Par Tekstiem - Miltons Frīdmens: Capitalism and Freedom

Link:	(Link)
Time:	23:51

Atļaušos dažiem punktiem nepiekrist. Jā, Frīdmena modelis strādā, ja ir izpildīti Tevis minētie nosacījumi. Tomēr, manuprāt, lielākā daļa šo nosacījumu vai nu (a) jau strādā diezgan veiksmīgi/to veiksmīgai darbībai ir potenciāls, vai (b) nav iespējams labā un holistiskā veidā pārliecināties, vai tie strādā.

Pāris piemēri:

--> Tevis aprakstītā situācija par kapitāla īpašnieku spēju likt proletariātam strādāt par smieklīgām algām un nožēlojamos apstākļos ļoti labi apraksta situāciju Industriālās revolūcijas laikā, bet ne šodien. Valsts uzliktie (jā, es neesmu pilnīgs anarho-kapitālists) ierobežojumi var šādu situāciju apturēt. Kā tas arī notiek lielākajā daļā pasaules valstu (cik efektīvs šādam mērķim ir valsts pārvaldes mehānisms, protams, ir cits jautājums). Līdzīgi arī darbojas kapitāla akumulācijas un nodošanas citiem ierobežošana (progresīvais ienākumu nodoklis/70% mantojuma nodoklis)

--> Es saprotu, ka Tev simpatizē Gramši ideja par hegemoniju un no tā izrietošo ideju un informācijas ierobežošanu. Ļauj Tev uzdot jautājumu - kā mēs varam zināt, ka šī teorētiskā iespēja arī tiek izmantota? Ja pieņemu kādu darba piedāvājumu, vai ir iespējams noteikt, vai es to daru, pilnīgi brīvas gribas un pieejamas informācijas vadīts vai arī es tieku kādā veidā maldināts? Vai marksisti ir izveidojuši kāda tipa metodoloģiju šai problēmai?

MV

(Reply to this) (Thread)

teksti

Link:	(Link)
Time:	15:31

Gan minimālās algas (kas tāpat ir smieklīgas, t.i. strādnieks saražo ievērojami vairāk preču, nekā spēj iegādāties par savu algu), gan progresīvie ienākumu nodokļi un mantojuma nodoklis strādā valstu iekšienē. Tātad, ja ekspluatācija notiek globālā mērogā, kapitāls tiek akumulēts atsevišķās valstīs. Pie tam, ir jāpiekrīt, ka politisko varu visai pamatīgi ietekmē ekonomiskā vara, tātad tas, ka daļa ienākumu tiek novirzīti valstij, mūsdienu apstākļos nenozīmē to, ka tie tiks ieguldīti strādnieku labklājības attīstībai.
Manuprāt, tas, ka visai daudzi cilvēki, ko pazīstam, izvēlas savu izglītību / karjeru, atbilstoši algai (arī frāzes "šī izglītība man patiktu, bet ar to nevarēšu izdzīvot"), norāda uz to, ka ierobežojumi pastāv. Šeit, protams, var sākt runāt par to, ka neeksistē pieprasījums, ka nepieciešamība pēc minētajām karjerām ir pārāk maza, bet šāds scenārijs strādā ne vienmēr. Zinātne, izglītība, māksla, filosofija: ne visai izdevīgi, jo pārāk nepalīdz akumulēt kapitālu. Bet tas tā, ļoti virspusēji un steidzīgi.

(Reply to this) (Parent)

Marts 27., 2009

Comments: