Par Tekstiem - Adolf Hitler: Mein Kampf

Subject:	Adolf Hitler: Mein Kampf
Time:	17:33

Esmu diezgan pārliecināts, ka Ādolfa Hitlera "Mana cīņa" ir bijusi viena no nozīmīgākajām grāmatām, kas sarakstītas divdesmitajā gadsimtā. Protams, atskatoties uz Otro pasaules karu un to ievadošajiem notikumiem, var izdarīt minējumus, ka tie bijuši nenovēršami, ka laikmets veido personības, ne otrādi. Arī šodien apskatāmās grāmatas loma nacionālsociālistiskā režīma izveidē un Trešā reiha politikas virziena noteikšanā ir diezgan neviennozīmīga.
Tomēr, šādas spekulācijas atmetot, vēsture skaidri apgalvo, ka "Mana cīņa" ir bijusi cieši saistīta ar politiskajiem un sociālajiem procesiem no 1923. gada līdz pat mūsdienām. Tāpat ir skaidrs, ka šis teksts ir tieši saistīts ar nelāgajiem pagājušā gadsimta vidus notikumiem un grāmatā aprakstītais jāuztver ar pamatīgu skepsi un uzmanību, atsijājot nepatiesības, bet nenoraidot arī vērtīgākos darba elementus.
Tā. Tagad ir pateikts tas, kas bija jāpasaka.

Nacionālisms uber alles

Mani ārkārtīgi biedē vietējais nacionālistu līderis Viktors "Crazy Eyes" Birze. Mani biedē nacionālistu uzsaukumi un esejas, kas cenšas racionalizēt nacionālismu. Un, jā, mani ārkārtīgi biedē radikāls nacionālisms, ievērojami vairāk par anarhistu un komunistu negantākajiem un agresīvākajiem novirzieniem. Viens galvenajiem no iemesliem šai sajūtai ir tas, ka es nacionālismu nekad neesmu sapratis.
Labi, etniskās piederības sajūtas varētu būt evolucionāri pamatotas: gēni izturas labi pret savām kopijām, kas būs izplatītākas savā etniskajā grupiņā. Bet, tiklīdz pie apvāršņa parādās "Nācija" kā grupas vienojošais elements, es sāku kaut ko nesaprast. Nācijas, valstis - šie koncepti šobrīd ir nozīmīgi, pasaule lielā mērā griežas ap tiem, bet tomēr jāatceras, ka tie aktualizējas tikai salīdzinoši nesenā pagātnē; nacionālisma saknes, manuprāt, meklējamas netālu no mūsdienu valsts izpratnes saknēm - pie Vestfālenes miera līgumiem 1648. gadā. Un jāatceras arī tas, ka valstiskums turpina mainīties: lai gan joprojām pasaulē dominē suverēnas valstis, nevalstiski veidojumi gūst aizvien lielāku varu: korporācijas, teroristiskas organizācijas, starptautiskas politekonomiskas un militāras organizācijas, starptautiska sabiedrība (vismaz šeit, nosacītajos Rietumos).
Tas man liek uzdot jautājumu: kā kaut ko tik gaistošu un mainīgu kā valsti / nāciju var nostādīt augstāk par indivīda vērtību*?
Es nezinu, vai agrākās nodaļās Hitlers pamato nacionālisma lomu un patiesību, bet šī apskata objekts - "Manas cīņas" pēdējās trīs nodaļas - ir dziļa nacionālisma caurvītas. Nacionālisms viņam ir stipras kultūras pamatā, nācijas saglabāšana ir visaugstākais mērķis. Pat tautas asiņu izliešana lielos apmēros, Hitleraprāt, ir pieņemama, pat vēlama un neizbēgama. Un, jā, nacionālisms ir lielas argumentu daļas pamatā; atņemot to, sagrūtu arī pārējais.

Realpolitik

Starptautisko attiecību teorija tīrā veidā radās pēc Pirmā pasaules kara, ideālistiem (kas vēlāk kļuva par liberāļiem) un reālistiem izsakot kontrastējošu minējumus par pasaules nākotni. Lasot Ādolfa Hitlera pārdomas par Vācijas lomu uz globusa, nav ilgi jādomā par to, kurai pusei vairāk pieder "Mana cīņa".
Reālisma tīrība šajā darbā ir pat apbrīnojama. Apgalvojumi par to, ka nāciju draudzības ir tikai un vienīgi "aprēķina laulības" un ka katra valsts vadās pamatā pēc pašsaglabāšanās principa un tieksmes pēc hegemonijas, ir sastopami ik uz soļa "Manas cīņas" pēdējās trīs nodaļas. Hitlera pārdomas par to, ar kurām valstīm sadarboties, lai satriektu Franciju, sajūsminošā kārtā gan sasaucas ar Makjavelli, gan atspoguļo pēc-WW2 reālistu teorētiķu idejas. Arī fakts, ka Hitlers apzinās savu lomu vēstures kontekstā un to, ka nav ģēnijs-inovators, padara šo darbu ievērojami lasāmāku. Atsauces uz Realpolitik meistaru Bismarku un milzīgā loma, kas viņa darbā atvēlēta vēstures interpretācijām, tikai pastiprina sajūtu, ka darbs lieliski iekļaujas reālistu tradīcijā.
Vēlos tikai atzīmēt galveno ne-reālistu elementu: Hitlers diezgan pamatīgi antropomorfizē nāciju. Viņam Vācija ir ar pāridarījuma sajūtu, viņa vāciešiem ir tautas sirdsapziņa un seni ienaidnieki. Un tas viss, protams, ietekmē to, kā nācija rīkosies, mazliet novirzot to no reālisma cost-benefit of survival kursa. Bet par to pietiks.

_______sociālisms

Lasot šo darbu, beidzot sapratu, sociālisma lomu nacionālsociālismā. Visvienkāršāk, šķiet to būs paskaidrot šādi: ņem jebkuru mainstream marksistu apgalvojumu; visus starptautiskos kapitālistus padara par kapitālistiem-ebrejiem; proletariātu padara par vāciešiem. Viss. Gatavs.
Šī iemesla dēļ "Manas cīņas" lasīšana bija mazliet dīvaina. Anti-pašreizēj-kapitālistiskais sentiments, ko mazliet loloju savā sirdī, ārkārtīgi maz atšķiras no Hitlera antisemītisma manis izlasītajās nodaļās. Un, jā, mūsu sabiedrībā ir mazliet iegājies, ka, ja ir kāds, kam tu īsti nevēlies piekrist, tas ir Hitlers.

Bet, jā, tieši tāpēc: skepse un uzmanība. Ja saglabāsiet to, lasiet šo darbu. Nolāpīti interesants un ar vērtību, apmēram tādu kā Kisindžera "Diplomātijai": abi šie darbi ļoti labi iepazīstina ar loģiku, kas joprojām mīt lielvalstu sirdīs, ar reālismu kā preskriptīvu, nevis deskriptīvu mehānismu.

* Arī indivīda vērtība un izpratne par to mainās, to nevar noliegt. Tomēr man šķiet, ka var argumentēt par tās mazliet lielāku objektivitāti, t.i., manuprāt, lai ticētu indivīda vērtībai, cilvēktiesībām ir nepieciešams izdarīt mazāk un ticamākus pieņēmumus.

comments: jā, lūdzu?

Marts 3., 2010

Comments: