Par Tekstiem - Komentāri

Subject:	Richard Dawkins: The Selfish Gene
Time:	23:04

Saskaroties ar zinātniekiem - superzvaigznēm, manī vienmēr ir uzjundījušas divējādas sajūtas. Pirmkārt, ļoti sauss prieks par to, ka arī akadēmiskā pasaule gūst atzinību tautas acīs, ka zinātniskās izziņas paņēmieni tiek popularizēti. Cenšoties uzlikt šo sajūtu uz papīra, ik pa laikam domās pazib termini “masu apgaismība” un “skaistāka nākotne”. Katrā ziņā, šajā gadījumā cilvēkam X ir vērts pievērst pastiprinātu uzmanību.
Otrais sajūtu veids ietver bailes par to, ka slavenais zinātņu pārstāvis sāks pieļaut kļūdas un atkāpes, izdarot triecienu iepriekšminētajai ticībai zinātnei, un piesardzība, lasot šī autora tekstus. Jo, ja cilvēkam X tiek piešķirta liela nozīme un mēs viņu izvēlamies par paraugu, ir vērts rūpīgāk paskatīties uz to, ko cilvēks X dara.
Lai nu kā, Ričards Dokinss ir viens no nozīmīgākajiem cilvēkiem mūsdienu bioloģijā. Un, lai nu kā, Dokinsa apgalvojumiem ir vērts pievērst uzmanību.

Mūsdienu biologu bibliogrāfijās tik bieži sastopamā “Savtīgā gēna” vienpadsmitajā nodaļā Dokinss iepazīstina pasauli ar mēmju teoriju. Piedāvājot analīzei pasaules modeli, kurā ne tikai gēni (un to veidotie indivīdi), bet arī idejas ir sevi replicējošas un autonomas vienības (mēmes), autors cenšas savā veidā nodalīt sociobiologu slavināto ģenētisko redukcionismu un brīvo gribu.

Protams, jāpiekrīt (A), ka gēnu līmeņa evolūcija nevar būt atbildīga par milzīgajām atšķirībām, kas valda kultūras pasaulē. Starp Bahu un industriālo metālu vidēji nav nomainījušās pat desmit eiropiešu paaudzes. Idejas rodas, izplatās un mirst; kultūra variē ievērojami ātrāk nekā notiek mutācijas mūsu iekšienēs. Ardievu, ģenētiskais redukcionism(?)!
Visticamāk jāpiekrīt arī tam, ka idejas nav arī līdz galam ēteriskas vienības. Lai gan neirozinātnes ir tālu no pilnības, pieņēmums, ka idejas un emocijas atspoguļojas “īstajā pasaulē” nervu impulsu veidā, laika gaitā ir saņēmis pietiekami daudz apstiprinājumus. Visticamāk, mūsu smadzeņu rāmji ierobežo to, ko, cik lielā mērā un kā mēs varam domāt un just. Ardievu, absolūtā brīvā griba(?)!
Arī Dokinsa gēna - mēmes (idejas) analoģija strādā visai patīkami. Abi “replikatori” pavairojas, abas piedzīvo mutācijas, abos gadījumos pēc mutācijām izdzīvo spēcīgākie varianti. Gan gēni, gan mēmes veido kombinācijas, kas palīdz to izdzīvošanai, tāpat abi ik pa laikam konfliktē savā starpā (ir idejas, kas ierobežo gēnu pavairošanos, ir gēni, kas apspiež ideju brīvību).

Tomēr Dokinsa arguments par memētiku nepiešķir pelnīto nozīmi pāris elementiem, kas liktu apšaubīt mēmju - gēnu nodalījuma korektumu. Pirmkārt, pat pieņemot augstāk minēto patiesību (A), jāatzīst, ka liela daļa mēmju visticamāk radusies, noformulējot determinētas sajūtas komunicējamā veidā. Heteroseksuālu attiecību dominance ļoti iespējams atspoguļojas pro-heteroseksuālu ideju dominancē ideju pasaulē. Dažādas mutācijas (racionalizācija, agresijas piesaiste, morālas sajūtas utt) var radikāli izmainīt šo mēmi, tomēr tās kodolā vienmēr atradīsies bioloģiska dziņa. Gan Bahs, gan industriālais metāls ir iedalāmi kategorijā “mūzika” (diemžēl nejūtos gatavs izteikt minējumu par mūzikas pamatā esošajām dziņām).
Otrkārt, mēmju izplatībai ir nepieciešami gēni, bet ne vice versa. Ir nepieciešams intelekts, valodas spēja, atmiņa, ir nepieciešamas bioloģiskās ierīces, kas nodrošina šīs īpašības un mēmju izplatības procesus. Iedzimtās dziņas, savukārt, eksistē pat bez komunikācijas, kas, savukārt, ir pēc definīcijas nepieciešama, ja runājam par mēmēm.
Treškārt, runājot par mēmēm, jāapskata arī hormonu un citu bioloģisko mehānismu ietekme uz mūsu domām vistiešākajā veidā. Depresija, uztveres traucējumi un medikamenti ir acīmredzamākie veidi, kā fiziskas izmaiņas rezultē izmaiņās mentālajās pasaulēs, tiešā veidā ietekmējot idejas un tās saturošās mēmes. Mēmju mutācijas notiek arī tiešu bioloģisku ietekmju rezultātā.

Apskatot šos elementus, rodas jautājums: vai gadījumā, ja informācija, kas ir mēmju sastāvā, nonāk līdz mums caur maņu orgāniem un apziņas ilūzijas ietvaros notiekošu pašrefleksiju un ja to apstrādājam, izmantojot smadzeņu mehānismus un ietekmējoties no hormonu noteiktās pašsajūtas, mēmes joprojām ir uzskatāmas par no gēniem neatkarīgiem replikatoriem? Varbūt. Arī gēni tomēr ir atkarīgi no ne-ģenētiskajiem dabas resursiem, kas ir tiem apkārt. Varbūt mūsu bioloģiskais materiāls ir sava veida pasaules jauniem sevi replicējošiem elementiem.

Tomēr ģenētikas - memētikas nošķīrums liekas pārāk dramatisks, salīdzinot to ar dabas resursu - ģenētikas nošķīrumu. Runājot par dzīva organisma sastāvu, mēs runājam par ķīmiskām vielām, par resursu ierobežoto apjomu, par impulsiem un viļņiem. Mēs neabstrahējamies no nedzīvās pasaules.
Dokinss, savukārt, atstāj iespaidu (tīši vai netīši), ka mēmes var doties karagājienos pret gēniem, doties bezgalīgi, doties neatkarīgi. Kontracepcijas un celibāta esamība, mēmēm vēršoties pret gēniem, kas tās uztur, nav pierādījums mēmju neatkarībai. Tā drīzāk ir salīdzināma ar organismu vēršanos pret dabas resursiem, pārāk lielam pārtikas patēriņam novedot pie resursu trūkuma un organismu bada.
Varbūt eksistē idejas, kas radušās memētiskās izlases rezultātā, tomēr to iespējamību noteiks gēni, tāpat kā gēnu iespējamību noteiks apkārtējā vide, ko, savukārt, veidos fizikas likumsakarības utt. utjpr..

Un tā atkal jau nonāku pie lielākā no secinājumiem par zinātnēm: terminu, kategoriju un zinātņu nodalījumi ir kaitīgi pasaules izpratnei, ja vien nerunājam par praktiskām nepieciešamībām. Ja neesam pārliecināti duālisti (un es nespēju iedomāties labu pamatojumu tam, kāpēc reizē ticēt zinātnei un būt duālistam), viss, ko redzam, jūtam, domājam, ir matērija un procesi tajā. Tā pati matērija, kas veido mums zināmo pasauli, tie paši procesi, kas liek eksistēt asfaltam uz ielas vai pūst vējam.
Protams, ir neiespējami nekategorizēt. Visticamāk, ka bioloģiski determinētu a priori konstanšu dēļ ir neiespējami katrai lietai katrā brīdī dot savu nosaukumu, uztvert to atsevišķi, tādēļ atvieglojam savu dzīvi, uztverot pasauli ar “gēniem”, “mēmēm”, “brīvo gribu”, “sevi”, “kāliju” un “Zemi”.
Un, apzinoties kategoriju arbitrāro dabu, arī “memētika” (to pārstrādājot visai pamatīgi*) var kļūt par tikpat vērtīgu pasaules uztveres rīku kā evolūcijas teorija.

Dokinss beidz savu rakstu ar atziņu, ka cilvēks ar savu spēju modelēt nākotni spēs pārvarēt savtīgos replikatorus. Ka cilvēkam ir pēdējais vārds, disputā ar mēmēm un gēniem. Un, par spīti tam, ka šāda disputa nav, ka mēs esam gēni un mēmes, ka mūsu prāti ir daļiņas no universālā procesa, dārgais lasītāj, es iesaku paklausīt biologam - superzvaigznei, citādi var sanākt ļoti muļķīgs fatālisma variants.
Galu galā, ja mums ir lemts apzināties sevi un formulēt motivācijas savām rīcībām, tad ir vērts pacensties, lai pašiem būtu patīkamāk.

* Dokinsa paņēmiens, kā atšķirt mēmi A no mēmes B, dažādās situācijās ir nederīgs, piemēram, runājot par valodas formām, izteicieniem un tamlīdzīgi.

Reply: