| View: | Jaunākais. |
| View: | Arhivētais. |
| View: | Draugi. |
| View: | Par sevi. |
| You're looking at the latest 9 entries, after skipping 40 newer ones. Missed some entries? Then simply jump forward 20 entries |
|
Par Tekstiem
|
|||||||||||
| ||||||
| Vispār jau es neesmu liels reliģisku ideju cienītājs. Man nekad bijis daudz ticības dogmatiskiem reliģiskiem tekstiem, kurā iekļautās morālās idejas ir jāpieņem kā patiesas. Manuprāt, filosofiski traktāti ar šāda tipa uzdevumiem tiek galā daudz labāk. Vismaz pamatojuma līmenī. Īstenībā jau Lao Tzu tekstu ,, Tao Te Ching’’ īsti nevar uztvert kā reliģisku dokumentu. Es drīzāk to uztvertu kā filosofisku mācību, kuru īpašas nepieciešamības gadījumā var traktēt arī reliģiskās kategorijās. Lai gan tā noteikti nav patiesā teksta būtība. Un, vai ziniet, ,,Tao Te Ching’’ man pamatīgi iepatikās. Centīšos pārāk daudz šo tekstu neķidāt - labāk izlasiet paši. Nenožēlosiet. Teksts uzsver nepieciešamību dzīvot saskaņā ar ,,tao’’ – burtiskā tulkojumā ,,ceļu’’, bet patiesībā diezgan grūti nodefinējamu jēdzienu, kas sevī iekļauj svarīgākos šīs mācības pamatprincipus. Īpaši neiedziļinoties doktrīnas detaļās, ,,Tao Te Ching’’ uzsver pasīva, mierīga dzīvesveida nozīmīgumu. Tikai tādā veidā ir iespējams sasniegt apskaidrotu, piepildītu dzīvi. Citi taoisma pamatakmeņi iekļauj vienkāršumu, pacietību un līdzjūtību. Nē, nu ir jau skaisti. Lasot šos, starp citu arī angliskajā tulkojumā brīnišķīgi skanošos vārdus, ir grūti atkauties no stereotipiskām ainām, kur apgarots vīrs ābeļu paēnā dzer tēju, spēlē šahu un izbauda dzīvi. Literārā vērtība šim tekstam piemīt, un ne mazos daudzumos. Īstam ,,tao’’ sekotājam ir jāizvairās no pasaules iedalīšanā ,,labs/ļauns’’ kategorijās. Dažādi morāli traktējamām darbībām un būtnēm ir vieta uz zemes, un cilvēkam ir nevis jāspriež par pasauli un aktīvi jāiesaistās tās izmainīšanā, bet gan jādzīvo saskaņā ar to. Aktīva pieeja problēmām nav ,,te’’ (burtiskā tulkojumā – laba īpašība) sastāvdaļa. Lao Tzu iesaka dzīvot saskaņā ar ,,tao’’ un izvairīties no morāliem spriedumiem. Šīs rindas man ļoti patika: When the Tao is lost, there is goodness. When goodness is lost, there is morality. When morality is lost, there is ritual. Ritual is the husk of true faith, the beginning of chaos. Te uzreiz ir nojaušama milzīgā starpība starp taoismu un citām reliģijām. Iztiksim bez morālām kategorijām kā tādām. Pārspīlēta spriešana par labo un ļauno var novest pie rituāla, dogmas, spītīgas domāšanas, sauciet kā gribat! Pievienojos. Man no nekā pasaulē nav vairāk bail, kā no cilvēkiem, kuriem ir pārāk liela ticība savām idejām. Pašpārliecinātiem ticīgajiem. Reizēm ir jāapzinās savu uzskatu un spriešanas spēju robežas. Cita svarīga mācības iezīme ir nepieciešamība dzīvot mierīgu, ar laicīgu steigu neaizpildītu dzīvi. Daudz lielāka nozīme ir nevis statusa un dzīvesveida uzlabošanai, bet gan harmoniskām attiecībām ar pasauli un apkārtējiem: In dwelling, live close to the ground. In thinking, keep to the simple. In conflict, be fair and generous. In governing, don't try to control. In work, do what you enjoy. In family life, be completely present. Lao Tzu uzbur saistošu sabiedrības idilli, kurā visi dalībnieki dzīvo pilnīgā saskaņā viens ar otru un neuztraucas par savas laicīgās varas palielināšanu. Katrā gadījumā nelīšana citu dzīvēs un samierināšanās ar apkārt notiekošo tiešām izklausās pēc formulas mierīgai līdzāspastāvēšanai. Vai tā ir cilvēka daba? Protams, ka nav. Pārāk liels inženierijas darbs ir iekļauts iekš tiekšanās pretī ,,tao’’. Vai ,,tao’’ ir ceļš, kuru es vēlētos iet? Uz papīra - kaut vai šodien. Dzīvē? Grūti būs. Šīs gadsimtu gaitā krātās zināšanas tomēr ir pārāk attālinātas no Rietumu pasaules steigas. Droši vien es arī esmu maza skrūvīte stresa, agresijas un apskaidrības deficīta mehānismā. | ||||||
comments: 8 izteica savu viedokli or jā, lūdzu?   |
| ||||||
| Model [noun] - a simplified description, esp. a mathematical one, of a system or process, to assist calculations and predictions.
Es sāku. Pirms pāris dienām, uzsākot savu cyberpunk žanra izpēti, noskatījos Aronofska filmu “Pī (π)”, kuras laikā galvenais varonis vairākkārt atkārto savus pieņēmumus: “One, Mathematics is the language of nature. Two, Everything around us can be represented and understood through numbers. Three: If you graph the numbers of any system, patterns emerge. Therefore, there are patterns everywhere in nature.” Lai gan šie pieņēmumi ir visticamāk pārspīlēti, Tomasa Šellinga “Termostati, Citroni un Citas Modeļu Ģimenes” eleganti norāda uz to, ka gan cilvēku individuālo rīcību, gan sabiedrības procesus, gan arī mehānismu darbību un medicīniskus fenomenus visai bieži var izskaidrot ar līdzīgu modeļu palīdzību. Un šīs modelēšanas rezultātā var iegūt “π” varoņa izmisīgi meklētās matemātiskās likumsakarības. Bet šobrīd atliksim gan skaitļu teorijas, gan numeroloģiju malā un pievērsīsimies kāda Nobela prēmijas laureāta uzskatiem par modeļiem, kā arī pavisam mazliet par šo modeļu saistību ar psiholoģiju, kontra-hegemoniju un šo emuāru. Modeļi ir nepieciešami. Procesu modelēšana ļauj ne tikai atrast tajos likumsakarības un izskaidrot pagātnes notikumus, bet arī paredzēt situācijas attīstību nākotnē. Pieņemot, ka cilvēku rīcību vada kaut mazākie likumi, pašu izveidoti vai ģenētiski noteikti, modelēšana vienlīdz labi strādā gan eksakto zinātņu, gan humanitāro un sociālo zinātņu lauciņos. Modeļi nedrīkst būt pārāk sarežģīti. Šādi modeļi ietvertu sevī pārāk daudz mainīgos, un, lai noskaidrotu visus nepieciešamos datus, ir jāiegulda pietiekami liels darbs, lai neatmaksātos modeļa izveide. Galu galā, modeļi ir paredzēti, lai atvieglotu zinātnieka darbu, nevis lai to sarežģītu. Modeļi nedrīkst būt arī pārāk vienkārši. Vienkārši modeļi apraksta vienkāršus procesus. Lai vienkāršā un uzskatāmā veidā aprakstītu vienkāršus procesus, modeļi gluži vienkārši nav nepieciešami. Modeļi un to “ģimenes” (t.i. līdzīgi modeļi, ar nelielām izmaiņām) mēdz būt daudzfunkcionāli. Tas pats modelis, kas apraksta brīvprātīgu semināru apmeklējuma samazināšanos, ne visai pārsteidzošā kārtā var izskaidrot arī apmeklējuma samazināšanos citos brīvprātīgos pasākumos, jo modelī izmainās tikai vide un mainīgo sākotnējais lielums. Tomēr daudzfunkcionalitāte ir daudz spēcīgāka: tendenci šķērsot ielu neatļautā vietā pie kāda noslogota krustojuma var izskaidrot līdzīgi kā masalu epidēmijas uzliesmojumu, pielāgojot ne tikai vidi un sākotnējos lielumus, bet arī modeļa sastāvdaļu dabu un savstarpējās attiecības. Par modeļiem ārpus konkrētiem kontekstiem ko vairāk pateikt ir grūti. Tie kalpo akadēmijai, žurnālistikai un uzņēmējdarbībai gluži kā skaitļi un matemātiskās darbības, vienkāršojot dzīvi tiem, kas to izmanto. Bet arī dažādos kontekstos ir sarežģīti runāt par modeļiem. Drīzāk saruna pievēršas kontekstam, padara to par galveno tematu, ar ko tiek salīdzināts modelis, kas pārbauda modeļa efektivitāti. Runājot par modeļiem psiholoģijas kontekstā, mēs vairāk runājam par psiholoģiju, tikai pieminot modeļus. Ja varam par kritisko masu un ķēdes reakcijām runāt arī cilvēka rīcības un sabiedrības kontekstā, mēs pieņemam faktu, ka cilvēku darbību nosaka tiem apkārt esošo cilvēku darbība. Gadījumos, kad arī tā ir lielākoties pakārtota citu rīcībai, vismazākie spontānie, nepakārtotie notikumi var noteikt lielas ļaužu masas darbību. Vēl vairāk, šiem notikumiem nav jābūt īstiem, pietiek ar spēcīgu ilūziju, ka kaut kas ir sagaidāms, lai cilvēki savus lēmumus pieņemtu atbilstoši šim sagaidāmajam scenārijam, bieži vien tā pat izraisot jau minēto notikumu. Izprotot kritiskās masas un ķēdes reakciju modeļus un atceroties projekta “Teksti” pirmajā nedēļā apskatītās eksistenciālisma tēzes, indivīds paskatās no malas uz savu uzvedību un saprot,... ...ka pakārtotās darbības var novest pie nevēlamiem rezultātiem,... [darīšana tāpēc, ka citi to dara, nenozīmē, ka tev būs labāk, tas nenozīmē pat to, ka citiem būs labāk, jo arī citiem var būt līdzīgi iemesli darīšanai] ...ka primārās darbības, iniciatīva ir daudz nozīmīgākas nekā varētu šķist,... [ir vērts dibināt partijas, iepazīties ar meitenēm, kas tev patīk, protestēt pret SVF, izslēgt gaismu, izejot no istabas, blogā runāt par interesantām lietām, nodot baterijas un pudeles otrreizējai pārstrādei, balsot Eiroparlamenta vēlēšanās un sākt dejot, jo var gadīties, ka partijā iestāsies citi, meitenes iepazīsies pretī, arī protestiem pievienosies, gaismu izslēgs, blogā komentēs, baterijas nodos, nobalsos un dejos līdzi. dažos gadījumos pat ļoti vērts, pat ļoti var gadīties] ...ka indivīds ir tiešā veidā atbildīgs par grupā pieņemtajiem lēmumiem, par semināra grupas iziršanu, par ielas šķērsošanu un sava parka piesārņošanu. Sadarbība ir atkarīga no tā, vai cilvēki sadarbībai tic. Cilvēka ticība sadarbībai ir atkarīga no cilvēka paša. Tas, protams, nenozīmē, ka cilvēkiem jāupurē visa sava labklājība, kamēr daži “free-riding” nelieši iedzīvojas uz viņu rēķina. Tas nozīmē tikai to, ka, atsakoties no sakāpinātas skepses, aizspriedumiem un mizantropijas, pasaule var tikt uzlabota. Ka tam ir nepieciešama atbildība. Ka tam ir nepieciešama iniciatīva. Mēs sākam. Model [noun] - a system or thing used as an example to follow or imitate. | ||||||
| comments: jā, lūdzu? |
| ||||||
| Pirmās sankcijas ir aiz muguras, bet priekšā (jau nākamajās divdesmit četrās stundās) skaistā nākotne. Tātad MV šonedēļ iepazīstas ar taoisma pamatiem un lasa Lao Tzu "Tao Te Ching", bet tajā pašā laikā JS domā par uzvedības modeļiem un sociālajām zinātnēm, lasot Nobela prēmijas ekonomikā laureāta Tomasa Šellinga darba "Micromotives and Macrobehavior" nodaļu "Thermostats, Lemons, and Other Families of Models". Tiekamies rītdien. | ||||||
| comments: jā, lūdzu? |
| ||||||
| Jāņa piedāvātais Roberta Koksa teksts ,,Social Forces, States and World Orders: Beyond International Relations Theory'' vedināja uz diezgan negaidītām pārdomām. Marksisma idejas starptautiskajās attiecībās, jauki, jauki, bet man daudz interesantāk likās iedziļināties mūžīgajā jautājumā par to, kas ir zinātne, kur tā sākas un kur beidzas. Par epistemoloģiskajiem jautājumiem sociālajās zinātnēs arī šajā ierakstā. Bez pretenzijām uz dziļi izanalizētu filosofisku patiesību, tikai manas amatieriskās pārdomas. Kokss pats sākotnēji mani vedina mani uz šāda tipa diskusiju, nodalot ,,problēmu risināšanas’’ teorijas un ,,kritiskās’’ teorijas. Pirmā tipa teorijas pieņem pasaulē pastāvošo iekārtu kā iepriekš dotu, ārpus modeļa noteiktu mainīgo. Šo teoriju mērķis ir, pieņemot un neapspriežot pastāvošās iekārtas eksistenci, nodrošināt mūs ar konkrētām stratēģijām iekšpus sistēmas pastāvošo problēmu pārvarēšanai. Piemēram, kā oligopolistam maksimizēt savu peļņu, iepriekš zinot gan pārējo konkurentu stratēģijas, gan pieprasījuma raksturu. Ar laiku, protams, problēmu risināšanas teorijas var pamazām atmest daudzus pastāvošos pieņēmumus, padarot procesu sarežģītāku un mazāk precīzu, taču arī realistiskāku un pasaulei atbilstošāku. Kritiskā teorija ir pārsvarā marksisma tradīcijā lietota pieeja, kurā pastāvošā sistēma netiek pieņemta kā dota. Tā vietā tiek uzdots jautājums, kādēļ eksistē šī sistēma un kāda ir tās daba. Atšķirībā no problēmu risināšanas teorijām, šī pieeja sevī iekļauj nevis visas sociālās pasaules sagrupēšanu mazās, ērtās grupās, bet gan nepieciešamību skatīties uz to kā kopumu. Marksisti uzskata, ka tikai tā ir iespējams iedziļināties sistēmas būtībā un varbūt arī mēģināt to mainīt. Jāņem arī vērā, ka arī kritiskā teorija var dot gluži praktiskus norādījumus problēmu risināšanai. Izmantojot iepriekšējo ilustrāciju, kritiskā teorija varētu, piemēram, uzdot jautājumu, kādēļ sabiedrībā eksistē tirgus ekonomikas principi, tai pašā laikā dodot gluži praktiskus norādījumus situācijas mainīšanai. Nu lūk. Man diezgan dziļa skepse par to, vai šāda ,,kopējās bildes’’ apskatīšana var dot daudz labuma. Mēģināšu vilkt paralēles ar dabas zinātnēm. Klasiskā mehānika ir ļoti labi attīstīta un sniedz perfektas atbildes maziem, lokāliem jautājumiem (kā jābūvē tilts, lai tas nesagrūtu u.t.t.). Arī sarežģītākās izpētes jomās, piemēram, kvantu fizikā, ir diezgan liela izpratne par procesiem. Tur, kur zināšanas nav pilnīgas, ir zināmi mehānismi, kas ierobežo informācijas ieguvi (Heizenberga nenoteiktības princips). Tās visas ir vai nu empīriski pārbaudāmas hipotēzes (kā Ņūtona likumi), vai arī būtībā pēc definīcijas patiesas likumsakarības (kā matemātika). Tagad apskatamies, kas notiek, ja fiziķi sāk uzdot jautājumus par to, kādēļ sakarības ir tādas, kādas tās ir. Kādēļ Planka konstates vērtība ir tieši tāda, lai būtu iespējama cilvēka dzīvība uz zemes? Kādēļ darbojas gravitācijas spēks? (un šādus jautājumus tie uzdod visu laiku) Šāda tipa jautājumus ir ļoti grūti atbildēt, un to izpēte nereti noreducējas uz metafizisku vai pus-reliģisku spekulāciju. Protams, ar laiku šādus jautājumus varēs mēģināt atbildēt, bet atbildēm būs jābūt balstītām uz eksperimentiem. Protams, sociālās zinātnes atšķirās no dabas zinātnēm, tomēr ideja, manuprāt, ir skaidra. Jo ambiciozāks ir piedāvātais modelis, jo mazāka iespēja tam sniegt atbildes, kuras mēs varētu uzskatīt par zinātniskām. Kokss identificē neo-reālismu kā teoriju, kas tika izveidota, lai skaidroto bipolāro pasaules iekārtojumu Aukstā kara laikā. Man liekas, ka reizēm vairāk vienkārši nav iespējams. Lielāki modeļi reizēm kļūst pārāk kompleksi, lai spētu dot jebkādu labumu. Jebkurs ekonometrists apliecinās, cik spēcīgi ir modeļi mikroekonomikā, kamēr makroekonomikas modeļi ir smieklīga pasaules imitācija. Vai no šādiem lieliem modeļiem, kuri pretendē uz visas sociālās pasaules skaidrojumu, ir kāda jēga? Protams. Kad es savam pasniedzējam Robertam Ķīlim uzdevu šāda tipa jautājumu, viņa atbilde bija: ,,Izvēle ir ļoti vienkārša – šāda tipa zināšanas vai pilnīga tumsa’’. Lielas sistēmas un modeļi var dot svarīgu informāciju, kuru mēs pat varam izmantot savos lēmumos un būvēt tālākas zināšanas uz šo pamata. Vienīgi jāatceras, ka šīm zināšanām nevar piešķirt tikpat lielu ,,patiesības’’ vērtību kā zināšanām, kas balstītas spēcīgākos modeļos. Ja tā padomā, mēs to daram visu laiku, vai ne? Piemēram, klasiskās mehānikas sakarības mēs uztveram daudz nopietnāk nekā ētiskus spriedumus. Var teikt, ka mehānikas likumi ir ,,zinātniskāki’’ (balstīti pieredzē u.c.), kamēr mēs pat neesam droši, vai ētikas likumi vispār eksistē ārpus metafiziskām pārdomām. Jāatzīmē paša Koksa teiktais, ka viņa raksts nav jāuztver kā mēģinājums izveidot vispārēju starptautisko attiecību teoriju, drīzāk kā norādījums uz šobrīd ignorēto. Visu cieņu. Īsti nezinu, kāda vērtība ir šeit pierakstītajam. Zinu tikai to, ka nevaru sagaidīt, kad pēc 2 gadiem varēšu mācīties zinātnes filosofiju. Šobrīd man ir daudz intuitīvu ideju, bet trūkst nedaudz skaidrāka un analītiska priekšstata par to, kas ir zinātne. Tik un tā ir sajūta, ka marksisma centieni ir pārāk ,,lieli’’. Vismaz neo-klasiskā ekonomika, lai gan ir balstīta zināmā ideoloģijā, atzīst, ka lielāka mēroga intelektuālie centieni tai pagaidām nav pa spēkam. (it īpaši pašreizējā kontekstā) Zinu, ka šim ierakstam nav dižas saistības ar raksta saturu. Solu laboties. | ||||||
| comments: jā, lūdzu? |
| ||||||
| Vispirms jāatvainojas, ka iesūtu rakstu tikai tagad. Vienošanās nav lauzta, toties visu svētdienu un lielāko pirmdienas daļu pavadu bez interneta un telefona sakariem, kamēr kaut kur Rīgā saviem pienākumiem uzticīgi tehniķi cīnās par to, lai šajā dzīvoklī atgrieztos augstākminētās komunikācijas. Tātad - man vienmēr ir paticis lasīt atspēkojumus tiem reliģijā sakņotajiem argumentiem, kas radīti, lai ietekmētu to vai citu procesu mūsdienu sabiedrībā. Gan tādēļ, ka, dogmatiski sekojot Jēzus vēstniekiem (Latvijā dzīvojot, citu reliģiju pārstāvju uzstājību jūtu ievērojami mazāk), ir izdarīts pietiekami daudz nejaukā, gan tādēļ, ka, dogmatiski sekojot jebkam, tiek visai pamatīgi kropļota cilvēku racionalitāte. Un tas ir pieļaujams tikai tad, kad visas pārējās alternatīvas ir ļaunākas. Līdzīgi ir Džūditas Džārvisas Tomsones “Abortu aizstāvības” secinājumi: Aborts ir pieļaujams, bet... Savā rakstā, kas, kā liecina tā nosaukums, apraksta vienu konkrētu morāles filosofijas problēmu, Tomsone izmanto visai pārsteidzošas metodes. Bet par visu pēc kārtas, tā lēnītēm. Vispirms Tomsone visā pilnībā izvairās no man pazīstamās pieejas abortu ētiskajiem aspektiem. Kamēr lielākā daļa šīs jomas filosofu mēģina nonākt pie secinājuma, vai embrijs ir persona un, pats galvenais, kad bioloģiskais materiāls X kļūst par personu Y, “Abortu aizstāvības” autore, saprotot, ka “personas līniju” novilkt ir visai grūti, ja ne neiespējami, un rūpējoties par savu lasītāju labklājību, pieņem, ka indivīda pirmsākumi ir apaugļošanās brīdī. Šādējādi jau pirmajās rindkopās raksts iegūst visai netradicionālu nokrāsu, jo gaidītās “personas līnijas” debates vietā lasītājs saņem pārspriedumu par to, “kad nogalināt cilvēku ir morāli pieņemami, ja katram cilvēkam ir tiesības uz dzīvību”. Un šis solis, savukārt, pieprasa milzīgus paskaidrojumus, ja lasītājs izvēlas rakstu kritiski lasīt no reliģiskās dogmas viedokļa vai Kanta kategoriskā imperatīva puses (un šis ir visai svarīgi, jo konsekvenciālisti pret abortiem, šķiet, pārāk skaļi neizsakās). Diemžēl Tomsones paskaidrojumi ir izteikti virspusēji, ja pieņemam, ka viņa vispār ir vēlējusies kaut ko paskaidrot. Kamēr autore, izmantojot visai jauko vijolnieka domu eksperimentu, mēģina apgalvot, ka pašaizsardzības nolūkā nogalināt kādu, kas apdraud indivīda dzīvību, ir pieļaujami, es “Abortu aizsardzībā” nesaskatu neko, kas pārliecinātu jebkura veida “Tev nebūs nokaut” tipa deontologu par pretējo. Ja vien, protams, “if anything in the world is true, [it’s this]” nav pietiekami spēcīgs arguments. Un nav, liekot mums izdarīt līdzvērtīgus pieņēmumumus apskatītā raksta pirmajās rindkopās izdarītajiem. Šie pieņēmumi ļauj Tomsones argumentā parādīties koncepcijām “taisnīga slepkavība” un “netaisnīga slepkavība”. Tiesībām uz dzīvību ir pienākums pasargāt cilvēku no otrās kategorijas darbībām, kamēr, ja slepkavība ir taisnīga, ētiskie principi nav pārkāpti. Lai gan autore norāda, ka ne visas darbības, kas vērstas uz izdzīvošanu, ir taisnīgas, piespiedu kārtā nonākot situācijā, kurā ir apdraudēta indivīda dzīvība, indivīdam ir tiesības likvidēt briesmu avotu, piemēram, izvarošanas izraisītu grūtniecību. Šeit, protams, atkal jau parādās kārtējā “līnijas novilkšanas” problēma, ko vēl vairāk sarežģī autores pārliecība, ka slepkavība var būt taisnīga arī tad, ja briesmas draud cilvēka dzīves kvalitātei, ne dzīvībai. Tieši šajā punktā parādās “Abortu aizstāvības” patīkamākais pavērsiens: Tomsone ievieš jaunu nogriezni uz ētikas taisnes, kas strādā tikai “ētisks - neētisks” / “taisnīgs - netaisnīgs” kategorijās. Autore apgalvo, ka tajā zonā, kur darbības nav amorālas, bet nav arī pozitīvi vērtējamas, pastāv sabiedrībā noteikti, bet nedefinēti laipnības / pieklājības (decency) ierobežojumi. Pat tad, ja neeksistētu ētiskas dabas pienākumi palīdzēt cilvēkam, kas asiņo uz ielas, cilvēkam nav jābūt žēlsirdīgajam samarietim, lai apstātos un izsauktu ātro palīdzību. Tomsone uzskata, ka minimālās laipnības normas, brīžos, kad ētika nesniedz skaidras atbildes, ir nozīmīgas un ka abortu jautājuma atbildes arī ir meklējamas šajā zonā, it īpaši gadījumos, kad bērna māte nav vēlējusies bērnu un ir spērusi soļus, lai izvairītos no grūtniecības (tādējādi zināmā mērā arī izvairoties arī no atbildības par bērnu). Mātei ir tiesības izvēlēties, vai paturēt bērnu (slepkavība būtu taisnīga), tomēr, ja ne medicīniski, ne sociāli iemesli pārāk daudz neapdraud mātes labklājību, laipnības / pieklājības normas liktu mātei nenogalināt. Tomsone raksta noslēgumā norāda, ka konkrētu robežu neesamība viņas darbā var izraisīt nepatiku no abām ierakumu pusēm, kā arī to, ka debate par embrija - personas saistību joprojām ir ārkārtīgi svarīga, ja vēlamies nonākt pie šīs ētiskās problēmas atrisinājuma. Kā jau rakstīju, arī autores rakstā ir daudzi neatrisināti jautājumi, tomēr gan domu eksperimentu parauglietojums, kā arī manis neapskatītie Tomsones argumenti par trešo personu iejaukšanos ir pietiekami spēcīgi, lai no šī raksta ietekmētos un ņemtu to par pamatu sava viedokļa būvēšanai visai pretrunīgajā abortu jautājumā. | ||||||
| comments: 4 izteica savu viedokli or jā, lūdzu? |
| ||||||
| Pirmā nedēļa ir veiksmīgi aiz muguras. Ir skaidrs – projekts ir jāturpina. Noteikumi līdzīgi kā iepriekšējā nedēļā. JS lasīs MV ieteikto MIT filozofijas profesores Judith Jarvis Thomson eseju A Defense of Abortion un iedziļināsies mūžsenajos jautājumos par dzīvības vērtību un personas rašanās priekšnosacījumiem. MV savukārt lasīs JS ieteikto starptautisko attiecību teorētiķa Robert Cox zinātnisko rakstu Social Forces, States and World Orders: Beyond International Relations Theory un domās par marksisma ideju pielāgošanu valstu savstarpējām attiecībām. Ledus ir sakustējies, kungi. Turpinam. | ||||||
| comments: 2 izteica savu viedokli or jā, lūdzu? |
| ||||||
| Šis ir izaicinājums. Izaicinājums bez skaidra priekšstata par to, vai beigas būs labas. Jāmēģina atrast savu balsi. Kā nekā, dārgo lasītāj, nekad iepriekš neesmu rakstījis publiskajai acij. Un kur gan vēl labāku sākuma tekstu, kā Žana-Pola Sartra lekciju ,,Eksistenciālisms ir Humānisms'' ? Mana iepriekšējā saskarsme ar eksistenciālismu bija aprobežojusies ar klišeju apspēlēšanu Vudija Alena filmās un skaisto, bet manis neizprasto Nīčes ,,Tā Runāja Zaratrustra’’. Vispārīgs šī virziena apraksts, iekļaujot arī vispopulārākās Sartra intelektuālo pretinieku kritikas analīzi, bija tieši tas, kas bija nepieciešams. Ekscentriskais franču filosofs savas idejas izklāsta skaidri un eleganti, un viņa argumenti ir spēcīgi. Sartra galvenā tēze ir, ka cilvēka ,,eksistence nāk pirms viņa būtības’’. Ar to jāsaprot cilvēka pilnīga brīvība ietekmēt viņa dzīvi. Patiesībā arī pašu cilvēku Sartrs nodefinē kā viņa lēmumu un rīcības kopumu. Viņa pasaulē nav vietas determinismam, un vienīgi cilvēks pats vai arī apkārtējo izvēle ietekmē indivīda būtību. Citiem vārdiem sakot, Sartrs uzskata, ka, ja kāds ir gļēvulis vai varonis, to ir viennozīmīgi izvēlējies viņš pats. Neesmu pārliecināts, vai piekrītu šādam slēdzienam. Protams, var atzīt, ka indivīds nespēj mainīt viņam piešķirtos apstākļus (rase, dzimšanas vieta u.t.t.), tādēļ ir vērts koncentrēties uz maināmām lietām. Sartrs pie tādām pieskaita raksturu, uzskatus un tamlīdzīgus cilvēku aprakstošus parametrus. Man gan jāatzīst, ka tā nav filosofija, ar kuru es vēlētos skatīt pasauli. Piemēram, ja kāds ir piedzimis un uzaudzināts strikti reliģiskā vidē, pēc tam šos uzskatus un rakstura īpašības (piemēram, katoļu pazemīgums vai izkoptā protestantu darba ētika) būtībā nav iespējams mainīt. Indivīds nevis aktīvi izvēlas turēties pie saviem uzskatiem, bet gan nespēj pat iedomāties, ka cita pieeja dzīvei varētu būt labāka. Jāatzīst, ka mana pieeja šis jautājumam ir brutāli praktiska, taču tas ir veids, kā cilvēki domā un rīkojas. Tas, ko Sartrs ignorē, ir, ka cilvēki lielā mērā ir ļoti līdzīgi vieni otram. Šādi veidotam radījumam tīri tā kognitīvo un citu fizikālajā pasaulē balstītu procesu dēļ ir liegtas daudzas izvēles. Vai es varu būt slinks un nelekt ārā no uguns, pat ja man ļoti sāp? Vai es varu sievieti uzskatīt par sev līdzvērtīgu, ja dzīvoju 17. gadsimtā? Sartrs nesaprot, ka brīva izvēle eksistē tikai starp cilvēkam pieejamajām alternatīvām un ka šo alternatīvu klāsts mēdz būt ierobežots. Sagaidot šāda rakstura kritiku, Sartrs apraksta ļoti interesantu ideju. ,,Kad indivīds veic izvēli, viņš izvēlas ne tikai sev, bet arī visai pārējai cilvēcei.’’ Respektīvi, ja man ir ieaudzināta kāda rakstura īpašība, kuru es nespēju mainīt, par to ir atbildīga manu vecāku izvēle, kura savukārt ir iespaidota no kādu citu indivīdu izvēlēm pirms tam. Ja tā ir, tad es neredzu lielu starpību starp Sartra idejām un Rietumu civilizācijā (it īpaši Eiropā) sakņoto uzskatu, ka cilvēks nav atbildīgs gan par savu vietu sociālajā struktūrā (ko Sartrs atzīst), gan savu raksturu un būtību (ko Sartrs neatzīst). Kāda man kā indivīdam ir starpība, vai manu raksturu ir nodeterminējis gadījums vai daudzu citu cilvēku (daļēji) brīvas izvēles pēdējo 250 000 gadu garumā? Kopumā Sartra cilvēka definīcija neliekas jēgpilna. Vienkāršam piemēram vajadzētu palīdzēt paskaidrot šo ideju. Pieņemsim, ka kāds bērns ir piedzimis ar smadzeņu darbības traucējumiem – viņš nespēj domāt abstraktā līmenī un parasti pieņem vienkāršus instinktīvus lēmumus (piemēram, ēst/neēst). Sartra filosofijā šo bērnu raksturotu viņa primitīvie lēmumi un teorētiska atteikšanās no daudzām aktivitātēm/lēmumiem (piemēram, būšanas draudzīgam, nodevīgam, izpalīdzīgam vai liberālam). Tajā pašā laikā kāds cits indivīds ar perfekti strādājošu prātu arī atsakās no visām šīm lietām. Ja mēs pielāgojam Sartra definīciju, abas šīs personas ir ļoti līdzīgas. Manuprāt, šāda cilvēka izpratne ir muļķīga, jo tā neņem vērā pārāk daudz svarīgu faktoru. Plastilīns arī sniedz lielu māksliniecisko brīvību, tomēr ir lietas, ko no tā nevar izveidot. Nevajag mani pārprast - Sartra idejā par cilvēka milzīgo spēku ietekmēt savu dzīvi tomēr ir liela daļa patiesības. Sociāldemokrātisma vilnis Eiropā, it īpaši Skandināvijas valstīs, liek cilvēkiem domāt, ka pasaule ir tīra laimes spēle, kurā cilvēka paša aktivitātēm ir maza loma. Šāda domāšana nav veselīga un daudziem neļauj izdzīvot vērtīgas un jēgpilnas dzīves. Brīvā griba eksistē un ir nozīmīga – paldies Sartram par atgādinājumu. Es vēlētos apskatīt arī citu lekcijā aprakstītu ideju. Neesmu pārliecināts, vai tā ir viena no eksistenciālisma pamatdomām, taču es pats to uztveru kā ļoti svarīgu un dziļu. Sartrs aizstāv no Nīčes jau dzirdētu ideju par visu lēmumu un darbību morālo neitralitāti. Lai gan šajā idejā nekad neesmu iedziļinājies, intuitīvi spēcīga man tā ir likusies jau sen. Virspusēji iedziļinoties Milla utilitārismā un Kanta deontoloģijā, man nekad nav radusies pārliecība, ka kāda no šīm doktrīnām ir labāka par otru. Arī papētot valsts pārvaldi dažādās pasaules malās, vienmēr ir redzams, ka sabiedrības vienmēr izmanto abu šo filosofiju apvienojumu dažādās proporcijās. Sartrs uzsver, ka neeksistē atskaites punkts, pēc kura var spriest par kādu darbību morālo saturu (a’la Dievs). Tā kā arī cilvēkam Satra pasaulē nekādu iepriekš noteiktu īpašību, jebkādi spriedumi par kādas darbības ,,labumu’’ vai ,,sliktumu’’ zaudē savu jēgu. Šī ir viena no tam reizēm, kad man argumenta slēdziens liekas spēcīgs, lai gan premisām piekrist negribētos. Katrā gadījumā šī ir ideja, par kuru es šobrīd vēl nevēlotos spriest. Vispirms būs ar to jāiepazīstas nedaudz sīkāk. Sartrs ir fantastisks domātājs, un iepazīšanās ar šo lekciju nevar traucēt nevienam. Lai nepadarītu dzīvi pārāk rožainu, jāatzīmē, ka Sartrs pieļauj to pašu kļūdu, ko daudzi domātāji pirms un pēc viņa – vēlmi pasauli aprakstīt pārāk lielos ekstrēmos, ignorējot tās duālo un vienmēr mainīgo dabu. | ||||||
| comments: 1 izteica savu viedokli or jā, lūdzu? |
| ||||||
| Miltona Frīdmena darba “Kapitālisms un brīvība” pirmā nodaļa “Saistība starp ekonomisko brīvību un politisko brīvību” diemžēl nav tā veida literatūra, ar ko saskaros bieži. Kopš studiju uzsākšanas ārpus Latvijas ievērojami lielāku daļu mana lasīšanai atvēlētā laika aizņem raksti, ko varētu tiešā vai netiešā veidā iekļaut kategorijā “kreisā literatūra”. Marksisti, neo-marksisti un sociāldemokrāti, kuru argumenti Latvijas vidējās izglītības sistēmā tiek lielākoties apskatīti kā irracionāli un absurdi, dažādu iemeslu dēļ vienmēr ir raduši spēcīgu atbalstu studentu vidū. Es nebiju izņēmums un ātri vien sāku pavadīt laiku, iepazīstoties ar līdz šim neapgūto informāciju. Par nelaimi ar šo uzskatu pamatotu kritiku iepazinos ievērojami mazāk, tādējādi palaižot garām gan Smitu, gan Hajeku, gan arī Frīdmenu, kurš, ja nemaldos, ir atbildīgs par MV visai liberālo pārliecību. Galu galā, arī kapitālistiskās vērtības lielākoties Latvijas publiskajā telpā netiek pamatotas: “tās ir patiesas, jo ir patiesas” vai “tās ir patiesas, jo PSRS nestrādāja”. Par laimi “Kapitālisms un brīvība” sagādā šādi noskaņotam lasītājam vairākus patīkamus pārsteigumums. Mana miegainā anti-kapitālistiskā skepse pārauga pilnapjoma analīzē jau pirmās rindkopas beigās. “Sabiedrība, kas ir sociālistiska, nevar būt arī demokrātiska, t.i. garantēt individuālās brīvības.” Šim apgalvojumam var piekrist daļēji. Protams, jebkuri valsts ierobežojumi, nodokļi vai pat obligātie labklājības projekti, piemēram, pensijas un veselības aprūpe, ja indivīds tos nevēlas, ir anti-liberāli, tie ielaužas cilvēka personīgās brīvības telpā, un valstij nevajadzētu tajā iejaukties, ja vien indivīds pats neielaužas citu brīvības telpās. Un, jā, dažādas kvotas, centralizēti nozīmēti darbi un protekcionisms savā ziņā ir pielīdzināmi arestiem un citām represijām. Tomēr Frīdmens, piedāvājot brīvā tirgus ekonomiku kā vienīgo alternatīvu “armijas un mūsdienu totalitārisma metodēm”, aizmirst to, ka kapitāla sadales nevienlīdzība apdraud indivīda brīvību vēl lielākā mērā. Frīdmena aprakstītajā pasaulē cilvēkam vienmēr pastāv alternatīva ražot preces tikai sev, tādā veidā zaudējot darba dalīšanas un specializācijas veidā sasniedzamos ieguvumus. Frīdmena pasaulē uzņēmumu starpniecība un nauda kā bartera aizvietotājs tikai palielina efektivitāti, padarot pirkšanu un pārdošanu vienkāršāku un dzīvi visiem labāku. Frīdmena pasaulē katrs darījums ir abpusēji informēts un brīvprātīgs, dodot katram indivīdam tiesības atteikties no pirkšanas / pārdošanas, jo pastāv alternatīvi pakalpojumu sniedzēji / pieprasītāji. Frīdmena pasaulē ekonomiskā brīvība nodrošina arī ekonomiskās varas decentralizāciju. Un, jā, Frīdmena pasaulē kapitālisms nodrošina informācijas apmaiņas brīvību. Diemžēl “Kapitālisms un brīvība” aprakstītā pasaules kārtība ir iespējama tikai, ja tiek izpildīti daži priekšnosacījumi. Šoreiz neapskatīšu iebildumus par laissez faire radītajiem monopolsituācijām un neērtajiem “public goods”, jo Frīdmena kungs šos jautājumus sola apskatīt nodaļās, ar kurām iepazinies pagaidām neesmu. Tāpat nevēlos iedziļināties arī tajā, ka mūsdienu kapitālismā neētiskas darbības un videi negatīvas “externalities” ir pieņemamas, šoreiz pieņemot Frīdmena apgalvojumu, ka ētikai un ekonomiskajām sistēmām nav lielas saistības, par patiesu*. Pirmā no problēmām “Kapitālisms un brīvība” argumentā ir tas, ka uzņēmumu un naudas starpniecība atļauj cilvēkiem pakāpeniski attālināties no sev piederošā kapitāla. Pie tam, viena cilvēka izvēle (pat tad, ja tā neticamā kārtā ir informēta un brīvprātīga) var atdot citiem ne tikai viņa paša, bet arī viņa pēcteču kapitālu. Šādējādi Frīdmena aprakstītais stāvoklis, kurā katrai namsaimniecībai ir iespējams ražot preces tikai sev, pārstāj eksistēt. Vienīgais veids, kā izdzīvot tiem, kuru ģimenēm ir liegta pieeja kapitālam, ir pārdot savu darbu. Šī te nepieciešamība parāda mums otro problēmu Frīdmena darbā. Nepieciešamība pārdot darbu citam indivīdam, kam pieder kapitāls, ļauj darba pircējiem noteikt visai pieticīgi zemas algas, kas, savukārt, atgriežas viņu īpašumā, jo nauda tiek iztērēta, lai iegādātos dažāda rakstura preces. Brīvprātības princips sadrūp, ja indivīdam nepieder pietiekami liels kapitāla daudzums, lai uzturētu sevi. Un mūsdienās šādu indivīdu nav pārāk daudz. Treškārt, kapitāla īpašniekiem ir iespējas noteikt, kādus darba veidus un kādas specializācijas tie apmaksās. Tātad persona, kas ir spiesta pārdot savu darbu, ir spiesta to pārdot vienā no kapitālistu piedāvātajiem veidiem, nevis sevis izvēlētajā. Lai gan šāds brīvības ierobežojums nav pārlieku dramatisks, tas ir ļoti līdzīgs Frīdmena aprakstītajiem negatīvajiem piemēriem, kas saistīti ar licencēšanu un centralizēti noteiktām darba vietām. Arī brīvā tirgus apstākļos indivīda brīvības tiek ierobežotas. Ceturtkārt, arī Frīdmena apgalvojums, ka politiskajai varai ir lielāka tendence kļūt centralizētākai nekā ekonomiskajai, ir pamatoti apstrīdams. Pieņemot to, ka jaunu kapitālu var radīt tikai ar jau esošo un ka kapitāls ir nevienliedzīgi sadalīts, eksistē arī pakāpeniska kapitāla akumulācija un centralizācija. Protams, pastāv vairāki ekonomiskie centri, tomēr to skaits ir ierobežots un pastāv ievērojamas barjeras jaunu ekonomikas centru radīšanai jau apgūtās teritorijās. Brīvā tirgus ekonomika cīnās pret centralizētās ekonomikas tirāniju, atbalstot sava veida oligarhiju. Piektkārt, arī Frīdmena apgalvojums, ka ekonomiskā brīvība nodrošina viedokļu daudzveidību, ir izprotams līdzīgā veidā. Dažādi kapitāla centri var atbalstīt dažādus viedokļus, kamēr centralizētas ekonomikas atbildīgās amatpersonas varētu nebūt pārāk entuziastiskas atbalstīt anti-centralizācijas popularizāciju. Tomēr šeit jāņem vērā fakts, ka arī lielākie kapitāla centri nekad nebūs ieinteresēti atbalstīt anti-kapitālistiskas idejas. Tādā veidā Frīdmena arguments ir attiecināms arī pret brīvā tirgus ekonomiku un jebkuru ekonomisko vai politisko sistēmu: hegemoniskie mehānismi nekad nebūs ieinteresēti sevi iznīcināt, stimuls izmaiņām vienmēr nāks no marginalizētām grupām. Beigu beigās Miltona Frīdmena kapitālisms, manuprāt, ir tikpat utopisks kā Marksa komunisms. Tas balstās uz ideālistiskiem principiem, lai izveidotu sistēmu, kas ir tendēta šos principus pakāpeniski apgāzt. Tomēr pat tad, ja uzskatu, ka Frīdmena brīvais tirgus ir iespējams tikai tad, ka katram indivīdam vienmēr pieder pietiekami daudz kapitāla, lai izdzīvotu, pēc iespējas lielākas ekonomiskās brīvības nepieciešamība ir nepieciešama jebkurā ekonomiskajā sistēmā ne tikai tās iekšējās vērtības, bet arī politisko seku dēļ. * - Manuprāt, ētikas, politikas un ekonomikas nodalījums ir mākslīgs, tomēr šoreiz nevēlos pavadīt pārāk daudz laika, runājot par pāris ar to saistītajiem teikumiem Frīdmena darbā. | ||||||
| comments: 2 izteica savu viedokli or jā, lūdzu? |
| ||||||
| Pirmais ieraksts par šo blogu,
kurā īsi iepazīstina ar bloga "Par Tekstiem" izcelsmi, mērķi un noteikumiem, kā arī pirmās nedēļas plāniem. Pagājušajā sestdienā Jānis Strods (tikko 21) un Mārtiņš Vaivars (gandrīz 21) satikās pēc vairāku nedēļu pārtraukuma, lai runātu par akadēmisko izaugsmi, sievietēm un nākotnes plāniem. Vienā no apmeklētajiem iestādījumiem saruna pievērsās pašdisciplīnas trūkumam, jo abiem studentiem laika pietiek dažādām aktivitātēm, arī apkārtējie apstākļi ir pateicīgi ātrai un pamatīgai izaugsmei, trūkst vien spēja noturēt entuziasmu ilgtermiņā, lai sasniegtu kaut ko pamatīgu. Un, kur ar pašdisciplīnu ir par maz, jāizmanto ārēja disciplīna un "projekti" jāpadara par kopprojektiem. Bloga "Par tekstiem" koncepcija ir attāli patapināta no Olimpijas (Fortūnas) akadēmijas, kuras ietvaros trīs (+) draugi vai paziņas satikās reizi nedēļā, lai pārspriestu kādus konkrētus darbus / savas atklāsmes fizikas un filosofijas jomās. Diemžēl JS un MV iknedēļas satikšanās ir pragmatisku apsvērumu dēļ visai tāls mērķis, jo saviem bakalaura grādiem abi bloga autori lasa dažādās pilsētās. Tieši šo pašu apsvērumu dēļ tika pieņemts arī lēmums par bloga izveidi. "Par Tekstiem" abi autori apņemas reizi nedēļā uzdot otram autoram izlasīt tekstu līdz piecdesmit lappušu apmērā (iepazīties ar atbilstoša izmēra videoierakstu / lekciju / radiopārraidi) un radīt bloga ierakstu īsas esejas formā par to, kas šajā tekstā ir licies interesants, vai gluži vienkārši atbildēt uz teksta uzdevēju interesējošiem jautājumiem a'la "Ko tu domā par...?". Izvairīšanās no šīm saistībām tiek sodīta ar gluži prozaisku piecu latu naudas sodu, kas tiek izmaksāts otram autoram: budžetu neiznīcinošs, bet jūtams un, galvenais, taisnīgs sods. Mērķi? Pašizaugsme. Ārējs stimuls, lai lasītu tekstus. Informācijas apmaiņa. Rakstītprasmes attīstība. Jācer, arī lasītāju iesaistīšana. Piezemēts un kluss projekts, bez pārāk lielām pretenzijām uz slavas spožumu vai nozīmīti "inteliģence". Bet par autoriem un autoru domām par savu un pasaules nākotni citu reizi (kontekstā ar tekstiem vai ārpus tiem): tagad piedāvāju Jums pirmos tekstus, pārdomas par kuriem varēsiet lasīt pēc nedēļas. Piedāvājumā šoreiz: kapitālisms un eksistenciālisms, jo Jānis Strods lasa Miltona Frīdmena "Capitalism and Freedom" pirmo nodaļu MV uzdevumā, kamēr pats Mārtiņš Vaivars lasa Žana-Pola Sartra lekciju "Existentialism is a Humanism", ko viņam ieteicis JS. Bet sīkāk par to pēc nedēļas. Ar cieņu, Jānis Strods un Mārtiņš Vaivars. | ||||||
| comments: 1 izteica savu viedokli or jā, lūdzu? |
Par Tekstiem
|
|||||||||||