es te mazliet par to dzīvnieku atbrīvošanu. pirms gada rakstīju referātu "drozofilu emancipācija: konflikts starp dzīvnieku tiesību aizstāvjiem un eksperimentētājiem", tāpēc nu nekaunīgi atgremošu pāris lietas, kas man šķita svarīgas. uzreiz atzīšos, ka animal liberation manu sirdi nesilda.
singers vēlas piešķirt kaut ko līdzīgu dabiskajām tiesībām ikvienai radībai, kas spēj just sāpes. dzīvnieki taču arī ir cilvēki, kāds varētu teikt. sauc mani par nejūtīgu akmeni, taču cilvēces izdzīvošanai ir nepieciešami eksperimenti ar dzīvniekiem, jo pašreiz pieejamās alternatīvas - (1) in vitro, (2) zīdītāju aizstāšana ar augļu mušiņām un (3) datormodelēšana ir visnotaļ nepilnīgas. (1) tāpat agrāk vai vēlāk nāksies pārbaudīt in vivo; (2) varam iedomāties tālo nākotni, kur dzīvnieku aizstāvji protestē pret šaušalīgajiem eksperimentiem ar drozofilām (t.i., problēma nav atrisināta, tā pārcelta mazbērniem) un (3) - lai pašlaik uz pāris sekundēm palēnināti modelētu pusi no peles smadzenēm, ir nepieciešams viens no jaudīgākajiem superdatoriem pasaulē. mūra likums izrādījies esam tikai trends. (a la popers)
taču tas nebūt nenozīmē, ka tā visa dzīvniekmīlestības štelle ir metama pie malas, ka suņus drīkst domāt kā zvaniņus, kuri džinkst, kad tiek dauzīti (kā to darīja dekarts (domāja, nevis spārdīja)). būtiski nošķirt dzīvnieku labklājības celšanu no tiesību piešķiršanas. neviens, kas spējīgs uz empātiju, neiebildīs par labklājības celšanu, par krātiņu palielināšanu, rotaļļietu vai ņammīgākas paikas došanu. mums noteikti vajadzētu darīt visu, lai eksperimenti būtu pēc iespējas saudzīgāki un tiktu nodarīts pēc iespējas mazāk sāpju. mums ļoti bargi vajadzētu vērsties pret ikvienu eksperimentu, kas cilvēcei nesniedz būtisku labumu (šeit, protams, varētu vaicāt "kas ir būtisks" vai norādīt, ka zināšanas nepalielinās lineāri, bet gan lēcienveidā; ka iegūstot 3413. sarkanās lūpukrāsas toni mēs nejauši varētu uzdurties zālēm pret vēzi utt). nevienam dzīvniekam nebūtu jācieš, lai kāda beibe tiktu pie jauna pūdertoņa.
singera pārstāvētā dzīvnieku tiesību pozīcija, kaut arī filozofiski skaista un taisnīga, neder praktiski. tiklīdz kā mēs varēsim nodrošināt cilvēces pastāvēšanu bez dzīvnieku izmantošanas, vairs patiešām nebūs nekāda pamata, lai antropocentrismu uztvertu nopietni. tas būs līdzīgs seksismam, patiesībā tam jau tagad ir vārds - sudzisms. mani biedē tas, ka daži rietumu hārdkorvegānradikāļi domā, ka tas iespējams jau tagad. no viņu skatu punkta tā droši vien arī ir, jo viņi taču izdzīvot var. piedrāzt parējos miljardus, ja es varu ēst soju un pārtikt no saules un mīlestības, to var visi. šie _varoņi_ dedzina automašīnas un izposta laboratorijas, draud zinātniekiem un, esot pilnīgi idioti, brīvībā palaiž dzīvniekus, kas tajā nespēj izdzīvot. būtu stulbi, ja kāds no viņiem izrādītos esam diabētiķis, jo insulīnu atklāja pateicoties neskaistiem eksperimentiem ar suņiem (utt). [ saki un es labprāt atradīšu atsauces uz konkrētiem gadījumiem ]
aizstāvji nav gatavi uz kompromisu, jo filozofiski viņiem ir taisnība. evolūcija skaidri norāda uz to, ka mēs nevaram sevi domāt kā radības kroni, kas šķirts no citiem dzīvniekiem. tai pat laikā, mēs spējam uzčinīt raķetes un pamest mūsu mātesplanētu, kas ir vienkārši pizģec. tauriņi ir skaisti un par viņiem var rakstīt daudz dzejoļu, taču viņi nekad nespēs aizlidot līdz marsam vai, izmantojot zināšanas par gravitāciju, novirzīt asteorīdu uz kādu citu planētu (piem. pandoru, pie zilajiem zvēriem. starp citu, mani uztrauc tās filmas vēstījums)
rezumējot: man nepatīk aizstāvji, jo viņi neiziet uz kompromisu, kaut gan pagaidām tieši tāds ir nepieciešams. tiklīdz eksperimentētājiem būs alternatīvas, tās tiks izmantotas. atsakoties no dzīvnieku izmantošanas šodien, cilvēce var neizdzīvot līdz laikam, kad būs pieejama ētiski pieņemama alternatīva dzīvnieku izmantošanai. |
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}