Par Tekstiem - Komentāri

Subject:	Bertrand Russell: War and Non-Resistance
Time:	21:17

Mana pirmā saskaršanās ar Bērtrandu Raselu notika pirms gada, kad, dzerot lētu sarkanvīnu “Galerijas Centrs” picērijā, sāku lasīt viņa “Filosofijas problēmas”. Lai gan šis darbs man mazliet lika iedziļināties atsevišķos epistemoloģijas jautājumos, nekādu sajūsmu, atklāsmes vai paradigmas iedragājošas pārdomas savā tuvumā nemanīju. Varbūt vainojams bija vīns, varbūt tas, ka pie blakus galdiņa sēdēja visai izskatīgas vidusskolnieces, varbūt man gluži vienkārši nebija pietiekamas zināšanas, lai izprastu šo materiālu, bet, pabeidzis lasīt, nodomāju, ka ar Raselu turpmāk nepīšos un ļaušu viņam manos uzskatos palikt par to pašu viduvējo epistemologu, Džona Stjuarta Milla krustdēlu un potenciāli lielisko matemātiskās loģikas filosofu. Protams, es tobrīd neapsvēru iespēju, ka Rasela kungs kļūs par vienu MV iecienītākajiem domātājiem un ka es iesaistīšos šādā rakstu apmaiņas / komentēšanas projektā.

Pirmā pasaules kara laikā izdotais “Karš un nepretošanās” iekļauj sevī gan slavas dziesmu nevardarbīgas pretošanās metodēm un demilitarizācijai, gan arī aprakstu, kāpēc šādas metodes mūsdienu apstākļos būtu neiedarbīgas. Un abu tematu apskatā izlaiž visai svarīgus elementus.
Darbu ievadot ar pārspriedumu par vardarbības morālo nepieļaujamību, Rasels esejas otrajā daļā apskata hipotētisku piemēru, kurā Anglija noliek ieročus, atsakās no flotes un armijas un skaļi paziņo pasaulei, ka turpmāk aizsargāsies ar nevardarbīgas nepakļaušanās paņēmieniem. Raselaprāt, vāciešiem rīkojoties racionāli, Lielbritānijas okupācija nenotiktu tādēļ, ka tas nebūtu izdevīgi.
Vācijai kļūtu nepieejami tādi invāzijas attaisnojumi kā pašaizsardzība un nākotnes agresijas novēršana, tādējādi liedzot tai iespēju nomaskēt savu agresiju gan starptautiskās sabiedrības, gan savu pilsoņu priekšā. Pazustu arī daļa no kara iemesliem: iekarojot valsti, kas nepretojas, nevar izdabāt militāristu lepnumam, nedz arī iemantot slavu.
Diemžēl, ja pieņemam, ka autoritārām valstīm nevajag pārāk lielu valsts liberāļu atbalstu, lai sāktu karu, un ka svarīgākie karu iemesli sakņojas ekonomikā, jāpieņem arī fakts, ka laiku pa laikam invāzijas notiktu arī pret valstīm, kas brīvprātīgi atbruņojušās, un, apskatot šādas situācijas, nepretetošanās arguments kļūst ievērojami vājāks.

Rasels pats atzīst, ka nepretošanās prasa ievērojami lielāku drosmi nekā karš. Tomēr, ja pieņemam arī to, ka vairākumam cilvēku ir spēcīgs un nedeformēts pašsaglabāšanās instinkts, Rasela apgalvojums, ka vācieši visus, kas nepakļaujas jaunajiem likumiem, tāpat nevarēs nošaut un salikt cietumos, liekas pārspīlēts. Saskaroties ar nāves draudiem, drosme saļodzās.
Apskatot gandrīz tikai imperiālas ekspansijas karus, “Karš un nepretošanās” izlaiž izlaupīšanas / transportējamo resursu iegūšanas karus. Iespējams, ka divdesmitā gadsimta sākumā, lai nodrošinātu resursu ieguvi bija nepieciešams ievērojami lielāks darbaspēks, tātad arī okupētās teritorijas iedzīvotāju pakļaušanās, tomēr mūsdienās resursu ieguvi var nodrošināt ar nelielu skaitu ievestu un lojālu strādnieku. Šādos gadījumos vietējo nepakļaušanās okupācijas varai traucē visai minimāli, neliedzot tai gūt milzīgu ekonomisko labumu no iebrukuma.

Ļoti iespējams, šis ir iemesls, kāpēc šo plānu Rasels esejas beigu daļā nosauc par “fanātisku, pazemojošu un tālu no realitātes”. Diemžēl jāatzīst arī tas, ka autora minētais “ticamākais” risinājums - pasaules valdība - liekas visai neiespējams. Tomēr cerība, ka sociālā evolūcija, zinātņu un prātu attīstība novedīs pie nacionālā lepnuma, alkatības un paranojas gala, ka cilvēka sugas ģenētiski noteikto egoismu un agresiju ir iespējams mazināt ar ilgtspējīgām sociālajām struktūrām, kā to pareģo Rasels.
Galu galā, pat tad, ja šie izrādīsies nesasniedzami, mēs šobrīd esam visai tālu no tā punkta, kas ir tiem vistuvākais.

Reply: