Atļaušos dažiem punktiem nepiekrist. Jā, Frīdmena modelis strādā, ja ir izpildīti Tevis minētie nosacījumi. Tomēr, manuprāt, lielākā daļa šo nosacījumu vai nu (a) jau strādā diezgan veiksmīgi/to veiksmīgai darbībai ir potenciāls, vai (b) nav iespējams labā un holistiskā veidā pārliecināties, vai tie strādā.
Pāris piemēri:
--> Tevis aprakstītā situācija par kapitāla īpašnieku spēju likt proletariātam strādāt par smieklīgām algām un nožēlojamos apstākļos ļoti labi apraksta situāciju Industriālās revolūcijas laikā, bet ne šodien. Valsts uzliktie (jā, es neesmu pilnīgs anarho-kapitālists) ierobežojumi var šādu situāciju apturēt. Kā tas arī notiek lielākajā daļā pasaules valstu (cik efektīvs šādam mērķim ir valsts pārvaldes mehānisms, protams, ir cits jautājums). Līdzīgi arī darbojas kapitāla akumulācijas un nodošanas citiem ierobežošana (progresīvais ienākumu nodoklis/70% mantojuma nodoklis)
--> Es saprotu, ka Tev simpatizē Gramši ideja par hegemoniju un no tā izrietošo ideju un informācijas ierobežošanu. Ļauj Tev uzdot jautājumu - kā mēs varam zināt, ka šī teorētiskā iespēja arī tiek izmantota? Ja pieņemu kādu darba piedāvājumu, vai ir iespējams noteikt, vai es to daru, pilnīgi brīvas gribas un pieejamas informācijas vadīts vai arī es tieku kādā veidā maldināts? Vai marksisti ir izveidojuši kāda tipa metodoloģiju šai problēmai?
MV |