Par Tekstiem - Miltons Frīdmens: Capitalism and Freedom

Subject:	Miltons Frīdmens: Capitalism and Freedom
Time:	15:08

Miltona Frīdmena darba “Kapitālisms un brīvība” pirmā nodaļa “Saistība starp ekonomisko brīvību un politisko brīvību” diemžēl nav tā veida literatūra, ar ko saskaros bieži. Kopš studiju uzsākšanas ārpus Latvijas ievērojami lielāku daļu mana lasīšanai atvēlētā laika aizņem raksti, ko varētu tiešā vai netiešā veidā iekļaut kategorijā “kreisā literatūra”. Marksisti, neo-marksisti un sociāldemokrāti, kuru argumenti Latvijas vidējās izglītības sistēmā tiek lielākoties apskatīti kā irracionāli un absurdi, dažādu iemeslu dēļ vienmēr ir raduši spēcīgu atbalstu studentu vidū. Es nebiju izņēmums un ātri vien sāku pavadīt laiku, iepazīstoties ar līdz šim neapgūto informāciju.
Par nelaimi ar šo uzskatu pamatotu kritiku iepazinos ievērojami mazāk, tādējādi palaižot garām gan Smitu, gan Hajeku, gan arī Frīdmenu, kurš, ja nemaldos, ir atbildīgs par MV visai liberālo pārliecību. Galu galā, arī kapitālistiskās vērtības lielākoties Latvijas publiskajā telpā netiek pamatotas: “tās ir patiesas, jo ir patiesas” vai “tās ir patiesas, jo PSRS nestrādāja”.
Par laimi “Kapitālisms un brīvība” sagādā šādi noskaņotam lasītājam vairākus patīkamus pārsteigumums. Mana miegainā anti-kapitālistiskā skepse pārauga pilnapjoma analīzē jau pirmās rindkopas beigās.

“Sabiedrība, kas ir sociālistiska, nevar būt arī demokrātiska, t.i. garantēt individuālās brīvības.” Šim apgalvojumam var piekrist daļēji. Protams, jebkuri valsts ierobežojumi, nodokļi vai pat obligātie labklājības projekti, piemēram, pensijas un veselības aprūpe, ja indivīds tos nevēlas, ir anti-liberāli, tie ielaužas cilvēka personīgās brīvības telpā, un valstij nevajadzētu tajā iejaukties, ja vien indivīds pats neielaužas citu brīvības telpās. Un, jā, dažādas kvotas, centralizēti nozīmēti darbi un protekcionisms savā ziņā ir pielīdzināmi arestiem un citām represijām.
Tomēr Frīdmens, piedāvājot brīvā tirgus ekonomiku kā vienīgo alternatīvu “armijas un mūsdienu totalitārisma metodēm”, aizmirst to, ka kapitāla sadales nevienlīdzība apdraud indivīda brīvību vēl lielākā mērā.
Frīdmena aprakstītajā pasaulē cilvēkam vienmēr pastāv alternatīva ražot preces tikai sev, tādā veidā zaudējot darba dalīšanas un specializācijas veidā sasniedzamos ieguvumus.
Frīdmena pasaulē uzņēmumu starpniecība un nauda kā bartera aizvietotājs tikai palielina efektivitāti, padarot pirkšanu un pārdošanu vienkāršāku un dzīvi visiem labāku.
Frīdmena pasaulē katrs darījums ir abpusēji informēts un brīvprātīgs, dodot katram indivīdam tiesības atteikties no pirkšanas / pārdošanas, jo pastāv alternatīvi pakalpojumu sniedzēji / pieprasītāji.
Frīdmena pasaulē ekonomiskā brīvība nodrošina arī ekonomiskās varas decentralizāciju.
Un, jā, Frīdmena pasaulē kapitālisms nodrošina informācijas apmaiņas brīvību.

Diemžēl “Kapitālisms un brīvība” aprakstītā pasaules kārtība ir iespējama tikai, ja tiek izpildīti daži priekšnosacījumi. Šoreiz neapskatīšu iebildumus par laissez faire radītajiem monopolsituācijām un neērtajiem “public goods”, jo Frīdmena kungs šos jautājumus sola apskatīt nodaļās, ar kurām iepazinies pagaidām neesmu. Tāpat nevēlos iedziļināties arī tajā, ka mūsdienu kapitālismā neētiskas darbības un videi negatīvas “externalities” ir pieņemamas, šoreiz pieņemot Frīdmena apgalvojumu, ka ētikai un ekonomiskajām sistēmām nav lielas saistības, par patiesu*.
Pirmā no problēmām “Kapitālisms un brīvība” argumentā ir tas, ka uzņēmumu un naudas starpniecība atļauj cilvēkiem pakāpeniski attālināties no sev piederošā kapitāla. Pie tam, viena cilvēka izvēle (pat tad, ja tā neticamā kārtā ir informēta un brīvprātīga) var atdot citiem ne tikai viņa paša, bet arī viņa pēcteču kapitālu.
Šādējādi Frīdmena aprakstītais stāvoklis, kurā katrai namsaimniecībai ir iespējams ražot preces tikai sev, pārstāj eksistēt. Vienīgais veids, kā izdzīvot tiem, kuru ģimenēm ir liegta pieeja kapitālam, ir pārdot savu darbu.
Šī te nepieciešamība parāda mums otro problēmu Frīdmena darbā. Nepieciešamība pārdot darbu citam indivīdam, kam pieder kapitāls, ļauj darba pircējiem noteikt visai pieticīgi zemas algas, kas, savukārt, atgriežas viņu īpašumā, jo nauda tiek iztērēta, lai iegādātos dažāda rakstura preces. Brīvprātības princips sadrūp, ja indivīdam nepieder pietiekami liels kapitāla daudzums, lai uzturētu sevi. Un mūsdienās šādu indivīdu nav pārāk daudz.
Treškārt, kapitāla īpašniekiem ir iespējas noteikt, kādus darba veidus un kādas specializācijas tie apmaksās. Tātad persona, kas ir spiesta pārdot savu darbu, ir spiesta to pārdot vienā no kapitālistu piedāvātajiem veidiem, nevis sevis izvēlētajā. Lai gan šāds brīvības ierobežojums nav pārlieku dramatisks, tas ir ļoti līdzīgs Frīdmena aprakstītajiem negatīvajiem piemēriem, kas saistīti ar licencēšanu un centralizēti noteiktām darba vietām. Arī brīvā tirgus apstākļos indivīda brīvības tiek ierobežotas.
Ceturtkārt, arī Frīdmena apgalvojums, ka politiskajai varai ir lielāka tendence kļūt centralizētākai nekā ekonomiskajai, ir pamatoti apstrīdams. Pieņemot to, ka jaunu kapitālu var radīt tikai ar jau esošo un ka kapitāls ir nevienliedzīgi sadalīts, eksistē arī pakāpeniska kapitāla akumulācija un centralizācija. Protams, pastāv vairāki ekonomiskie centri, tomēr to skaits ir ierobežots un pastāv ievērojamas barjeras jaunu ekonomikas centru radīšanai jau apgūtās teritorijās. Brīvā tirgus ekonomika cīnās pret centralizētās ekonomikas tirāniju, atbalstot sava veida oligarhiju.
Piektkārt, arī Frīdmena apgalvojums, ka ekonomiskā brīvība nodrošina viedokļu daudzveidību, ir izprotams līdzīgā veidā. Dažādi kapitāla centri var atbalstīt dažādus viedokļus, kamēr centralizētas ekonomikas atbildīgās amatpersonas varētu nebūt pārāk entuziastiskas atbalstīt anti-centralizācijas popularizāciju. Tomēr šeit jāņem vērā fakts, ka arī lielākie kapitāla centri nekad nebūs ieinteresēti atbalstīt anti-kapitālistiskas idejas. Tādā veidā Frīdmena arguments ir attiecināms arī pret brīvā tirgus ekonomiku un jebkuru ekonomisko vai politisko sistēmu: hegemoniskie mehānismi nekad nebūs ieinteresēti sevi iznīcināt, stimuls izmaiņām vienmēr nāks no marginalizētām grupām.

Beigu beigās Miltona Frīdmena kapitālisms, manuprāt, ir tikpat utopisks kā Marksa komunisms. Tas balstās uz ideālistiskiem principiem, lai izveidotu sistēmu, kas ir tendēta šos principus pakāpeniski apgāzt. Tomēr pat tad, ja uzskatu, ka Frīdmena brīvais tirgus ir iespējams tikai tad, ka katram indivīdam vienmēr pieder pietiekami daudz kapitāla, lai izdzīvotu, pēc iespējas lielākas ekonomiskās brīvības nepieciešamība ir nepieciešama jebkurā ekonomiskajā sistēmā ne tikai tās iekšējās vērtības, bet arī politisko seku dēļ.

* - Manuprāt, ētikas, politikas un ekonomikas nodalījums ir mākslīgs, tomēr šoreiz nevēlos pavadīt pārāk daudz laika, runājot par pāris ar to saistītajiem teikumiem Frīdmena darbā.

comments: jā, lūdzu?

teksti

Link:	(Link)
Time:	23:51

Atļaušos dažiem punktiem nepiekrist. Jā, Frīdmena modelis strādā, ja ir izpildīti Tevis minētie nosacījumi. Tomēr, manuprāt, lielākā daļa šo nosacījumu vai nu (a) jau strādā diezgan veiksmīgi/to veiksmīgai darbībai ir potenciāls, vai (b) nav iespējams labā un holistiskā veidā pārliecināties, vai tie strādā.

Pāris piemēri:

--> Tevis aprakstītā situācija par kapitāla īpašnieku spēju likt proletariātam strādāt par smieklīgām algām un nožēlojamos apstākļos ļoti labi apraksta situāciju Industriālās revolūcijas laikā, bet ne šodien. Valsts uzliktie (jā, es neesmu pilnīgs anarho-kapitālists) ierobežojumi var šādu situāciju apturēt. Kā tas arī notiek lielākajā daļā pasaules valstu (cik efektīvs šādam mērķim ir valsts pārvaldes mehānisms, protams, ir cits jautājums). Līdzīgi arī darbojas kapitāla akumulācijas un nodošanas citiem ierobežošana (progresīvais ienākumu nodoklis/70% mantojuma nodoklis)

--> Es saprotu, ka Tev simpatizē Gramši ideja par hegemoniju un no tā izrietošo ideju un informācijas ierobežošanu. Ļauj Tev uzdot jautājumu - kā mēs varam zināt, ka šī teorētiskā iespēja arī tiek izmantota? Ja pieņemu kādu darba piedāvājumu, vai ir iespējams noteikt, vai es to daru, pilnīgi brīvas gribas un pieejamas informācijas vadīts vai arī es tieku kādā veidā maldināts? Vai marksisti ir izveidojuši kāda tipa metodoloģiju šai problēmai?

MV

(Reply to this) (Thread)

Marts 27., 2009

Comments: