Katrs indivīda, katras personas uzvedība būtu ievērojami citādāka, ja šis cilvēks būtu izaudzis viens, izaudzis ārpus jebkuras sociālās vides. Mans minējums ir, ka runājot par šādiem gadījumiem visticamāk būtu jāaizmirst skaidra ētikas normu definīcija, nevarētu runāt par manierēm un, šo cilvēku iesviežot sociālā vidē, viņa sociālās darbības diezgan spilgti attēlotu mūsu bioloģiski definētās īpašības, tai skaitā arī dzimumtieksmi.
Tomēr šis hipotētiskais cilvēks ir reta parādība. Viņa uzvedību nedrīkstētu nosaukt par "patieso cilvēka dabu", jo cilvēka patiesā daba ir sociāla. Sociālā kontrakta teorijas pamatlicēji pieļāva kļūdu, aprakstot kā pirmatnējie cilvēki vispirms dzīvoja bez sabiedrības, valodas un kultūras, tikai lai saprastu, ka šie elementi uzlabos viņu dzīves kvalitātes no solitary, poor, nasty, brutish, and short uz diezgan pieklājīgām. Jānis Zālītis, savukārt, nekļūdās, apgalvojot, ka ģimene un tās centrā esošās vīrieša un sievietes attiecības vienmēr ir bijušas, ir un (visticamāk) būs ārkārtīgi svarīgas, veidojoties cilvēkam kā sociāli aktīvai un veselai būtnei, tāpēc ir pelnījušas padziļinātu analīzi, ja vēlamies saprast mūsu uzvedības cēloņus un iespējas to izmainīt.
"Vēlreiz par mīlestību" pirmā nodaļa "Dihotomija un svētā dzimumtieksme" apskata vīrišķības un sievišķības konceptus, dzimumspecifisku īpašību kopas, un dara to, balstoties uz apstrīdamiem apgalvojumiem, lai gan autors lieliski norāda uz galvenajām atšķirībām sieviešu un vīriešu psiholoģijās un sabiedrības iespaidu uz tām. Bet par visu pēc kārtas.
Zālītis sāk savas pārdomas par dzimumu psiholoģiju ar dihotomijas kritiku, uzbrūkot bināram nošķīrumam starp vīrieti un sievieti, kas pastāv sabiedrībā. Protams, ka vīrieši ir vīrieši un sievietes būs sievietes, bet grūti definējamā "tīrā sievišķība / vīrišķība" nav sastopama gandrīz nekad. Tāpat jāpiekrīt autoram, ka varas pozīciju tendence nostiprināt šo dihotomiju, padarot tuvināšanās mēģinājumus par "netikumīgiem" un "grēcīgiem" vai tieši otrādi - ikdienišķiem un neīpašiem, vērtējama negatīvi un ir pretrunā ar cilvēka dabiskajām vēlmēm. Tomēr darbs kļūst ievērojami interesantāks, un Zālītis sper soli tālāk, apgalvojot, ka reliģijas / staļinisma (varu šim sarakstam pievienot arī "sex sells" kapitālismu) noniecinošā attieksme pret dzimumattiecībām sakņojas centienos neļaut cilvēkiem gūt laimi, tādējādi saglabājot nepieciešamību pēc augstākas varas, kurai prasīt piepildījumu.
Lasot "Dihotomiju un svēto dzimumtieksmi" pirmo reizi, šis apgalvojums izklausās pēc sazvērestību teorijas. Pat tad, ja mazliet radikālākie kristieši baudas gūšanu seksuālu attiecību laikā uzskata par nosodāmu un PSRS 'seksa nebija', abi ideoloģiskie režīmi taču skaidri definēja, pat atbalstīja ģimenes konceptu, nostiprinot un regulējot to ar savu birokrātisko aparātu. Arī mūsdienu kultūras industrijas apsēstība ar Taigera Vudsa ārpuslaulības attiecībām un 'Liv Tyler shows some skin' stila žurnālistiku, to apskatot virspusēji, tikai palīdz mums atrast veidus, kā tikt galā ar savām vēlmēm.
Tomēr jāatzīst, ka zināma daļa patiesības Zālīša izteikumos var atrast. Pirmkārt, ja par patiesu uzskatām vienu no galvenajiem neizskaidrotajiem pieņēmumiem darbā "Vēlreiz par mīlestību": dzimumtieksme ir 'svēta', īpaša, par tās pareizu izmantošanu, normalitāti un statusu sabiedrībā jārūpējas. Mūsdienu psiholoģija, pat neizmantojot svētuma epitetus, lielākoties domā normalitātes un noviržu kategorijās, atļaujot pārlieku lielu sajūtu apspiešanu un / vai nepersonisku, masu ražojuma pieeju seksuālajai dzīvei nosaukt par 'noviržu avotiem'.
Protams, termini "normāls", "racionāls" un "pareizs" vienmēr būs strīdīgi, tāpat kā jebkura faktu - vērtību spriedumu sasaiste, ar kuru saskarsimies. Iepriekšējā nedēļā Karlīna Elksne rakstīja par Alfrēda Adlera "Mazvērtības un pārākuma sajūtām", diemžēl neapskatot vienu no centrālajiem punktiem psihologa esejā: vai neizbēgami un plaši sastopami kompleksi (ar individuāliem cēloņiem un izpausmēm) ir saucami par kompleksiem, t.i. ir kategorizējami kā psiholoģiskas novirzes no normalitātes? Vai normalitāte, ja sastopama tik reti, ir pelnījusi to vērtību piesaisti, ko tā saņem tagad: "Viss ir normāli = viss ir labi, tā IR JĀBŪT."? KE min "Adlera pozitīvismu", ko atspoguļo piemērs, kurā mazvērtības komplekss par gremošanas problēmām liek cilvēkam kompensēties ar lieliem darbiem kulinārijā: vai arī šādā situācijā šī šķietami absurdā un neproporcionālā reakcija būtu jāierobežo, no tās jāizvairās?
Šie, protams, ir retoriski jautājumi. Labi zinot, ka vērtību un faktu informācijas lauki pagaidām nav savienojami (vērtības vienmēr būs balstītas uz dažiem individuāliem, faktos nesakņotiem pieņēmumiem), saprotam arī to, ka Zālīša izpratne par to, kādām jābūt attiecībām, nav balstīta ne kādā universālā "laimes maksimizācijā", ne ir a priori patiesība. Tātad īstais jautājums šajā situācijā būtu: vai mēs (katrs individuāli) vēlamies, lai mūsu seksuālā dzīve būtu kaut kas īpašs, neikdienišķs, 'svēts'?
Varbūt.
Otrkārt, ir grūti atrast citu iemeslu, kāpēc tik daudz pasaules sabiedrībās ideoloģiskie līderi ir nolieguši cilvēka pamatvēlmju piepildījumu vai tik ļoti reglamentējuši to, kā šim piepildījumam jānotiek. Monogāmija kā sociālās spriedzes (cīņa par sievietēm sabiedrībā, palielināta intrasocietālā (sic!) agresija) mazinātājs? Neviennozīmīgi vērtējams arguments. Seksuāli transmisīvo slimību izplatības ierobežošana? Ģimenes kā bērnu aprūpi nodrošinošas institūcijas nostiprināšana? Lai gan šie ir labi iemesli, neviens no tiem neizskaidro tās seksuālo represiju galējības, kas caurvago cilvēces vēsturi. Galu galā, vēl šobrīd sarunas par seksu (kontrastējot ar sarunām par vīra - sievas sociālajām attiecībām, par bērniem) daudziem šķiet kaut kas piedauzīgs, netīrs vai pārlieku komisks.
Šādā kontekstā Zālīša izvirzītā hipotēze (piesaistot tai nesen apskatīto memētikas teoriju) sāk šķist diezgan pieklājīga: tām varas institūcijām, kas izvirzījušas pretenzijas uz kontroli pār indivīdu dzimumdzīvi, ir tendence savu varu saglabāt un akumulēt lielākā laika posmā.
(Šeit vēlos uzrunāt lasītājus: ko jūs domājat par šo tēzi? Vai tā ir ticama? Kādi varētu būt tās pamatojumi?)
Bet nu mazliet tālāk: "Dihotomijas un svētās dzimumtieksmes" otrā daļa ir veltīta vīrišķības un sievišķības analīzei un definīcijām. Vīrietis - agresīva būtne, kas meklē varu, riskē un veido jaunas kvalitātes, iekarojot jaunas dzīves sfēras; vīrietim partnera meklēšanas kontekstā nozīmīga fiziska / vēlāk arī garīga dominance. Sieviete - piesardzīga, empatiska būtne, kas attīsta eksistējošās kvalitātes; sievietei svarīgi ir relišeri un viņas empātijas spēja.
Šeit atkal gribētos piesaukt evolucionārpsihologus, kuru domas šajā jautājumā, šķiet, sakrīt ar Dr. Zālīša idejām. Galvenā atšķirība ir, protams, zinātniskajā / mazāk zinātniskajā retorikā, kā arī tajā, ka Zālīša gadījumā uzsvars tiek likts uz procesu, kura ietvaros abi dzimumi atrod "spēcīgas" pretējās būtnes, domā par saviem bērniem; bet evolucionārbiologi fokusējas uz savu gēnu izdzīvošanas nodrošināšanu. Abas pieejas ir savietojamas un loģisku spriedumu rezultātā viena noved pie otras, tomēr gēnu nodošana tālāk tieši izriet no vispārējās evolūcijas teorijas, kamēr rūpes par pēcnācējiem šajā procesā būtu uzskatāmas par sekām, ne cēloni.
Šoreiz, lai jūs un sevi nenogurdinātu, neapskatīšu Zālīša teoriju par vīrišķības - sievišķības proporciju nepieciešamību, lai attiecības būtu harmoniskas. Tāpat palaidīšu garām arī viņa izteikumus par "mīlestību" un monogāmiju. Pateikšu vēl tikai to, ka, tiekot pāri pa grāmatu izbārstītajām deviņdesmito gadu erotiskajām fotogrāfijām, Jāņa Zālīša 'eseja par ģimeni un dzimumaudzināšanu' ir vērtīga divu pamatīgu iemeslu dēļ: tā dod ieskatu ārkārtīgi svarīgā mūsu psiholoģijas elementā, kā arī pilda sociālo funkciju, cīnoties ar seksuāli represīvajiem režīmiem, papildinot mūsu saziņas vidi ar neproporcionāli trūkstošo informāciju par absurdajiem "tabu" tematiem. Galu galā, bloga "Par Tekstiem" lietotājikonas fonā redzams teksts no Džona Stjuarta Milla "Par brīvību" otrās nodaļas "Par domas un diskusijas brīvību". |
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
teksti to augstprātību uzspēlē, vai patiešām pasniedzējstila norādi uz to, par ko mums (lajiem) vajadzētu diskutēt, uzskata par normālu diskusijas katalizatoru. varbūt kāds no cienīgtēviem mani apgaismos?