| View: | Jaunākais. |
| View: | Arhivētais. |
| View: | Draugi. |
| View: | Par sevi. |
Par Tekstiem - Alfred Adler: Feelings of Inferiority and Inferiority
|
|||||||||||
| ||||||
| Man patiešām šķiet, ka lielākā māksla ir mācēt pasniegt sarežģītas lietas vienkārši. Tāpēc viens no principiem, ko apņēmos ievērot, sākot rakstīt „Par tekstiem” , bija maksimāla vienkāršība. Diemžēl nebiju rēķinājusies ar to, ka kāds no tekstiem, ko lasīšu, būs.....pārāk vienkāršs. Proti - bieži vien dažādos literāros darbos mēdzu nošķirt saturu un formu (saturs = kas ir uzrakstīts, forma = kā tas ir uzrakstīts). Ideāli, ja patīk abi, bet mēdz būt arī tā, ka, manuprāt, saturu domājis ģēnijs, bet to visu uz papīra pārlicis pilnīgs cietpauris. Nu lūk, Alfrēda Adlera esejā „Feelings of inferiority and superiority” man teju pilnībā patika forma (mīnuss – nu ļoti uzkrītoši daudz piemēru ar maziem bērniem), bet saturs gan atstāja mani tādu pusapmierinātu. Pārāk vienkārši! Iespējams man būtu daudz interesantāk lasīt šo darbu, ja pati nekad nebūtu mācījusies psihoterapiju, bet tā kā ir nedaudz sanācis, tad par „Feelings of inferiority and superiority” es domāju līdzīgi kā par baltmaizi - garšīgi, bet veselīgai attīstībai jāēd kas svaigāks. Protams, gaumes lieta, un klasika galu galā paliek klasika. Tātad – par ko ir eseja? Pirmās daļas nosaukums ir „The Inferiority Complex”, un lielāko apjomu no tās aizņem autora paskaidrojumi, kā tieši inferiority complex var izpausties. Paskaidrojumu ir tik daudz, un piemēri ir tik krāšņi, ka šausmās konstatēju - tie visi attiecas arī uz mani. Par laimi iedomājos atsaukt atmiņā visus sev tuvos cilvēkus un mēģināju izdomāt, vai manā draugu lokā ir kaut viens, kam šis komplekss nepiemīt. Ar sajūsmu konstatēju, ka nav! Pašapziņa ir atgūta! Vispārējai intrigai - mana „Par tekstiem” kolēģa JS inferiority complex izpausmes veids aprakstīts jau otrās lappuses pašā sākumā (piedod, Jāni!). Paldies Adlera kungam, kurš it kā uzmin šīs manas bažas un pirmās daļas beigās lasītājus nomierina ar vārdiem, ka ja visi vienmēr būtu pārliecināti par sevi, tad 'there would be no more discussions or discoveries. Science would come to an end. Art and religion would no longer have any meaning.' Ļoti man simpatizēja teikums - 'we can always find or invent new problems' (Lūk! Lūk! Psihologa pamatojums manam ārkārtīgi subjektīvajam novērojumam - jo vairāk cilvēkus iepazīstu, jo mani vairāk nebeidz pārsteigt, cik bieži mēs paši sev radām problēmas – kaut vai es - varu saskaitīt vismaz 5 problēmas pēdējo 4 dienu laikā, ko radīju tikai pati, neviens cits vai apstākļi nav vainīgi). Ok, atpakaļ pie esejas – tas, kas man pirmajā daļā visvairāk pietrūka, bija sīkāki paskaidrojumi, kā tieši inferiority complex rodas. Bet var jau saprast- tā kā darbs ir tikai 14,4 lappuses garš būtu muļķīgi prasīt klasisko medicīnas pentādi (etioloģija, patoģenēze, klīnika, diagnostika, terapija). Otrās daļas nosaukums ir „The Goal of Superiority”. Īsumā šo daļu varētu raksturot kā - kāpēc cilvēki rīkojas tā kā viņi rīkojas, pat tad, ja tas ir absurdi. Atšķirībā no pirmās, šī esejas puse šķita dziļāka, daudzveidīgāka, labāk pamatota ( šajā daļā arī mazāk piemēru ar bērniem). Ļoti simpatizēja Adlera pozitīvisms esejas nobeigumā, proti, ļoti bieži mūsu vājās puses ir iemesls mūsu izaugsmei (piemērs ar bērnu, kurš sliktas gremošanas sistēmas darbības dēļ kļūst par kulinārijas ekspertu). Tas, protams, nav nekas jauns, bet vienalga patīkami. P.S. Kam īpaši iesaku izlasīt? Visiem, kas nekad nav mācījušies psiholoģiju vai psihoterapiju, visiem, ko nomāc mazvērtības kompleksi (pašapziņas celšanai), visiem, kas vēlas mazliet kritiskāk paskatīties uz sevi, ak, jā, un visiem , kam patīk mazi bērni. | ||||||
comments: jā, lūdzu?     |
| ||||||
| Tu mani rosini, pirmkārt, lasīt tekstus, otrkārt, pievienoties rakstītāju pulkam. | ||||||
| (Reply to this) |
Par Tekstiem - Alfred Adler: Feelings of Inferiority and Inferiority
|
|||||||||||
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}