkārt, ir grūti atrast citu iemeslu, kāpēc tik daudz pasaules sabiedrībās ideoloģiskie līderi ir nolieguši cilvēka pamatvēlmju piepildījumu vai tik ļoti reglamentējuši to, kā šim piepildījumam jānotiek. Monogāmija kā sociālās spriedzes (cīņa par sievietēm sabiedrībā, palielināta intrasocietālā (sic!) agresija) mazinātājs? Neviennozīmīgi vērtējams arguments. Seksuāli transmisīvo slimību izplatības ierobežošana? Ģimenes kā bērnu aprūpi nodrošinošas institūcijas nostiprināšana? Lai gan šie ir labi iemesli, neviens no tiem neizskaidro tās seksuālo represiju galējības, kas caurvago cilvēces vēsturi. Galu galā, vēl šobrīd sarunas par seksu (kontrastējot ar sarunām par vīra - sievas sociālajām attiecībām, par bērniem) daudziem šķiet kaut kas piedauzīgs, netīrs vai pārlieku komisks. Šādā kontekstā Zālīša izvirzītā hipotēze (piesaistot tai nesen apskatīto memētikas teoriju) sāk šķist diezgan pieklājīga: tām varas institūcijām, kas izvirzījušas pretenzijas uz kontroli pār indivīdu dzimumdzīvi, ir tendence savu varu saglabāt un akumulēt lielākā laika posmā. (Šeit vēlos uzrunāt lasītājus: ko jūs domājat par šo tēzi? Vai tā ir ticama? Kādi varētu būt tās pamatojumi?) Bet nu mazliet tālāk: "Dihotomijas un svētās dzimumtieksmes" otrā daļa ir veltīta vīrišķības un sievišķības analīzei un definīcijām. Vīrietis - agresīva būtne, kas meklē varu, riskē un veido jaunas kvalitātes, iekarojot jaunas dzīves sfēras; vīrietim partnera meklēšanas kontekstā nozīmīga fiziska / vēlāk arī garīga dominance. Sieviete - piesardzīga, empatiska būtne, kas attīsta eksistējošās kvalitātes; sievietei svarīgi ir relišeri un viņas empātijas spēja. Šeit atkal gribētos piesaukt evolucionārpsihologus, kuru domas šajā jautājumā, šķiet, sakrīt ar Dr. Zālīša idejām. Galvenā atšķirība ir, protams, zinātniskajā / mazāk zinātniskajā retorikā, kā arī tajā, ka Zālīša gadījumā uzsvars tiek likts uz procesu, kura ietvaros abi dzimumi atrod "spēcīgas" pretējās būtnes, domā par saviem bērniem; bet evolucionārbiologi fokusējas uz savu gēnu izdzīvošanas nodrošināšanu. Abas pieejas ir savietojamas un loģisku spriedumu rezultātā viena noved pie otras, tomēr gēnu nodošana tālāk tieši izriet no vispārējās evolūcijas teorijas, kamēr rūpes par pēcnācējiem šajā procesā būtu uzskatāmas par sekām, ne cēloni. Šoreiz, lai jūs un sevi nenogurdinātu, neapskatīšu Zālīša teoriju par vīrišķības - sievišķības proporciju nepieciešamību, lai attiecības būtu harmoniskas. Tāpat palaidīšu garām arī viņa izteikumus par "mīlestību" un monogāmiju. Pateikšu vēl tikai to, ka, tiekot pāri pa grāmatu izbārstītajām deviņdesmito gadu erotiskajām fotogrāfijām, Jāņa Zālīša 'eseja par ģimeni un dzimumaudzināšanu' ir vērtīga divu pamatīgu iemeslu dēļ: tā dod ieskatu ārkārtīgi svarīgā mūsu psiholoģijas elementā, kā arī pilda sociālo funkciju, cīnoties ar seksuāli represīvajiem režīmiem, papildinot mūsu saziņas vidi ar neproporcionāli trūkstošo informāciju par absurdajiem "tabu" tematiem. Galu galā, bloga "Par Tekstiem" lietotājikonas fonā redzams teksts no Džona Stjuarta Milla "Par brīvību" otrās nodaļas "Par domas un diskusijas brīvību". | ||||||
| comments: 10 izteica savu viedokli or jā, lūdzu? |
| ||||||
| Dārgais Lasītāj, Vispirms mums jāatvainojas, ka "Komunistu manifesta" apskats ir aizkavējies. Tomēr Jums jāpiekrīt, ka tik nozīmīga darba analīze ir laikietilpīgs process, tādēļ jācer, ka nogaidīt vēl vienu nedēļu nebūs pārāk grūti. Nākamnedēļ varēsiet gaidīt vēl viena manifesta analīzi, Karlīnai apskatot Filippo Tomasso Marinetti "Futūrisma dibināšanu un manifestu" (iesaka JS), kā arī Jāņa Stroda pārdomas par sievišķību un vīrišķību, lasot Jāņa Zālīša "Vēlreiz par mīlestību" pirmo nodaļu "Dihotomija un svētā dzimumtieksme". Bet, kamēr jaunie raksti vēl tikai top, pastāstiet mums par to, ko visvairāk vēlaties redzēt, lasot blogu "Par Tekstiem"? Tekstu anotācijas, to dažādas interpretācijas un analīzi, tekstu kritiku, bloga autoru izjūtas, lasot šos tekstus, pārdomas par darbā apskatītajām tēmām vai ko citu? Ar cieņu, "Par Tekstiem" kolektīvs | ||||||
| comments: 4 izteica savu viedokli or jā, lūdzu? |
| ||||||
| Man patiešām šķiet, ka lielākā māksla ir mācēt pasniegt sarežģītas lietas vienkārši. Tāpēc viens no principiem, ko apņēmos ievērot, sākot rakstīt „Par tekstiem” , bija maksimāla vienkāršība. Diemžēl nebiju rēķinājusies ar to, ka kāds no tekstiem, ko lasīšu, būs.....pārāk vienkāršs. Proti - bieži vien dažādos literāros darbos mēdzu nošķirt saturu un formu (saturs = kas ir uzrakstīts, forma = kā tas ir uzrakstīts). Ideāli, ja patīk abi, bet mēdz būt arī tā, ka, manuprāt, saturu domājis ģēnijs, bet to visu uz papīra pārlicis pilnīgs cietpauris. Nu lūk, Alfrēda Adlera esejā „Feelings of inferiority and superiority” man teju pilnībā patika forma (mīnuss – nu ļoti uzkrītoši daudz piemēru ar maziem bērniem), bet saturs gan atstāja mani tādu pusapmierinātu. Pārāk vienkārši! Iespējams man būtu daudz interesantāk lasīt šo darbu, ja pati nekad nebūtu mācījusies psihoterapiju, bet tā kā ir nedaudz sanācis, tad par „Feelings of inferiority and superiority” es domāju līdzīgi kā par baltmaizi - garšīgi, bet veselīgai attīstībai jāēd kas svaigāks. Protams, gaumes lieta, un klasika galu galā paliek klasika. Tātad – par ko ir eseja? Pirmās daļas nosaukums ir „The Inferiority Complex”, un lielāko apjomu no tās aizņem autora paskaidrojumi, kā tieši inferiority complex var izpausties. Paskaidrojumu ir tik daudz, un piemēri ir tik krāšņi, ka šausmās konstatēju - tie visi attiecas arī uz mani. Par laimi iedomājos atsaukt atmiņā visus sev tuvos cilvēkus un mēģināju izdomāt, vai manā draugu lokā ir kaut viens, kam šis komplekss nepiemīt. Ar sajūsmu konstatēju, ka nav! Pašapziņa ir atgūta! Vispārējai intrigai - mana „Par tekstiem” kolēģa JS inferiority complex izpausmes veids aprakstīts jau otrās lappuses pašā sākumā (piedod, Jāni!). Paldies Adlera kungam, kurš it kā uzmin šīs manas bažas un pirmās daļas beigās lasītājus nomierina ar vārdiem, ka ja visi vienmēr būtu pārliecināti par sevi, tad 'there would be no more discussions or discoveries. Science would come to an end. Art and religion would no longer have any meaning.' Ļoti man simpatizēja teikums - 'we can always find or invent new problems' (Lūk! Lūk! Psihologa pamatojums manam ārkārtīgi subjektīvajam novērojumam - jo vairāk cilvēkus iepazīstu, jo mani vairāk nebeidz pārsteigt, cik bieži mēs paši sev radām problēmas – kaut vai es - varu saskaitīt vismaz 5 problēmas pēdējo 4 dienu laikā, ko radīju tikai pati, neviens cits vai apstākļi nav vainīgi). Ok, atpakaļ pie esejas – tas, kas man pirmajā daļā visvairāk pietrūka, bija sīkāki paskaidrojumi, kā tieši inferiority complex rodas. Bet var jau saprast- tā kā darbs ir tikai 14,4 lappuses garš būtu muļķīgi prasīt klasisko medicīnas pentādi (etioloģija, patoģenēze, klīnika, diagnostika, terapija). Otrās daļas nosaukums ir „The Goal of Superiority”. Īsumā šo daļu varētu raksturot kā - kāpēc cilvēki rīkojas tā kā viņi rīkojas, pat tad, ja tas ir absurdi. Atšķirībā no pirmās, šī esejas puse šķita dziļāka, daudzveidīgāka, labāk pamatota ( šajā daļā arī mazāk piemēru ar bērniem). Ļoti simpatizēja Adlera pozitīvisms esejas nobeigumā, proti, ļoti bieži mūsu vājās puses ir iemesls mūsu izaugsmei (piemērs ar bērnu, kurš sliktas gremošanas sistēmas darbības dēļ kļūst par kulinārijas ekspertu). Tas, protams, nav nekas jauns, bet vienalga patīkami. P.S. Kam īpaši iesaku izlasīt? Visiem, kas nekad nav mācījušies psiholoģiju vai psihoterapiju, visiem, ko nomāc mazvērtības kompleksi (pašapziņas celšanai), visiem, kas vēlas mazliet kritiskāk paskatīties uz sevi, ak, jā, un visiem , kam patīk mazi bērni. | ||||||
| comments: 1 izteica savu viedokli or jā, lūdzu? |
| ||||||
| Ja atmiņa mani neviļ, ar šahu pirmo reizi saskāros aptuveni četru gadu vecumā. Tas notika Bauskā, jo tur dzīvoja mana vecmāmiņa, un apjomīgais šaha dēlītis joprojām atrodams kādā no manu vecvecāku dzīvokļa skapīšiem. Tāpat es atceros, ka tajā laikā man patika brutālais šahs – tāds, kurā kaujas! Es dzinu savus zirgus pretī ienaidnieka pirmajām līnijām, viltīgi atsedzu savus laidņus, lai pirmajos trijos gājienos jau varētu laukuma malā savā galdiņa pusē novietot kādu manā nežēlastībā kritušu Omammas torni (es gan pārtraucu to darīt, jo Omammai tas ļoti nepatika – viņa man teica, ka tā neviens šahu nespēlē), un pukojos, ka karalis ir tik kusls un var kaut kur parāpot tikai viena lauciņa robežās. Tagad situācija un mans skatījums uz šahu ir mainījies. Tagad, domājot par šahu, manā galvā rodas sajūtas, kas ir līdzīgas, kad domāju par klasiskajiem mākslas darbiem vai kad es iedomājos par palēninātiem procesiem dabā, kad sāku uztvert tos pastarpināti. Šajos procesos ir skaistums. Tajos saskatāma kārtība haosā. Garijs Kasparovs apgalvo, ka noteikumiem atbilstošo pozīciju skaits šahā ir 10^40 (desmit kāpināts četrdesmitajā pakāpē), bet iespējamo spēļu skaits – 10^120. Šie skaitļi cilvēka uztverei nav vizualizējami, un, neskatoties uz to, ka astronomijā tam atrastos piemērotas metaforas, jebkurā gadījumā tās cilvēka prātam paliek tikai kā abstraktas idejas. Tāpēc diez vai ir uztverams arī tas, tieši cik sarežģīts var būt šahs, un tieši tur slēpjas daļa no šīs spēles skaistuma. Neskatoties uz matemātiski netveramajām spēles robežām, jebkurai uzsāktajai partijai ir tāds vai atšķirīgs noslēgums. „Šaha meistars un dators” ir vairāk par vienkāršu grāmatas recenziju (pēc kuras, es baidos, recenzēto izdevumu diez vai pārāk daudzi iekļaus savā obligāti izlasāmās literatūras sarakstā). Tajā atrodamas arī lielmeistara pārdomas par šaha kā spēles būtību, par mākslīgo intelektu un cik tālu tas ir sasniedzis savu sākotnējo entuziastu uzstādītos mērķus, kā arī par to, kā otrā attīstība ir ietekmējusi pārmaiņas pirmajā. 1997. gadā cilvēks pirmo reizi šaha spēlē zaudēja datoram, un tas populāri tika pieņemts kā mirklis, kad cilvēks ir beidzot padevies sevis radītu mašīnu priekšā. Un tomēr ir vēl pāris lietas, kas nāk prātā, sagremojot šo faktu. Pirmkārt, tās tik tiešām bija cilvēku pašu radītās ierīces, kas pārspēja radītāju, kas liek priecāties par mūsu prāta spējām jebkurā gadījumā. Otrkārt, uz ko norāda Kasparovs, mākslīgais intelekts nebūt nav sasniedzis to izsmalcinātību, kas piemīt cilvēka prātam un kas palīdz mums katru dienu dzīvot un izdzīvot. Šaha superdatoru spēja analizēt divus miljardus iespējamo gājienu un iznākumu sekundē ir tas, kas ir padarījis tos „neuzvaramus”, atmetot jebkādus stila un taktikas elementus, kas, manuprāt ir neatņemamas baudāma šaha sastāvdaļas. Šī apziņa ir nomierinoša, jo nozīmē, ka tas, ko mums ir izdevies radīt, patiesībā ir tikai desmit miljardus vērts modinātājpulkstenis un ka mēs ar pilnām tiesībām joprojām drīkstam apgalvot, ka esam taču unikāli, vai ne? Es tomēr joprojām nevaru izlemt, vai šahā galvenais ir process vai rezultāts. Iespējams, tieši šajā uzstādījumā meklējamas galvenās atšķirības starp cilvēkšahu un datoršahu. Pirmajam, neskatoties uz to, ka mērķis neapšaubāmi ir uzvarēt, ir raksturīga mīlestība uz pašu spēli, uz taktiku, uz neparedzamību. Neskatoties uz to, ka abiem spēlētājiem pieejama pilnīgi visa informācija par spēles laukumu, figūru novietojumu un oponenta iespējām, tomēr paliek viena informācijas glabātuve, kurai piekļūt nav iespējams – oponenta prāts. Nav iespējams precīzi noteikt, kāds būs nākošais gājiens, iespējams, tāds, kuru Jūs būsiet palaidis garām, iespējams, tieši tāds, ko pēc labākās sirdsapziņas būtu izdarījis Jūs pats, sēžot pretējā galda pusē. Un cik visaptverošs ir prieks, kad pēc daudzu stundu intensīvām pārdomām, spriedzes, centieniem ielūkoties nākotnē, Jums beidzot atsedzas iespēja, kā iespiest stūrī oponenta lēnīgo karali. Datoram tas viss iet garām. Nebeidzamas kalkulācijas, figūru kombinācijas, kas reducētas līdz to vērtībām punktos, jo tikai ciparu valoda ir tā, kas lielajam vadu un mikroshēmu blāķim ir sagremojama. Tas liek padomāt arī par atšķirībām amatieru šahā un profesionālajā šahā, atšķirībām starp šahu, kas tiek spēlēts uz Vērmanes dārza soliņiem un turnīru šahu. Kasparovs esot novērojis, ka arvien vairāk jauno spēlētāju spēlē datoriem līdzīgu šahu, kas balstīts uz kalkulācijām. Tāpat Kasparovs apgalvo, ka šie jaunie spēlmaņi līdz ar to neesot ierobežoti pastāvošajās dogmās un klasiskajos spēles principos. Un šajā brīdī es sajutu, kā manī neizpratnē saduras šaha romantiķis un šaha nejēga. Es kā cilvēks, kurš nožēlojamā kārtā, par ko šobrīd ir ļoti žēl, pārtrauca regulāri spēlēt šahu, šobrīd orientēju sevi uz pašu spēles procesu, nevis rezultātu. Un tajā pašā laikā es līdz šim nekad nebiju iedomājies, ka šahā var pastāvēt tāds koncepts kā dogma vai tradīcija. Jā, ir zināms, ka katram laikam ir bijuši raksturīgi vai klasiski atverošie gājieni vai metodes, kā atrisināt dažādas kombinācijas, un tomēr man nekad nebija izdevies aizdomāties, ka spēlētājs vēlētos jebko citu kā izdarīt ilgtermiņā vispareizāko gājienu, kas neizbēgami ietver kalkulāciju. „Šahs ir unikāla kognitīvā saikne, vieta, kur māksla un zinātne satiekas cilvēka prātā un pēc tam tiek noslīpēta un uzlabota caur pieredzi.” Tā Garijs Kasparovs. Šodien veikalā tieši ievēroju viņa grāmatu „Kā dzīve imitē šahu”. Atšķirībā no Raskina-Gutmana „Šaha metaforām”, ko lielmeistars recenzē, šo grāmatu es vēlos iegādāties. No tās es sagaidu, ka man vēlreiz un vēlreiz tiks atgādināts par šīs spēles skaistumu, kurā apvienojas lēnprātība ar nežēlīgu spēles taktiku, kas atšķiras savā manierē, kur vēlme atrast vislabāko gājienu ņems virsroku pār nogurumu un kas rezultātā dos prieku un gandarījumu neatkarīgi no spēles iznākuma – protams, ja vien neapskaušu sevī mītošo kibernētisko monstru. Tas šodienai būtu viss. Noslēgumā es vien vēlētos vēl izteikt autoram atzinību par dažām ironiskām pokeram veltītām piezīmēm, kas arī man sagādāja dažus nelielus prieka brīžus un lika vēl lieku reizi pasmaidīt. | ||||||
| comments: 2 izteica savu viedokli or jā, lūdzu? |
| ||||||
| Sākot studijas universitātē, diezgan ātri izmainīju savu skatījumu uz sabiedrību, pievienojot tam diezgan spēcīgu šķiru nošķīrumu. Uz ielas un avīžu lapām spilgtāk kā jebkad iepriekš parādījās proletariāts, buržuāzija, kā arī desmitiem dažādu to apakškategoriju, kas nepieciešamas, lai pārāk nesajauktu Ķīnas ogļračus ar Etiopijas zemniekiem un ASV zilajām apkaklītēm. Lai gan radikāli kreisā spārna pievilcība šo pāris gadu laikā ir nedaudz samazinājusies, negrasos atteikties no ekonomisko šķiru iekļaušanas kategoriju sarakstā, kas parādās, iedomājoties par sevi, par saviem draugiem, par apkalpojošo personālu un valstvīriem televizora ekrānā, iedomājoties par jebkuru cilvēku un viņa lomu sabiedrībā. Torstena Veblena “Brīvā laika šķiras teorijas” pirmās trīs nodaļas nesniedz lasītājam jaunus mehānismus, kā skatīties uz šķiriskumu. Tā ilustrē un mēģina izskaidrot buržuāzijas izveidošanos, ievietojot to vēsturiskā / antropoloģiskā kontekstā, kā arī ataino veidus, kā buržuāzijas dominējošā ekonomiskā loma un šķiriskā piederība ietekmē tās sociālās uzvedības modeļus*. Vispirms - par šķiriskuma vēsturi. Veblenam aplūkojot cilvēces attīstību caur vēsturiskā materiālisma prizmu, lasītājs tiek iepazīstināts ar mainīgajām iemaņām, tikumiem un to simboliem, kas nodrošinājuši statusu sabiedrībā un izmainījušas kapitāla sadali tajā. Primitīvais komunisms bez pārāk liela šķiru / dzimumu nošķīruma, kurā tiek vērtētas darba spējas; barbariskais periods, kurā iekarojumiem un to trofejām tiek piešķirta lielāka nozīme nekā ikdienišķiem (sieviešu) darbiem; trofeju un vergu (kā cienīguma simbolu) izraisītais privātīpašuma vilnis, kurā personas īpašumi kļūst nepieciešami cilvēka pašcieņai; tehnoloģiskā attīstība, kas padara karu ekonomiski neizdevīgāku, tādējādi liekot uzsvaru uz kapitāla akumulāciju sabiedrības iekšienē un sagatavojot augsni Veblena laika industriālajai un mūsu post-industriālajai sabiedrībai. Pirmā lieta, kas nāk prātā, pārlasot šo uz antropoloģiskām drumstalām un “common sense” patiesībām balstīto stāstījumu, ir tā līdzība ar sociobiologu un viņu mazo brāļu evolucionārpsihologu centieniem pagājušā gadsimta beigu pusē un mūsdienās. Veblenaprāt, viņa daudzkārt minētie mentālie “shortcuts” ir atbildīgi par lielāko daļu absurdo parādību, ko novērojam šodien: “cilvēks X ir labs mednieks un tādēļ ir jāciena -> cilvēks X sev ir ieguvis lāčādu” ērtības labad pārvēršas par “cilvēkam X ir lāčāda -> cilvēks X ir (labs mednieks un tādēļ ir) jāciena”, padarot mantisko tikuma simbolu par tikuma aizstājēju. Šī metode sakrīt ar sociobiologu atsaucēm uz seno mednieku - vācēju “environment of evolutionary adaptedness” nodibināto loģiku, smadzenēm evolucionējot, kas nostiprinājusies ģenētiski un liek mums rīkoties šķietami absurdi digitālajā laikmetā. Arī Veblena atsauces uz cilvēkpērtiķiem un bioloģiskais, asociālais nodalījums starp dzimumiem norāda uz zināmu līdzību. Protams, Veblens nerunā par gēniem un iedzimtību, bet aizstāj to ar pieredzes radītu cilvēka uzvedības evolūciju. Tomēr fakts, ka šīs evolūcijas rezultātā radīto pieņēmumu un simbolikas inerce ir pietiekami liela, lai pēc tūkstošiem gadu (pie tam, dažādos ekonomiskos režīmos) joprojām uzturētu šos uzvedības modeļus pie dzīvības, nekādā veidā neļauj Veblena izpratni par cilvēka dabu ieskaitīt kreisā spārna tabula rasa biheivioristu kategorijā. Tas, savukārt, padara šo darbu ārkārtīgi patīkamu, jo marksistiskajiem autoriem ir tendence rakstīt preskriptīvas utopijas, kas balstītas uz kļūdainiem pieņēmumiem par cilvēka dabu. Ar pus-zinātniskām metodēm mēģināt meklēt cilvēka dabā konstantes, ar kurām strādāt labākai problēmu izpratnei un labākai nākotnei - tas, lūk, ir tas, ko no kreisā spārna autoriem vēlas sagaidīt Pīters Singers. Ko vēlos sagaidīt arī es. ‘A Darwinian left’. Tomēr, kā jau var noprast, lielākā daļa “Brīvā laika šķiras teorijas” ir veltīta nevis vēsturiskiem procesiem, bet to rezultātiem: brīvā laika šķirai. Sabiedrībai padarot iekarojumus un medības par augstvērtīgākām nodarbēm, protams, zuda vērtība ikdienišķajiem darbiem, izveidojās nodalījums starp “tikumu izpausmēm (medībām, karu)” un “obligātām ikdienas nepieciešamībām (tīrīšana, ēst gatavošana, rokdarbi)”. Akumulējot vergu darbaspēku un nostiprinot augsto mednieku - kareivju - valdnieku šķiru, šis nošķīrums saasinājās, piešķirot “zemajiem” darbiem papildus negatīvu nozīmi, stigmatizējot tos augstākās šķiras acīs. Un, voila!, mums ir brīnišķīga augsne, no kuras pamazām izdīgst šķira, kas, kad nenodarbojas ar sava tikuma pierādīšanu, ir kondicionēta vai sociāli spiesta** nedarīt neko lietderīgu, bet tā vietā nodarboties ar sportu, spēlēt klavieres, lasīt daiļliteratūru, sekot modei un mācīties manieres. Un, protams, demonstrēt to visu sabiedrībai, lai neviens nepadomātu, ka Lords Bāskervills brīvajā laikā strādā fabrikā (loģika turpinās: -> ir spiests strādāt fabrikā -> patiesībā nav nekāds Lords, bet gan salašņa). Lasot nodaļas, kas veltītas brīvā laika šķiras aprakstam, pārņem milzīga “tas rakstīts tikai vakardien” sajūta. Protams, visi filosofijas darbi par cilvēka dabu, psiholoģiju un tamlīdzīgām lietām liekas aktuāli, bet pārblīvējumi ar atsaucēm uz klasiskajām kultūrām, citātiem latīņu valodā, neērtais rakstības stils un mūsdienās emancipētu būtņu diskriminācija mēdz graut šo noskaņu gan Millā, gan Kantā, gan Aristotelī. Bet ne Veblenā. Galu galā, arī es, augot savā sīkburžuā ierēdniecības ģimenē, savās domās norakstu darbu fabrikā kā “dzīves pabērnu karjeru” (ja vien tas nav reālo kapitālu nepalielinošs vadības / menedžmenta darbs). Arī es nekad neiedomātos vakarā pēc darba dienas nevis doties skriet pa mežu, bet strādāt kurjera darbu, lai gan fiziskā atdeve abiem būtu aptuveni līdzīga. Galu galā, manieres, pieklājība un kaklasaite, kas saskaņota ar kreklu un uzvalku, liek mums domāt, ka cilvēks ir “cienījams”, neatkarīgi no tā, cik daudz vai maz viņš sabiedrībai dod. Popzvaigžņu un politiķu imidžs, sportisti, dārgie hobiji, modes industrija, luksuspreču izplatīšana; saraksts ar to, kā cilvēki pierāda sabiedrībai, ka var atļauties dzīvot nelietderīgi, turpinās katru reizi, kad atveram žurnālu “Privātā dzīve”. Vēl viens iemesls, kāpēc Veblena teorija liekas spēcīga vēl šodien (par spīti faktam, ka argumenti ir lielākoties balstīti minējumos), slēpjas tās sagatavotībā pret kritiku. Veblens atzīst, ka skrienot pa mežu ir nepieciešama mazliet mazāka mentāla piepūle nekā kurjeram, ka menedžera darbs ir lietderīgs un nepieciešams un prasa vairāk izglītības, ka manieres ir arī psiholoģiski nepieciešama cieņas izpausme, ka īpašuma esamība manā rīcībā joprojām liecina par to, ka neesmu slinks cilvēks. Eksistē citi, šķietami “objektīvāki” iemesli brīvā laika šķiras nodarbju izvēlei. Tomēr šie iemesli Veblenam ir mazāk svarīgi, jo neviens no šiem iemesliem nespēj izskaidrot bieži sastopamās galējības, nespēj izskaidrot šo tendenču universālumu. Protams, pieaugot bagātībai, pieaug komforts. Tomēr, ja komforta palielināšana būtu galvenais iemesls, lai akumulētu kapitālu, tas gan tiktu tērēts ievērojami vairāk, gan akumulācija samazinātos, komfortam pamazām tuvojoties ideālam. Mūsdienu ekonomiskajā sistēmā redzamā kapitāla plūsma par šādām tendencēm neliecina, nosliecot manas domas par labu tam, ka Veblena “relatīvā publiskā turība” varētu būt izšķirošais faktors, lai nopirktu “Armani” uzvalku, noīrētu villu Rivjērā vai brīvo laiku pavadītu, stāvot golfa laukumā (prāta un uzmanības treniņš / svaigs gaiss, PHE!). Es nezinu, vai pārējās nodaļās Veblens kļūst mazliet preskriptīvs vai paliek pie aprakstoši ironizējošā toņa arī turpmāk. Man nav ne jausmas, vai kapitālistiskā sistēmā atteikšanās no uzkrītošās atpūtas un uzkrītošā patēriņa ir iespējamas. Man pat nav īsti skaidrs, vai uzkrītošais patēriņš ir vērtējams slikti. Jo novilkt konkrētu līniju starp “nepieciešamo” un “lieko”, starp “īstajām” un “viltus” vajadzībām ir pārāk grūti, lai varētu, nenodarot nevienam pāri, īstenot radikālas reformas. Bet bez konkrētām līnijām un definētām “galējībām” atteikšanās no briljantiem automašīnas riteņu diskos nav ne ar ko labāka par atteikšanos no kosmētiskā remonta dzīvoklī Juglā. Kas man ir skaidrs, domājot par šo darbu? Tas, ka buržuāzijas - proletariāta attiecībās ir ievērojami vairāk slāņu nekā pirmkursniekam varētu likties. Tas, ka loģiskas pretrunas un absurdi uzvedības modeļi sabiedrībā ir dziļi iesakņoti un es nespēju saskatīt veidus, kā tos izmainīt / pielāgot mūsdienām. Tas, ka bioloģijas un psiholoģijas vietas ir blakus ekonomikai un politikai, ka spēcīgas “tīro zinātņu” disciplīnas aizvien vairāk sāk traucēt zinātnes un (gan inžinier-, gan sociālo) tehnoloģiju attīstībai. Un tas, ka pat tad, ja ieviešu brīvā laika šķiras teoriju savā pasaules skatījumā, pagaidām tas būs tikai un vienīgi aprakstošs, nevērtējošs termins. Gluži kā buržuāzija. * Parasti iebilstu pret zinātņu nošķīrumiem un pretnostatījumiem, bet ērtības rakstot ir ņēmušas virsroku. Šoreiz ar “ekonomisko lomu” es domāju buržuāzijas darbības, kas nodrošina kapitāla akumulāciju, to skaitā arī ekspluatācija, bet ar “sociālo uzvedību” - darbības, kas saskatāmā veidā neizmaina kapitāla sadalījumu. Abas kategorijas pārsedzas, bet, runājot par vienu vai otru, es runāju par tiem uzvedības elementiem, kas situācijā X ir vistuvāk atbilstošajai kategorijai. ** Lielākoties “brīvā laika šķirai” pieder hegemona statuss sabiedrībā, t.i., šo šķiru “sociāli spiež” nevis socio-ekonomiskas represijas, bet vēlme noturēt status quo. | ||||||
| comments: 2 izteica savu viedokli or jā, lūdzu? |
| ||||||
| Šodien bloga "Par Tekstiem" kolektīvam oficiāli pievienojās jauns dalībnieks - ginekoloģijas pirmā gada rezidente Karlīna Elksne ar JS ieteiktā Pītera Singera darba "A Darwinian Left" apskatu. Tos lasītājus, kas gaida KO pārspriedumu par "Komunistu manifestu", varam pārliecināt, ka tas nav aizmirsts un būs lasītājiem pieejams nākamnedēļ. Tāpat varat gaidīt pārdomas par Torstena Veblena "Brīvā laika šķiras teorijas" pirmajām trim nodaļām (iesaka KO + maita, raksta JS), eseju par Alfrēda Adlera "Mazvērtības un pārākuma sajūtām" (iesaka JS, raksta KE) un Garija Kasparova raksta "Šaha meistars un kompjūters" apskatu (iesaka JS, raksta KO).Ar cieņu, Kolektīvs | ||||||
| comments: 3 izteica savu viedokli or jā, lūdzu? |
| ||||||
| Mans lielais centiens iejusties tekstu vīrišķīgajā kolektīvā ir pārdomas par Peter Singer darbu ‘A Darwinian Left’. Īstenībā, diezgan nepateicīgs materiāls pirmajam rakstam, jo cilvēka psiholoģija ir tā būvēta, ka ar daudz lielāku interesi tiek uztverta visa negatīvā informācija, bet manam literatūrkritiķa triumfam par nelaimi, lasot ‘A Darwinian Left’, sliktās emocijas laikam nedaudz atpūtās. Zem, manuprāt, samērā pretenciozā virsraksta slēpjas pavisam vienkāršas, bet viedas patiesības par mūsu attiecībām ar citām būtnēm (šajā gadījumā ar nolūku nelietoju jēdzienu „cilvēkiem”), turklāt autors visu ir mācējis paskaidrot tā, ka lasīt varētu būt interesanti gan Marksam, gan Ījabam, gan KA 1.kursa studentei ar puķainu plecu somu. Tātad - kāda ir galvenā doma? Vairums cilvēku uzskata, ka Darwinian un left ir viens otru izslēdzoši jēdzieni, jo Darwinian paredz stiprākā izdzīvošanu sugas saglabāšanās nolūkā, bet left - visiem īpatņiem vienādas iespējas. Nebūt ne! Singers pārliecina, ka abu jēdzienu apvienojums „varētu veidot sapratni par to, kādas sociālas un ekonomiskas pārmaiņas kalpotu vismaksimālākajam rezultātam”, daudz vienkāršāk sakot - radītu pasauli labāku! Grāmata mani atbruņoja jau 7 lappusē, kad autors iepazīstina ar kādu Henry Spira, kuru turpmāk lieto kā piemēru jēdzienam left. Šis vīrs, pēc bērnībā pārdzīvota sociošoka ,visu savu turpmāko dzīvi velta vājāko, nospiesto un paverdzināto aizstāvībai. Ak, jā, šķiet, ka vārdu salikums „Animal Liberation” bija tieši tas, kas pilnībā atvēra manu sirdi. Tālāk seko brīnišķīga vārda left definīcija - ‘If we shrug our shoulders at the avoidable suffering of the weak and the poor, of those who are getting exploited and ripped off, or who simply do not have enough to sustain life at a decent level, we are not of the left. If we say that is just the way the world is, and always be, and there is nothing we can do about it, we are not part of the left. The left wants to do something about this situation.’ Bet Darwinian vairāk tiek asociēts ar to, ko dēvējam par cilvēka dabu. Tātad - aizstāvēsim vājākos un apspiestos, bet tā, lai tas nebūtu pretrunā ar mūsu būtību. Lielisku piemēru grāmatā ir patiešām daudz. Mans mīļākais varētu būt šis - piemērs „parastā’’ un „Darviniskā” altruisma sapratnei - cilvēks var brīvprātīgi strādāt ar garīgi atpalikušiem bērniem, lai tādā veidā kļūtu pievilcīgs pretējam dzimumam un palielinātu savas reproduktīvās iespējas („Darviniskais”), bet var arī palīdzēt šādiem bērniem bez apzinātām cerībām ar to pievērst iespējamo partneru uzmanību („parastais”). Un mēs diezgan labi parasti spējam atšķirt tos, kas vienkārši vēlas palīdzēt citiem, no tiem, kam ir savtīgi motīvi. Mēs bieži ar lielākām balvām apbalvojam tos, kas tās nemaz nemeklē. Bet kāpēc tas tā ir? Tāpēc, ka mēs vēlamies iedrošināt ziedošanos citu labā, jo ir skaidrs, ka perspektīvi no tā būs lielāks ieguvums plašākai grupai mūsu sugas brāļu. Tātad arī „parastais altruisms” īstenībā ir visnotaļ „Darvinisks”. Kļūdaini uzskatīt, ka evolūcijas teorija parāda, ka cilvēks nav motivēts nesavtīgi palīdzēt citiem. Ir, tikai nepieciešams tam nodrošināt atbilstošus apstākļus. Piemēram, asins donoru kustība pastāv tikai pateicoties cilvēka dabiskajai vēlmei palīdzēt. Svarīgi būtu izpētīt visus rīcības motīvus, lai sociālo procesu vadīšanai būtu stabilāks teorētiskais pamatojums. Te gan man rodas jautājums - vai Singera kungs ir pazīstams ar „Maslova vajadzību piramīdu”? Ja atceros pareizi - ceturtais pakāpiens pašcieņa, piektais pakāpiens - pašīstenošanās. Tagad sekos liela banalitāte, bet ar to es gribu teikt, ka varbūt, lai nodarbotos ar apliecināšanos citu un visbeidzot savās acīs, cilvēkam vispirms jābūt paēdušam un mīlētam (citiem vārdiem sakot- jābūt apmierinātiem pirmajiem trim piramīdas pakāpieniem, lai rastos vēlme piepildīt pēdējos divus). Taču, ja ar piramīdas pamatni viss ir kārtībā, tad gluži dabiski, ka seko arī virsotne (izņēmums šeit varētu būt tikai LNB jaunā ēka). Grāmatas beigās pa punktiem ir dots īss kopsavilkums, kuru pārlasot secinu, ka laiks kopā ar „Darwinian left” ir pagājis ātri, ātri. Un pati nemaz neesmu pamanījusi, cik liels daudzums dažādas tēmas grāmatā apskatītas. Šajā pārspriedumā, protams, visas nevaru pieminēt - aiz borta diemžēl palika gan „cooperation versus competition”, gan „less anthropocentric view of our dominance over nature”, gan citas (pietiekami interesantas). Kopumā grāmata man nedaudz asociējās ar tādiem pieaugušas sievietes sapņiem par savām kāzām - viss ir izdomāts līdz pēdējam sīkumam, niansei un, ja tas tā sanāktu, būtu tiešām brīnišķīgi, bet diemžēl visticamāk tā nekad nebūs, jo 1) tik labi parasti nemēdz būt, 2) pārāk daudz atkarīgs no apkārtējiem un veiksmes. Proti, kamēr par Singera idejām nejūsmos vairums pasaules vareno, nekas nemainīsiem – left paliks tikai totāla utopija (turklāt ar jau plaši zināmu izgāšanos pasaules vēsturē), bet ar evolution palīdzību tiks attaisnotas lietas, kurām patiesībā nemaz nav attaisnojuma. P.S. Kam īpaši iesaku izlasīt? Visiem, kas grib labāk saprast sevi, visiem kam pietrūkst argumentu, visiem Richard Dawkins cienītājiem, ak, jā, un visiem , kas vēlas pasauli darīt labāku. | ||||||
| comments: 5 izteica savu viedokli or jā, lūdzu? |
| ||||||
| Kinofestivālā “Baltijas Pērle” biju diezgan sajūsmināts, ieraugot programmā komēdiju par politiskām tēmām ar Pīteru Sellersu un Žannu Sebergu galvenajās lomās. Šī sajūsma kulminēja pirms seansa, pie sevis pārdomājot, tieši cik tas būs lieliski, kulminēja, lai strauji pārvērstos par “pacelta uzacs”, “kas par...?” un “kāds tieši ir šīs filmas garums?” sajūtām. Un “Žanna Seberga ir diezgan glīta” sajūtu. Šis ir viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc šī nebūs filmas recenzija. Galu galā, negatīvi recenzējot tādus jokus kā “armijas vadonis ar jūras slimību”, pastāv risks neapskatīt tādus filmas aizstāvju argumentus kā “lielisks pārspīlējums, lai ilustrētu kara absurdu”. Un to mēs nevēlamies. Tā vietā šoreiz piedāvāju ārkārtīgi neakadēmiskas pārdomas par filmas centrā esošajām tēmām. Filmas stāsta par Auksto karu, par mazo valstiņu lomu tajā, par bruņošanos, par lielās politikas absurdiem, laimīgām beigām un tamlīdzīgiem niekiem. PSRS un ASV dunkājas par lielāko bumbu, ietekmes kari un post-karu atjaunošanas nauda plūst pa labi un kreisi, mazas Eiropas valstiņas armijas vadonis, bruņots ar loku un bultām, hilariozi sirgst ar jūras slimību, kuģojot uz Ameriku. Kā parasti. Aukstajam karam beidzoties, izmainījās politikas terminoloģija. Dauziem šķita, ka “bruņošanās sacensības” un “ietekmes zonas” vairs nebūs nepieciešamas. Galu galā, vairs nebija divas naidīgas ideoloģijas, demokrātija uzvarējusi, vēstures beigas, liberālisma dzīres. Daudziem šķita, ka nu ir īstais laiks runāt par Pasaules Problēmām, par atbruņošanos, ekoloģiju un cilvēktiesībām. Pēc apmēram divdesmit gadiem šādas ilūzijas, protams, liekas naivas. ANO politiskais spārns ir piecu veto lielvaru marionete, cīņa par ietekmi ir dzīva (sk. Ukrainu, Gruziju un Irāku), atbruņošanās ir lēna. Situācija ir diezgan traģikomiska, jo, ja vien neticam vispasaules masonu sazvērestībām, visi vairāk vai mazāk saprot, ka rīkojas nepareizi, bet turpina rīkoties. Kļūdīties ir racionāli, un izskatās, ka būs vēl kādu laika posmu. Piekāpties, kamēr citi nepiekāpjas? Piekāpties pirmajam? Piekāpties, dodot citiem lielāku labumu? Irracionāli lēmumi (ak, spēļu teorija!). Diemžēl. Mūsdienu ģeopolitiskā sistēma ar suverēnām valstīm, to teritorijām un vardarbības monopoliem nodrošina šo lēmumu irracionalitāti. Protams, kopā ar resursu ierobežotību un vēl pāris niekiem. Tomēr ir vērts atcerēties arī faktu, ka pašreizējā sistēma nodrošina arī diezgan pamatīgu miera periodu. Post-kodolieroču ērā, kurā ‘mutual assured destruction’ ēna ik pa laikam atgādina par sevi, nav noticis pasaules karš. Protams, nelielās pasaules valstis bez kodolarsenāla MAD shēmā neiekļaujas, ja vien to drošību negarantē lielvaras, tādēļ joprojām saskaramies ar proliferācijas (sic!) mēģinājumiem, ar lielvalstu agresiju, ar spriedzi un pasīvu agresiju (šo visu garantē ģeopolitika un valstvīru racionāla uzvedība, dārgie), bet nav noticis pasaules karš (arī šo te). Un tā ir patīkama sajūta. Vai var būt patīkamāk? Varbūt, izmainot pasaules modeli, pamazām atsakoties no nacionālisma, atrodot ārējos ienaidniekus, saskaroties ar neatliekamām īstermiņa problēmām. Varbūt. Filma mēģina situāciju atrisināt, mazas Eiropas valstiņas premjeram draudot ASV ar pasaules iznīcību, ja nenotiks atbruņošanās. Es ceru, ka tas bija joks. Galu galā, tā taču skaitījās komēdija. Bet, ja nu režisoram prāts nesās uz pragmatiskiem problēmu risinājumiem un reālistiskiem modeļiem, cerēsim, ka šāda situācija nepienāks. Galu galā, racionāla valstvīru uzvedība ir nepieciešama pat šajā pasaules modelī. | ||||||
| comments: 9 izteica savu viedokli or jā, lūdzu? |
| ||||||
| Otrā sezona ir sākusies diezgan pieklājīgi. Jācer, ka tā turpināsies līdzīgi. Par laimi, šādām cerībām ir pamatojums: līdz nākamajai otrdienai gaidiet Jāņa Stroda pārspriedumu par Džeka Arnolda filmu "A Mouse That Roared", kā arī Kristapa Ozoliņa pārdomas par (un šim bija jāparādās "Par Tekstiem" agrāk vai vēlāk) Marksa un Engelsa "Komunistu manifestu". Ar cieņu, JS un KO. | ||||||
| comments: jā, lūdzu? |
| ||||||
| Cik gan neveiksmīgs var būt cilvēks! Neveiksmīgs, jo pirmais ieraksts no viņa puses jāsāk ar atvainošanos – ar atvainošanos par nokavēšanos; kaut arī ne ļoti vērā ņemamu, tomēr visnotaļ tādu, kas daudzkārt pārsniedz akadēmiski pieļaujamās piecpadsmit minūtes . Arī Jānis Strods man vēl vakar atvainojās, ka kā pirmo Tekstu man iedevis tieši Žana Žaka Ruso Diskursu par zinātnēm un mākslām, jo, pārfrāzējot JS teikto, argumentu atsijāšana no emocionālu izsaucienu jūkļa šajā darbā varot sagādāt nelielu diskomfortu, un, vērtējot savas izjūtas, kad lasīju diskursu pirmo reizi, esmu gatavs tam piekrist. Un tomēr šis darbs mani ļoti aizrāva, brīžiem pat aizkustināja. Diskursā atbildot uz jautājumu, vai zinātņu un mākslu attīstībai (vai atdzimšanai?) ir bijusi pozitīva vai negatīva ietekme uz cilvēka manieru un morāles tīrību, Ruso konsekventi norāda, ka tieši zinātnes un mākslu attīstība, tiekšanās pēc zināšanām to vispārākajā pakāpē un ārējā spožuma pielūgsme dažādos tā veidos ir atbildīga par morālo vakuumu, kas valdīja sabiedrībā, kurā dzīvoja pats autors, bet ko var novērot arī vairākās vēstures epizodēs pirms 18.gadsimta (Roma, Atēnas – piemēri, ko izmanto arī Ruso), kā arī pēc tam un joprojām. Tas man lika atcerēties kādu problēmu, ar ko es pats saskāros pirms diviem gadiem – es centos saprast, vai zināšanas – jebkāda veida – pēc sava rakstura ir neitrālas vai arī tām tomēr var piemist konkrētas īpašības, neatkarīgi no to iegūšanas apstākļiem un/vai pielietošanas praksē, respektīvi, neatkarīgi no cilvēka, kuram šīs zināšanas ir. Es, kā paredzams, piekritu viedoklim, ka jebkuras zināšanas būtībā nav ne labas, ne sliktas, jo kā tādas var klasificēt tikai konkrētas darbības (atļaujot „darbībai” būt ļoti plaši definētai), kuras, saprotams, veic konkrētais cilvēks specifiskos apstākļos. Bet Diskurss par zinātnēm un mākslām man beidzot ļāva atrast pretarguments savam, jāsaka, visnotaļ primitīvajam pieņēmumam. Balstoties uz autora teiktā, mēs varam iedomāties alternatīvu scenāriju zināšanu un aktivitāšu mijiedarbībai. Jā, joprojām indivīds darbojas atbilstoši konkrētajiem apstākļiem, izmantojos sev piemītošās zināšanas kā instrumentus, kas noved pie vai nu laba vai slikta iznākuma (šeit jēdzienus „labs” un „slikts” es vēlos atstāt bez plašākas ievērības, pieņemot tos kā nepastarpinātus). Un tomēr atšķirībā no scenārija Nr.1, kurā zināšanas patiešām bija tikai instrumenti meistara rokās, scenārijā Nr.2 šīs pašas vai citas zināšanas ir bijušas tās, kas predisponējušas konkrēto indivīdu nu jau specifiskai darbībai. Turpinājumā jāmin, ka Ruso, manuprāt, nenoliedz zināšanas un mākslas pilnībā, tomēr saskatot tajā ļoti spēcīgu maitājošu elementu. Viņš kā ievadā, tā arī vairākkārt tekstā piemin to, ka izsaka viedokli, kas pretējs sabiedrībā populārajam, un jāsaka, ka mūsdienās, kad ar vārdiem „zinātniski pierādīts” sabiedrībai varētu iestāstīt praktiski jebko, godātais filozofs, iespējams, būtu vēl neapskaužamākā situācijā kā tad, kad darbs tika publicēts pirmo reizi. Lasot darbu, tomēr kļūst skaidrs, kāpēc Dižonas Akadēmija viņam piešķīra par to zelta medaļu, neskatoties uz to, ka Ruso, galveno domu nepiedodami vienkāršojot (kas bija tieši tas, ko pēc darba iznākšanas izdarīja daudzi), iestājas pret Akadēmijas mērķiem, principiem un uzdevumiem – vairot zināšanas. Tieši emocionālo salīdzinājumu un atsauču pārbagātība darbā un spilgtie piemēri manī radīja iespaidu, ka autors nevis nopeļ civilizētas sabiedrības esamību kā tādu, bet gan pārdzīvo par cilvēku vājumu nespējā saglabāt sevi, savus pamatprincipus un domas tīrību, saliecoties vispārpieņemtības priekšā, pūļa taisnības priekšā, dogmu priekšā, nobīstoties no savām neatkarīgajām domām, pakļaujot sevi mokošam skrējienam pakaļ mākslīgi radītām konceptuālām variācijām par neatkarīgas personības tēmu. Šajā scenārijā, protams, gluži virtuālas „neatkarīgas” personības. Tāpat atliek tikai atgādināt, ka par visu iepriekšminēto supresoru avotu tiek uzskatīta tieksme pēc zināšanām un mākslīgā skaistuma. Matemātikā viens no maniem vismīļākajiem pierādījumu veidiem vienmēr ir bijis reductio ad absurdum, respektīvi, pierādīt taisnību caur nepierādāmo, izmantojot gluži hipotētiskus piemērus, tieši kuru neiespējamība liek mums pieņemt atlikušo variantu iespējamību. Varbūt tāpēc, saskatot dažus līdzīgus taktiskus elementus, man jo īpaši apskatāmajā darbā gluži patiesi, bez tālākiem nosacījumiem iepatikās fragments, kurā Ruso uzrunā visus zinātniekus un matemātiķus, vaicājot tiem, vai bez viņu dotajām zināšanām cilvēku būtu mazāk, tie būtu sliktāk pārvaldīti vai izvirtušāki? Nebūt nē. Bet varbūt tomēr? Šeit mēs atkal esam spiesti (vai arī es esmu to sev merkantilu mērķu, zināšanu un mākslas pavests, sev iegalvojis) atgriezties pie jautājuma par zināšanu raksturu un nekavējoties to tepat arī atstāt. Jo šajā gadījumā – visas Ruso diskursā iekļautās filozofijas gadījumā – runa ir nevis par pašu zināšanu esamību, bet gan par to bezgalību. Runa ir nevis par pašu gleznu esamību, bet gan par iemesliem, kāpēc tās tika radītas un kas liek tās apbrīnot un kolekcionēt. Runa nav par oratora prasmēm, bet gan par iemesliem, kāpēc kāds vēlētos tās apgūt un ko ar tām iesāk, kad tās kļuvušas pietiekami smalkas. Nenoliedzami, zināšanas ir valdzinošas, tāpat kā spējas pārliecināt citus par sava viedokļa pareizību. Bet neskatoties uz to, Ruso aicina cilvēkus būt pietiekami stipriem, lai atrastu sevī vājumu. Viņš atgriežas pie tā, ko mēs varam izlasīt jebkurā no iedvesmojošos izteicienus apkopojošajām kabatas izmēra grāmatiņām – tikai tajā milzīgajā informācijas jūklī, kas valda mūsu galvā, atrodot centrālo asi, pie kuras viss pārējais ir piekabināts, saprotot sevi, būs iespējams uzturēt savu morāli tīru, atvieglojot dzīvi sev un citiem. Būs daži, kas atradīs, ka viņi patiešām vēlas vairot zināšanas un tikai daži sapratīs, ka ir spējīgi rakstīt dzeju veidā, kurā „domāšanas mākslai” tiek saistīta klāt „rakstīšanas māksla”, nevis otrādi, jo tieši pretējos procesos dzimst ļaunums un netīrība, kas aptraipa arī tos, kuru motīvi ir šķīsti. Pārējiem, kas, esot godīgi, neatrod sevī kādu no šīm fundamentālajām spējām, precīzāk, atrod citu, nevis to, kuru vēlējās, atliek samierināties. Vai arī atklāti dusmoties, kas pēc godīguma principa būti tikpat pieņemami. Tas, protams, rada zināmu problēmu – cik gan cilvēki, esot piekalti pie akmens sienām ar saviem un citu aizspriedumiem par tik delikātām un dziļi personiskām lietām kā dabas izpratne vai skaistuma valdzinājums, vēl būs spējīgi uz sevi paskatīties tā – godīgi? Bet nenoliedzami tas piedāvā mums arī dažas atbildes; vai arī vismaz vienu. Izvairoties no riska pieņemt, ka zinu vairāk kā es vispār spēju zināt, es uzdrošināšos spekulēt par kādu iemeslu, kāpēc Dižonas akadēmiķi būtu varējuši pavisam nemanāmi nosliekties par labu konkrētajam Ruso sacerējumam: Kā Jums liekas, dārgo lasītāj, kurai grupai mācītie (un mācošie) vīri pieskaitīja sevi, ieskatoties savas sirds dziļumos? | ||||||
| comments: jā, lūdzu? |
| ||||||
| Saskaroties ar zinātniekiem - superzvaigznēm, manī vienmēr ir uzjundījušas divējādas sajūtas. Pirmkārt, ļoti sauss prieks par to, ka arī akadēmiskā pasaule gūst atzinību tautas acīs, ka zinātniskās izziņas paņēmieni tiek popularizēti. Cenšoties uzlikt šo sajūtu uz papīra, ik pa laikam domās pazib termini “masu apgaismība” un “skaistāka nākotne”. Katrā ziņā, šajā gadījumā cilvēkam X ir vērts pievērst pastiprinātu uzmanību. Otrais sajūtu veids ietver bailes par to, ka slavenais zinātņu pārstāvis sāks pieļaut kļūdas un atkāpes, izdarot triecienu iepriekšminētajai ticībai zinātnei, un piesardzība, lasot šī autora tekstus. Jo, ja cilvēkam X tiek piešķirta liela nozīme un mēs viņu izvēlamies par paraugu, ir vērts rūpīgāk paskatīties uz to, ko cilvēks X dara. Lai nu kā, Ričards Dokinss ir viens no nozīmīgākajiem cilvēkiem mūsdienu bioloģijā. Un, lai nu kā, Dokinsa apgalvojumiem ir vērts pievērst uzmanību. Mūsdienu biologu bibliogrāfijās tik bieži sastopamā “Savtīgā gēna” vienpadsmitajā nodaļā Dokinss iepazīstina pasauli ar mēmju teoriju. Piedāvājot analīzei pasaules modeli, kurā ne tikai gēni (un to veidotie indivīdi), bet arī idejas ir sevi replicējošas un autonomas vienības (mēmes), autors cenšas savā veidā nodalīt sociobiologu slavināto ģenētisko redukcionismu un brīvo gribu. Protams, jāpiekrīt (A), ka gēnu līmeņa evolūcija nevar būt atbildīga par milzīgajām atšķirībām, kas valda kultūras pasaulē. Starp Bahu un industriālo metālu vidēji nav nomainījušās pat desmit eiropiešu paaudzes. Idejas rodas, izplatās un mirst; kultūra variē ievērojami ātrāk nekā notiek mutācijas mūsu iekšienēs. Ardievu, ģenētiskais redukcionism(?)! Visticamāk jāpiekrīt arī tam, ka idejas nav arī līdz galam ēteriskas vienības. Lai gan neirozinātnes ir tālu no pilnības, pieņēmums, ka idejas un emocijas atspoguļojas “īstajā pasaulē” nervu impulsu veidā, laika gaitā ir saņēmis pietiekami daudz apstiprinājumus. Visticamāk, mūsu smadzeņu rāmji ierobežo to, ko, cik lielā mērā un kā mēs varam domāt un just. Ardievu, absolūtā brīvā griba(?)! Arī Dokinsa gēna - mēmes (idejas) analoģija strādā visai patīkami. Abi “replikatori” pavairojas, abas piedzīvo mutācijas, abos gadījumos pēc mutācijām izdzīvo spēcīgākie varianti. Gan gēni, gan mēmes veido kombinācijas, kas palīdz to izdzīvošanai, tāpat abi ik pa laikam konfliktē savā starpā (ir idejas, kas ierobežo gēnu pavairošanos, ir gēni, kas apspiež ideju brīvību). Tomēr Dokinsa arguments par memētiku nepiešķir pelnīto nozīmi pāris elementiem, kas liktu apšaubīt mēmju - gēnu nodalījuma korektumu. Pirmkārt, pat pieņemot augstāk minēto patiesību (A), jāatzīst, ka liela daļa mēmju visticamāk radusies, noformulējot determinētas sajūtas komunicējamā veidā. Heteroseksuālu attiecību dominance ļoti iespējams atspoguļojas pro-heteroseksuālu ideju dominancē ideju pasaulē. Dažādas mutācijas (racionalizācija, agresijas piesaiste, morālas sajūtas utt) var radikāli izmainīt šo mēmi, tomēr tās kodolā vienmēr atradīsies bioloģiska dziņa. Gan Bahs, gan industriālais metāls ir iedalāmi kategorijā “mūzika” (diemžēl nejūtos gatavs izteikt minējumu par mūzikas pamatā esošajām dziņām). Otrkārt, mēmju izplatībai ir nepieciešami gēni, bet ne vice versa. Ir nepieciešams intelekts, valodas spēja, atmiņa, ir nepieciešamas bioloģiskās ierīces, kas nodrošina šīs īpašības un mēmju izplatības procesus. Iedzimtās dziņas, savukārt, eksistē pat bez komunikācijas, kas, savukārt, ir pēc definīcijas nepieciešama, ja runājam par mēmēm. Treškārt, runājot par mēmēm, jāapskata arī hormonu un citu bioloģisko mehānismu ietekme uz mūsu domām vistiešākajā veidā. Depresija, uztveres traucējumi un medikamenti ir acīmredzamākie veidi, kā fiziskas izmaiņas rezultē izmaiņās mentālajās pasaulēs, tiešā veidā ietekmējot idejas un tās saturošās mēmes. Mēmju mutācijas notiek arī tiešu bioloģisku ietekmju rezultātā. Apskatot šos elementus, rodas jautājums: vai gadījumā, ja informācija, kas ir mēmju sastāvā, nonāk līdz mums caur maņu orgāniem un apziņas ilūzijas ietvaros notiekošu pašrefleksiju un ja to apstrādājam, izmantojot smadzeņu mehānismus un ietekmējoties no hormonu noteiktās pašsajūtas, mēmes joprojām ir uzskatāmas par no gēniem neatkarīgiem replikatoriem? Varbūt. Arī gēni tomēr ir atkarīgi no ne-ģenētiskajiem dabas resursiem, kas ir tiem apkārt. Varbūt mūsu bioloģiskais materiāls ir sava veida pasaules jauniem sevi replicējošiem elementiem. Tomēr ģenētikas - memētikas nošķīrums liekas pārāk dramatisks, salīdzinot to ar dabas resursu - ģenētikas nošķīrumu. Runājot par dzīva organisma sastāvu, mēs runājam par ķīmiskām vielām, par resursu ierobežoto apjomu, par impulsiem un viļņiem. Mēs neabstrahējamies no nedzīvās pasaules. Dokinss, savukārt, atstāj iespaidu (tīši vai netīši), ka mēmes var doties karagājienos pret gēniem, doties bezgalīgi, doties neatkarīgi. Kontracepcijas un celibāta esamība, mēmēm vēršoties pret gēniem, kas tās uztur, nav pierādījums mēmju neatkarībai. Tā drīzāk ir salīdzināma ar organismu vēršanos pret dabas resursiem, pārāk lielam pārtikas patēriņam novedot pie resursu trūkuma un organismu bada. Varbūt eksistē idejas, kas radušās memētiskās izlases rezultātā, tomēr to iespējamību noteiks gēni, tāpat kā gēnu iespējamību noteiks apkārtējā vide, ko, savukārt, veidos fizikas likumsakarības utt. utjpr.. Un tā atkal jau nonāku pie lielākā no secinājumiem par zinātnēm: terminu, kategoriju un zinātņu nodalījumi ir kaitīgi pasaules izpratnei, ja vien nerunājam par praktiskām nepieciešamībām. Ja neesam pārliecināti duālisti (un es nespēju iedomāties labu pamatojumu tam, kāpēc reizē ticēt zinātnei un būt duālistam), viss, ko redzam, jūtam, domājam, ir matērija un procesi tajā. Tā pati matērija, kas veido mums zināmo pasauli, tie paši procesi, kas liek eksistēt asfaltam uz ielas vai pūst vējam. Protams, ir neiespējami nekategorizēt. Visticamāk, ka bioloģiski determinētu a priori konstanšu dēļ ir neiespējami katrai lietai katrā brīdī dot savu nosaukumu, uztvert to atsevišķi, tādēļ atvieglojam savu dzīvi, uztverot pasauli ar “gēniem”, “mēmēm”, “brīvo gribu”, “sevi”, “kāliju” un “Zemi”. Un, apzinoties kategoriju arbitrāro dabu, arī “memētika” (to pārstrādājot visai pamatīgi*) var kļūt par tikpat vērtīgu pasaules uztveres rīku kā evolūcijas teorija. Dokinss beidz savu rakstu ar atziņu, ka cilvēks ar savu spēju modelēt nākotni spēs pārvarēt savtīgos replikatorus. Ka cilvēkam ir pēdējais vārds, disputā ar mēmēm un gēniem. Un, par spīti tam, ka šāda disputa nav, ka mēs esam gēni un mēmes, ka mūsu prāti ir daļiņas no universālā procesa, dārgais lasītāj, es iesaku paklausīt biologam - superzvaigznei, citādi var sanākt ļoti muļķīgs fatālisma variants. Galu galā, ja mums ir lemts apzināties sevi un formulēt motivācijas savām rīcībām, tad ir vērts pacensties, lai pašiem būtu patīkamāk. * Dokinsa paņēmiens, kā atšķirt mēmi A no mēmes B, dažādās situācijās ir nederīgs, piemēram, runājot par valodas formām, izteicieniem un tamlīdzīgi. | ||||||
| comments: 5 izteica savu viedokli or jā, lūdzu? |
| ||||||
| Otrais ieraksts par šo blogu, kurā īsi apraksta pārmaiņas, kas notikušas, un atvainojas. 2009. gada aprīlī blogu "Par Tekstiem" pameta viens no autoriem un Jānis Strods, nespējot noturēt solo-entuziasmu, iekļuva intelektuālas depresijas periodā vairāku mēnešu garumā. Projekts "Par Tekstiem" bija miris, tā atdzīvināšanas mēģinājumi nenopietni un lielākoties neīstenoti. Uz neilgu laika posmu JS pat izmeta blogu teksti no savas klab.lv draugu listes, neticēdams, ka tas atgriezīsies.JS literatūras ieradumu pestīšana no stagnācijas un bloga "Par Tekstiem" otrā atnākšana ieradās 2010. gada janvārī bioloģijas studenta Kristapa Ozoliņa veidolā. Aizvien biežāk atrodoties vienā sociālajā lokā, JS saprata, ka viņa un KO intereses ir pietiekami līdzīgas, lai abi varētu atrast kopīgus sarunu tematus un veidot blogu, tajā pašā laikā esot pietiekami dažādas, lai šajos procesos izglītotu viens otru. Pirmā apmaiņa jau ir notikusi. Nākamotrdien varat sagaidīt Kristapa Ozoliņa pārspriedumu par Žana Žaka Ruso "Diskursu par mākslām un zinātnēm", kamēr Jānis Strods lasīs Ričarda Dokinsa "Savtīgā gēna" vienpadsmito nodaļu "Mēmes: jaunie replikatori". Bloga "Par Tekstiem" otrā sezona ir sākusies. Piedodiet par pauzi un nesaņemšanos. Un, maita, JS apsola Veblenu sezonas laikā. PS Klīst baumas, ka blogs "Par Tekstiem" no dueta kļūs par trīs cilvēku ansambli. Bet par to tuvākajā nākotnē. Ar cieņu, JS un KO. | ||||||
| comments: 4 izteica savu viedokli or jā, lūdzu? |
| ||||||
| Dārgais lasītāj! Ņemot vērā MV ultra-noslogoto ikdienu, pret ko JS izturas visai skeptiski, šajā nedēļā tekstu JS analīzei drīkstat izvēlēties Jūs. Atgādinām, ka raksts būtu vēlams 50 saprātīga izmēra lappušu robežās, un gaidām Jūsu piedāvājumus komentāros līdz trešdienas vēlam vakaram. Ar cieņu, MV un JS. | ||||||
| comments: 3 izteica savu viedokli or jā, lūdzu? |
| ||||||
| Mana pirmā saskaršanās ar Bērtrandu Raselu notika pirms gada, kad, dzerot lētu sarkanvīnu “Galerijas Centrs” picērijā, sāku lasīt viņa “Filosofijas problēmas”. Lai gan šis darbs man mazliet lika iedziļināties atsevišķos epistemoloģijas jautājumos, nekādu sajūsmu, atklāsmes vai paradigmas iedragājošas pārdomas savā tuvumā nemanīju. Varbūt vainojams bija vīns, varbūt tas, ka pie blakus galdiņa sēdēja visai izskatīgas vidusskolnieces, varbūt man gluži vienkārši nebija pietiekamas zināšanas, lai izprastu šo materiālu, bet, pabeidzis lasīt, nodomāju, ka ar Raselu turpmāk nepīšos un ļaušu viņam manos uzskatos palikt par to pašu viduvējo epistemologu, Džona Stjuarta Milla krustdēlu un potenciāli lielisko matemātiskās loģikas filosofu.
Protams, es tobrīd neapsvēru iespēju, ka Rasela kungs kļūs par vienu MV iecienītākajiem domātājiem un ka es iesaistīšos šādā rakstu apmaiņas / komentēšanas projektā. Pirmā pasaules kara laikā izdotais “Karš un nepretošanās” iekļauj sevī gan slavas dziesmu nevardarbīgas pretošanās metodēm un demilitarizācijai, gan arī aprakstu, kāpēc šādas metodes mūsdienu apstākļos būtu neiedarbīgas. Un abu tematu apskatā izlaiž visai svarīgus elementus. Darbu ievadot ar pārspriedumu par vardarbības morālo nepieļaujamību, Rasels esejas otrajā daļā apskata hipotētisku piemēru, kurā Anglija noliek ieročus, atsakās no flotes un armijas un skaļi paziņo pasaulei, ka turpmāk aizsargāsies ar nevardarbīgas nepakļaušanās paņēmieniem. Raselaprāt, vāciešiem rīkojoties racionāli, Lielbritānijas okupācija nenotiktu tādēļ, ka tas nebūtu izdevīgi. Vācijai kļūtu nepieejami tādi invāzijas attaisnojumi kā pašaizsardzība un nākotnes agresijas novēršana, tādējādi liedzot tai iespēju nomaskēt savu agresiju gan starptautiskās sabiedrības, gan savu pilsoņu priekšā. Pazustu arī daļa no kara iemesliem: iekarojot valsti, kas nepretojas, nevar izdabāt militāristu lepnumam, nedz arī iemantot slavu. Diemžēl, ja pieņemam, ka autoritārām valstīm nevajag pārāk lielu valsts liberāļu atbalstu, lai sāktu karu, un ka svarīgākie karu iemesli sakņojas ekonomikā, jāpieņem arī fakts, ka laiku pa laikam invāzijas notiktu arī pret valstīm, kas brīvprātīgi atbruņojušās, un, apskatot šādas situācijas, nepretetošanās arguments kļūst ievērojami vājāks. Rasels pats atzīst, ka nepretošanās prasa ievērojami lielāku drosmi nekā karš. Tomēr, ja pieņemam arī to, ka vairākumam cilvēku ir spēcīgs un nedeformēts pašsaglabāšanās instinkts, Rasela apgalvojums, ka vācieši visus, kas nepakļaujas jaunajiem likumiem, tāpat nevarēs nošaut un salikt cietumos, liekas pārspīlēts. Saskaroties ar nāves draudiem, drosme saļodzās. Apskatot gandrīz tikai imperiālas ekspansijas karus, “Karš un nepretošanās” izlaiž izlaupīšanas / transportējamo resursu iegūšanas karus. Iespējams, ka divdesmitā gadsimta sākumā, lai nodrošinātu resursu ieguvi bija nepieciešams ievērojami lielāks darbaspēks, tātad arī okupētās teritorijas iedzīvotāju pakļaušanās, tomēr mūsdienās resursu ieguvi var nodrošināt ar nelielu skaitu ievestu un lojālu strādnieku. Šādos gadījumos vietējo nepakļaušanās okupācijas varai traucē visai minimāli, neliedzot tai gūt milzīgu ekonomisko labumu no iebrukuma. Ļoti iespējams, šis ir iemesls, kāpēc šo plānu Rasels esejas beigu daļā nosauc par “fanātisku, pazemojošu un tālu no realitātes”. Diemžēl jāatzīst arī tas, ka autora minētais “ticamākais” risinājums - pasaules valdība - liekas visai neiespējams. Tomēr cerība, ka sociālā evolūcija, zinātņu un prātu attīstība novedīs pie nacionālā lepnuma, alkatības un paranojas gala, ka cilvēka sugas ģenētiski noteikto egoismu un agresiju ir iespējams mazināt ar ilgtspējīgām sociālajām struktūrām, kā to pareģo Rasels. Galu galā, pat tad, ja šie izrādīsies nesasniedzami, mēs šobrīd esam visai tālu no tā punkta, kas ir tiem vistuvākais. | ||||||
| comments: jā, lūdzu? |
| ||||||
| Laiks ceturtajam riņķim, dāmas un kungi. JS lasa britu filosofa Bertranda Rasela pacifisma izvirdumus rakstā ,,War and Non-Resistance''. MV lasa rakstnieka, filosofa un semiotikas guru Umberto Eko eseju ,,On the Press'' no viņa krājuma ,,Five Moral Pieces''. Cieņā, MV un JS | ||||||
| comments: jā, lūdzu? |
Par Tekstiem
|
|||||||||||