Gan minimālās algas (kas tāpat ir smieklīgas, t.i. strādnieks saražo ievērojami vairāk preču, nekā spēj iegādāties par savu algu), gan progresīvie ienākumu nodokļi un mantojuma nodoklis strādā valstu iekšienē. Tātad, ja ekspluatācija notiek globālā mērogā, kapitāls tiek akumulēts atsevišķās valstīs. Pie tam, ir jāpiekrīt, ka politisko varu visai pamatīgi ietekmē ekonomiskā vara, tātad tas, ka daļa ienākumu tiek novirzīti valstij, mūsdienu apstākļos nenozīmē to, ka tie tiks ieguldīti strādnieku labklājības attīstībai.
Manuprāt, tas, ka visai daudzi cilvēki, ko pazīstam, izvēlas savu izglītību / karjeru, atbilstoši algai (arī frāzes "šī izglītība man patiktu, bet ar to nevarēšu izdzīvot"), norāda uz to, ka ierobežojumi pastāv. Šeit, protams, var sākt runāt par to, ka neeksistē pieprasījums, ka nepieciešamība pēc minētajām karjerām ir pārāk maza, bet šāds scenārijs strādā ne vienmēr. Zinātne, izglītība, māksla, filosofija: ne visai izdevīgi, jo pārāk nepalīdz akumulēt kapitālu. Bet tas tā, ļoti virspusēji un steidzīgi. |