| View: | Jaunākais. |
| View: | Arhivētais. |
| View: | Draugi. |
| View: | Par sevi. |
Par Tekstiem - Komentāri
|
|||||||||||
| ||||||
| Neiespējami runāt par „The Founding and Manifesto of Futurism”, nerunājot par vēsturi, tāpēc, piedodiet, bet šoreiz (līdzās manām emocijām) apskatā būs arī nepiedienīgi daudz faktu. Iesākumā - īss paskaidrojums, kas TAS ir, tiem, kam kultūras vēsture nav nekāds jājamzirdziņš: 20.gs. sākumā Itālijā radās jauns kultūras virziens – futūrisms. Tā flagmanis bija dzejnieks Filipo Tomazo Marineti (viņš arī „Futūrisma manifesta” autors). Lūk, manuprāt, visai nepretencioza, bet skaidri saprotama Vikipēdijas definīcija: ”Kā mākslas virzienam futūrismam raksturīga agresivitāte, tradīciju un pagātnes (īpaši politiskās un mākslinieciskās) noliegšana, tieksme aplūkot cilvēkus, parādības un procesus ārpus konteksta. Marineti apgalvoja, ka muzejus un kapsētas neesot iespējams atšķirt vienu no otra un ka karš esot vienīgā pasaules higiēna. Futūrisma interešu objekti un ideāli ir ātrums, temps, enerģija, kustība, urbanizācija, industriālā pilsēta, mašīna. Futūristus fascinē nāve, interesē cilvēka tehnoloģiskais triumfs pār dabu, raksturīga arī kara glorificēšana un intensīvs nacionālisms. Ir arī futūrisma manifesti, kas slavina iekāri kā vienu no svarīgākajiem dzīvības un gara dzinējspēkiem.” Manifestā ļoti, ļoti tēlaini un kaismīgi pausta autoru neapmierinātība ar pastāvošo kārtību kultūrā, izkliegtas vēlmes atbrīvoties no visa „vecā un iesīkstējušā”, bet mana mīļākā šī darba daļa ir tā, ko sieviešu žurnālu versijā varētu nodēvēt par „11 padomi kā kļūt par īstu futūristu”. Formas ziņā – patosa, pārspīlējumu, galējību un citādu uh un ak pilns darbs. Nu piemēram: „In truth I tell you that daily visits to museums, libraries, and academies (cemeteries of empty exertion, Calvaries of crucified dreams, registries of aborted beginnings!) are, for artists, as damaging as the prolonged supervision by parents of certain young people drunk with their talent and their ambitious wills. When the future is barred to them, the admirable past may be a solace for the ills of the moribund, the sickly, the prisoner… But we want no part of it, the past, we the young and strong Futurists!” Tomēr dažreiz mani pārņēma sajūta, ka rakstot Marineti tomēr nespēja atturēties likt lietā savu literāta talantu. Tad tapa piem. šī jutekliskā rindkopa: “I gulped down your nourishing sludge; and I remembered the blessed black beast of my Sudanese nurse… When I came up—torn, filthy, and stinking—from under the capsized car, I felt the white-hot iron of joy deliciously pass through my heart!” Tagad - vēl mazliet emociju - kad pirmo reizi lasīju šo darbu man galvā automātiski zīmējās iespējamā autora portrets. Nu apmēram tā- pagarš, tumšmatains vīrietis ar ūsām (vai „trīsdienrugājiem”), nekaunīgu acu skatienu, nedaudz dekadenti saģērbies, ar paradumu ziemās nenēsāt cepuri. Pēc pases datiem pieaudzis, bet totāli nenobriedis domās un rīcībā, tāds trīsdesmitgadnieks ar huligāniska puikas dvēselīti. Mazgadīgas meitenes dēļ viņa badojas, bet klišeju varā esoša bankas darbinieces izmanto savās fantāzijās. Īsumā - tieši tāds vīriešu tips, kāds mani nenormāli kaitina! Tāpēc sākumā kaitināja arī „ Futūrisma manifests”. Bet, atsaucot atmiņā savas zināšanas par kultūrvēsturisko fonu manifesta tapšanas brīdī, sāku saprast, kāpēc tas bija tieši tāds, kāds bija. (Tomēr amizanti, ka autors (F. T. Marineti) jaunības dienu bildēs tiešām ir tumšmatains, ūsains un ar nekaunīgu acu skatienu.) Tātad - atkal fakti - Itālija 20.gs sākumā tiešām bija mākslinieciski nedaudz ierūsējusi. Ja otrajā lielajā Eiropas mākslas valstībā – Francijā notika pakāpeniska virzība uz priekšu, tad domāju, ka Itālijai patiesi bija vajadzīgs labskanīgs spēriens pa kājstarpi, lai tā beidzot beigtu tēlot renesanses jaunavu. Tāpēc „Futūrisma manifests” bija kā tāda primārā čūla sifilisa slimniekam - nepatīkama un šokējoša, bet skaidri parāda, ka ir pienācis laiks ārstēties. Jautājums šeit ir par gaumi. Vai jums labāk patīk revolūcijas vai evolūcijas?! Pieļauju, ka tieši mana ticība pakāpeniskām pārmaiņām lika „Futūrisma manifestam” sākotnēji izklausīties pēc tāda „akcikesesmusarežģīts” jaunieša bravūrīgām muļķībām. Maldījos – Marineti bija jurista izglītība un dzejnieka izteiksmes spējas. Gribētu domāt, ka uzspēlētā bravūra un galējais patoss kalpoja kā PR triks, lai pievērstu plašāku uzmanību savām idejām. Un uzmanība patiesi tika pievērsta, futūrisma vilnis vēlās pa visu Eiropu, tiekot arī līdz Krievijai. (Jāatzīstas godīgi, ka man pietrūka laika un arī enerģijas, lai sameklētu informāciju par pirmajiem futūristiem Latvijā. Labprāt uzklausīšu, ja kādam ir šādas zināšanas.) Apzināti šajā apskatā izvairos no Futūrisma kā žanra slavināšanas vai noliegšanas - jau atkal gaumes lieta. Kādam vienmēr tuvāka būs klasika, kādam avangards, kontekstā gan labāk būtu teikt - kādam patīk ostīt zaļu zālīti, bet kādam – benzīnu. Galvenais ir dot izvēles iespējas, tāpēc, paldies, „Futūrisma manifestam” par izvēles iespēju parādīšanu. P.S. Kam īpaši iesaku izlasīt? Visiem, kam interesē 20.gs. sākuma kultūra, visiem, kam patīk patosi, visiem, kam tuvs tehnikas attēlojums mākslā, ak, jā, un visām, kuras apbur „akcikesesmusarežģīts” tipa vīrieši. P.P.S. Atcerējos vēl 2 amizantas lietas futūrisma sakarā: 1) sākotnēji futūrisms gāja roku rokā ar jaunajiem politiskajiem virzieniem- Musolīnī, komunisms, utt. Varu iedomāties, cik liels bija Marineti „aplauziens”, kad fašisti iekļāva futūrismu deģeneratīvās mākslas sarakstā. 2) radies gadsimta pašā sākumā, kad zirgu pilsētu ielās bija krietni vairāk kā automašīnu, futūrisms droši vien nevarēja pat iedomāties, ka reālā dzīve jau pavisam drīz krietni pārspēs viņam piederošo mākslinieku gleznas motoru, mākslīgās enerģijas, trokšņu un ātruma daudzuma ziņā. |
Par Tekstiem - Komentāri
|
|||||||||||