Par Tekstiem - Komentāri

Subject:	Гуго Глязер: Драматическая медицина
Time:	22:51

Uzvara pār sāpēm

Jau bērnībā man izveidojās priekšstats, ka medicīna un māksla ir ļoti cieši saistīti jēdzieni. Bez kaut kādām banalitātēm par to, ka medicīna arī ir māksla utt., ļoti vienkārši – mans tēvs bija ķirurgs, kurš manās atmiņās biežāk fotografē un glezno nekā operē, mājās noteikti bija vairāk albumu nekā profesionālās literatūras, bet viesību saviesīgās sarunas mēdza visai līgani pārplūst no locekļu amputācijām uz impresionismu. Šādā kontekstā nav jābrīnās, ka liels bija mans pārsteigums, kad uzzināju, ka LMA (kā Latvijas Mākslas Akadēmija) un LMA (kā Latvijas Medicīnas Akadēmija) tomēr nav viena un tā pati mācību iestāde.
6 gadi studijās ir ieviesuši nelielas korekcijas. Tiesa - joprojām domāju, ka medicīna ir māksla – visbiežāk skatuves māksla, mazliet arī tekstilmāksla, katrā gadījumā tas, kas pilnīgi noteikti jāatzīst - bez radošas pieejas jau sen būtu varējusi dzert antidepresantus pārmaiņus ar stimulantiem vai krietni ticamāk – ēstu šokolādi līdz kārtīgas teksasietes apmēriem.

Kāpēc šāds ievads? Tāpēc, ka grāmatas „Драматическая медицина” nodaļa „Победа над болью”, kuras darbība risinās 19.gs. – lielo medicīnas atklājumu laikmetā, man atgādināja īpašības, kas piemita tam ārstam, kāds saglabājies manos bērnības priekšstatos, proti – radošums, vēlme uz atklājumiem, spēja ziedoties un arī bērnišķīgi neviltots prieks par uzvarām.

„Победа над болью” stāsta par anestezējošo vielu atklāšanas vēsturi. Sākums veltīts smieklu gāzei, tad seko ēteris un hloroforms, bet saldajam ēdienam pietaupīts kokaīns (narkotiku tēmas tāpat kā tās par seksu neapšaubāmi cilvēkos raisa lielāku interesi kā citas – to saprata arī piecdesmitajos, kad šī grāmata ir uzrakstīta).

Mani diezgan ļoti sajūsmināja autora rakstības stils – vienkāršs, bet aizraujošs. Īstenībā – nevis sajūsmināja, bet vedināja uz nostaļģiju, jo sapratu, ka pēdējā tik vienkāršā un nepretenciozā grāmata, ko lasīju, bija apmēram „Kapteiņa Granta bērni”.
„Dramatičeskaja medicina” vēsturiskie fakti tiek pasniegti tādā nelielā Mission impossible mērcē, radot spēcīgu klātbūtnes efektu. Sajūta kā veroties History Chanel vēstures atveidojumos, proti, gar acīm slīd bilde, bet ausīs (šajā gadījumā – galvā) skan tā klasiskā krievu filmu ierunātāja balss, nu piemēram: „Viņš tā arī izdarīja.Tomēr nākošajā rītā kakls turpināja sāpēt. Tāpēc viņš ērti iekārtojās atzveltnes krēslā, pamatīgi samērčēja kabatas lakatiņu ēterī un sāka elpot tā tvaikus ”. Bet šeit mana mīļākā vieta :”Pēc tā viņš metās uz savu darba kabinetu ar skaļiem kliedzieniem: ”Es atradu, es atradu!” Lūk, lūk, bērnišķīgs prieks par atklājumu – bez mūsdienām tik ļoti tipiskās „ak, ko gan citi par mani padomās” pieskaņas.

Saturiskā ziņā nepameta sajūta, ka lielāks nopelns dižajos anestezioloģijas sasniegumos ir nejaušības momentam, ne pašaizliedzīgiem cilvēku upuriem. Un vārds „dramatiskā” grāmatas nosaukumā man drīzāk liek aizdomāties par to, cik tiešām dramatiski būtu, ja nu kāda no neskaitāmajām sakritībām nebūtu notikusi, piemēram, ja smieklu gāzes pielietojuma atsāpināšanā ieviesējam Horācijam Velsam nebūtu pašam sāpējis zobs brīdī, kad viņš kādā gadatirgū skatījās ceļojošā cirka priekšnesumu.

Ļoti interesants fakts, ko uzzināju – izrādās, ka nu jau par savdabīgu popkultūras šablonu lietotajam Freidam ir nopelni ne tikai psihoanalīzes attīstīšanā, bet arī kokaīna pielietošanā atsāpināšanā. Paldies Tev, Zigmund!

Galu galā - bez nostaļģijas, atmiņām, pārdomām un prātojumiem – šo darbu izlasīt bija vērts kaut vai šī apbrīnojamā naivisma dēļ: „Šveicietis Juhans Jakobs fon Čudi, pabijis Perū, pieļāva, ka kaitīga ir tikai pārmērīga kokas lietošana.”
Un tā medicīnā ir joprojām – nekad nevar zināt, kurš atklājums izrādīsies efekts un kurš defekts.

Reply: