Par Tekstiem - Peter Singer: A Darwinian Left

Subject:	Peter Singer: A Darwinian Left
Time:	13:09

Mans lielais centiens iejusties tekstu vīrišķīgajā kolektīvā ir pārdomas par Peter Singer darbu ‘A Darwinian Left’. Īstenībā, diezgan nepateicīgs materiāls pirmajam rakstam, jo cilvēka psiholoģija ir tā būvēta, ka ar daudz lielāku interesi tiek uztverta visa negatīvā informācija, bet manam literatūrkritiķa triumfam par nelaimi, lasot ‘A Darwinian Left’, sliktās emocijas laikam nedaudz atpūtās. Zem, manuprāt, samērā pretenciozā virsraksta slēpjas pavisam vienkāršas, bet viedas patiesības par mūsu attiecībām ar citām būtnēm (šajā gadījumā ar nolūku nelietoju jēdzienu „cilvēkiem”), turklāt autors visu ir mācējis paskaidrot tā, ka lasīt varētu būt interesanti gan Marksam, gan Ījabam, gan KA 1.kursa studentei ar puķainu plecu somu.

Tātad - kāda ir galvenā doma? Vairums cilvēku uzskata, ka Darwinian un left ir viens otru izslēdzoši jēdzieni, jo Darwinian paredz stiprākā izdzīvošanu sugas saglabāšanās nolūkā, bet left - visiem īpatņiem vienādas iespējas. Nebūt ne! Singers pārliecina, ka abu jēdzienu apvienojums „varētu veidot sapratni par to, kādas sociālas un ekonomiskas pārmaiņas kalpotu vismaksimālākajam rezultātam”, daudz vienkāršāk sakot - radītu pasauli labāku!

Grāmata mani atbruņoja jau 7 lappusē, kad autors iepazīstina ar kādu Henry Spira, kuru turpmāk lieto kā piemēru jēdzienam left. Šis vīrs, pēc bērnībā pārdzīvota sociošoka ,visu savu turpmāko dzīvi velta vājāko, nospiesto un paverdzināto aizstāvībai. Ak, jā, šķiet, ka vārdu salikums „Animal Liberation” bija tieši tas, kas pilnībā atvēra manu sirdi.

Tālāk seko brīnišķīga vārda left definīcija - ‘If we shrug our shoulders at the avoidable suffering of the weak and the poor, of those who are getting exploited and ripped off, or who simply do not have enough to sustain life at a decent level, we are not of the left. If we say that is just the way the world is, and always be, and there is nothing we can do about it, we are not part of the left. The left wants to do something about this situation.’

Bet Darwinian vairāk tiek asociēts ar to, ko dēvējam par cilvēka dabu. Tātad - aizstāvēsim vājākos un apspiestos, bet tā, lai tas nebūtu pretrunā ar mūsu būtību. Lielisku piemēru grāmatā ir patiešām daudz. Mans mīļākais varētu būt šis - piemērs „parastā’’ un „Darviniskā” altruisma sapratnei - cilvēks var brīvprātīgi strādāt ar garīgi atpalikušiem bērniem, lai tādā veidā kļūtu pievilcīgs pretējam dzimumam un palielinātu savas reproduktīvās iespējas („Darviniskais”), bet var arī palīdzēt šādiem bērniem bez apzinātām cerībām ar to pievērst iespējamo partneru uzmanību („parastais”). Un mēs diezgan labi parasti spējam atšķirt tos, kas vienkārši vēlas palīdzēt citiem, no tiem, kam ir savtīgi motīvi. Mēs bieži ar lielākām balvām apbalvojam tos, kas tās nemaz nemeklē. Bet kāpēc tas tā ir? Tāpēc, ka mēs vēlamies iedrošināt ziedošanos citu labā, jo ir skaidrs, ka perspektīvi no tā būs lielāks ieguvums plašākai grupai mūsu sugas brāļu. Tātad arī „parastais altruisms” īstenībā ir visnotaļ „Darvinisks”.

Kļūdaini uzskatīt, ka evolūcijas teorija parāda, ka cilvēks nav motivēts nesavtīgi palīdzēt citiem. Ir, tikai nepieciešams tam nodrošināt atbilstošus apstākļus. Piemēram, asins donoru kustība pastāv tikai pateicoties cilvēka dabiskajai vēlmei palīdzēt. Svarīgi būtu izpētīt visus rīcības motīvus, lai sociālo procesu vadīšanai būtu stabilāks teorētiskais pamatojums. Te gan man rodas jautājums - vai Singera kungs ir pazīstams ar „Maslova vajadzību piramīdu”? Ja atceros pareizi - ceturtais pakāpiens pašcieņa, piektais pakāpiens - pašīstenošanās. Tagad sekos liela banalitāte, bet ar to es gribu teikt, ka varbūt, lai nodarbotos ar apliecināšanos citu un visbeidzot savās acīs, cilvēkam vispirms jābūt paēdušam un mīlētam (citiem vārdiem sakot- jābūt apmierinātiem pirmajiem trim piramīdas pakāpieniem, lai rastos vēlme piepildīt pēdējos divus). Taču, ja ar piramīdas pamatni viss ir kārtībā, tad gluži dabiski, ka seko arī virsotne (izņēmums šeit varētu būt tikai LNB jaunā ēka).

Grāmatas beigās pa punktiem ir dots īss kopsavilkums, kuru pārlasot secinu, ka laiks kopā ar „Darwinian left” ir pagājis ātri, ātri. Un pati nemaz neesmu pamanījusi, cik liels daudzums dažādas tēmas grāmatā apskatītas. Šajā pārspriedumā, protams, visas nevaru pieminēt - aiz borta diemžēl palika gan „cooperation versus competition”, gan „less anthropocentric view of our dominance over nature”, gan citas (pietiekami interesantas).

Kopumā grāmata man nedaudz asociējās ar tādiem pieaugušas sievietes sapņiem par savām kāzām - viss ir izdomāts līdz pēdējam sīkumam, niansei un, ja tas tā sanāktu, būtu tiešām brīnišķīgi, bet diemžēl visticamāk tā nekad nebūs, jo 1) tik labi parasti nemēdz būt, 2) pārāk daudz atkarīgs no apkārtējiem un veiksmes. Proti, kamēr par Singera idejām nejūsmos vairums pasaules vareno, nekas nemainīsiem – left paliks tikai totāla utopija (turklāt ar jau plaši zināmu izgāšanos pasaules vēsturē), bet ar evolution palīdzību tiks attaisnotas lietas, kurām patiesībā nemaz nav attaisnojuma.

P.S. Kam īpaši iesaku izlasīt? Visiem, kas grib labāk saprast sevi, visiem kam pietrūkst argumentu, visiem Richard Dawkins cienītājiem, ak, jā, un visiem , kas vēlas pasauli darīt labāku.

comments: jā, lūdzu?

areems

Link:	(Link)
Time:	00:11

es te mazliet par to dzīvnieku atbrīvošanu. pirms gada rakstīju referātu "drozofilu emancipācija: konflikts starp dzīvnieku tiesību aizstāvjiem un eksperimentētājiem", tāpēc nu nekaunīgi atgremošu pāris lietas, kas man šķita svarīgas. uzreiz atzīšos, ka animal liberation manu sirdi nesilda.

singers vēlas piešķirt kaut ko līdzīgu dabiskajām tiesībām ikvienai radībai, kas spēj just sāpes. dzīvnieki taču arī ir cilvēki, kāds varētu teikt. sauc mani par nejūtīgu akmeni, taču cilvēces izdzīvošanai ir nepieciešami eksperimenti ar dzīvniekiem, jo pašreiz pieejamās alternatīvas - (1) in vitro, (2) zīdītāju aizstāšana ar augļu mušiņām un (3) datormodelēšana ir visnotaļ nepilnīgas. (1) tāpat agrāk vai vēlāk nāksies pārbaudīt in vivo; (2) varam iedomāties tālo nākotni, kur dzīvnieku aizstāvji protestē pret šaušalīgajiem eksperimentiem ar drozofilām (t.i., problēma nav atrisināta, tā pārcelta mazbērniem) un (3) - lai pašlaik uz pāris sekundēm palēnināti modelētu pusi no peles smadzenēm, ir nepieciešams viens no jaudīgākajiem superdatoriem pasaulē. mūra likums izrādījies esam tikai trends. (a la popers)

taču tas nebūt nenozīmē, ka tā visa dzīvniekmīlestības štelle ir metama pie malas, ka suņus drīkst domāt kā zvaniņus, kuri džinkst, kad tiek dauzīti (kā to darīja dekarts (domāja, nevis spārdīja)). būtiski nošķirt dzīvnieku labklājības celšanu no tiesību piešķiršanas. neviens, kas spējīgs uz empātiju, neiebildīs par labklājības celšanu, par krātiņu palielināšanu, rotaļļietu vai ņammīgākas paikas došanu. mums noteikti vajadzētu darīt visu, lai eksperimenti būtu pēc iespējas saudzīgāki un tiktu nodarīts pēc iespējas mazāk sāpju. mums ļoti bargi vajadzētu vērsties pret ikvienu eksperimentu, kas cilvēcei nesniedz būtisku labumu (šeit, protams, varētu vaicāt "kas ir būtisks" vai norādīt, ka zināšanas nepalielinās lineāri, bet gan lēcienveidā; ka iegūstot 3413. sarkanās lūpukrāsas toni mēs nejauši varētu uzdurties zālēm pret vēzi utt). nevienam dzīvniekam nebūtu jācieš, lai kāda beibe tiktu pie jauna pūdertoņa.

singera pārstāvētā dzīvnieku tiesību pozīcija, kaut arī filozofiski skaista un taisnīga, neder praktiski. tiklīdz kā mēs varēsim nodrošināt cilvēces pastāvēšanu bez dzīvnieku izmantošanas, vairs patiešām nebūs nekāda pamata, lai antropocentrismu uztvertu nopietni. tas būs līdzīgs seksismam, patiesībā tam jau tagad ir vārds - sudzisms. mani biedē tas, ka daži rietumu hārdkorvegānradikāļi domā, ka tas iespējams jau tagad. no viņu skatu punkta tā droši vien arī ir, jo viņi taču izdzīvot var. piedrāzt parējos miljardus, ja es varu ēst soju un pārtikt no saules un mīlestības, to var visi. šie _varoņi_ dedzina automašīnas un izposta laboratorijas, draud zinātniekiem un, esot pilnīgi idioti, brīvībā palaiž dzīvniekus, kas tajā nespēj izdzīvot. būtu stulbi, ja kāds no viņiem izrādītos esam diabētiķis, jo insulīnu atklāja pateicoties neskaistiem eksperimentiem ar suņiem (utt). [ saki un es labprāt atradīšu atsauces uz konkrētiem gadījumiem ]

aizstāvji nav gatavi uz kompromisu, jo filozofiski viņiem ir taisnība. evolūcija skaidri norāda uz to, ka mēs nevaram sevi domāt kā radības kroni, kas šķirts no citiem dzīvniekiem. tai pat laikā, mēs spējam uzčinīt raķetes un pamest mūsu mātesplanētu, kas ir vienkārši pizģec. tauriņi ir skaisti un par viņiem var rakstīt daudz dzejoļu, taču viņi nekad nespēs aizlidot līdz marsam vai, izmantojot zināšanas par gravitāciju, novirzīt asteorīdu uz kādu citu planētu (piem. pandoru, pie zilajiem zvēriem. starp citu, mani uztrauc tās filmas vēstījums)

rezumējot: man nepatīk aizstāvji, jo viņi neiziet uz kompromisu, kaut gan pagaidām tieši tāds ir nepieciešams. tiklīdz eksperimentētājiem būs alternatīvas, tās tiks izmantotas. atsakoties no dzīvnieku izmantošanas šodien, cilvēce var neizdzīvot līdz laikam, kad būs pieejama ētiski pieņemama alternatīva dzīvnieku izmantošanai.

(Reply to this) (Thread)

Februāris 5., 2010

Comments: