Par Tekstiem - Jack Arnold: The Mouse That Roared

Subject:	Jack Arnold: The Mouse That Roared
Time:	23:57

Kinofestivālā “Baltijas Pērle” biju diezgan sajūsmināts, ieraugot programmā komēdiju par politiskām tēmām ar Pīteru Sellersu un Žannu Sebergu galvenajās lomās. Šī sajūsma kulminēja pirms seansa, pie sevis pārdomājot, tieši cik tas būs lieliski, kulminēja, lai strauji pārvērstos par “pacelta uzacs”, “kas par...?” un “kāds tieši ir šīs filmas garums?” sajūtām. Un “Žanna Seberga ir diezgan glīta” sajūtu.
Šis ir viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc šī nebūs filmas recenzija. Galu galā, negatīvi recenzējot tādus jokus kā “armijas vadonis ar jūras slimību”, pastāv risks neapskatīt tādus filmas aizstāvju argumentus kā “lielisks pārspīlējums, lai ilustrētu kara absurdu”. Un to mēs nevēlamies.
Tā vietā šoreiz piedāvāju ārkārtīgi neakadēmiskas pārdomas par filmas centrā esošajām tēmām.

Filmas stāsta par Auksto karu, par mazo valstiņu lomu tajā, par bruņošanos, par lielās politikas absurdiem, laimīgām beigām un tamlīdzīgiem niekiem. PSRS un ASV dunkājas par lielāko bumbu, ietekmes kari un post-karu atjaunošanas nauda plūst pa labi un kreisi, mazas Eiropas valstiņas armijas vadonis, bruņots ar loku un bultām, hilariozi sirgst ar jūras slimību, kuģojot uz Ameriku. Kā parasti.

Aukstajam karam beidzoties, izmainījās politikas terminoloģija. Dauziem šķita, ka “bruņošanās sacensības” un “ietekmes zonas” vairs nebūs nepieciešamas. Galu galā, vairs nebija divas naidīgas ideoloģijas, demokrātija uzvarējusi, vēstures beigas, liberālisma dzīres. Daudziem šķita, ka nu ir īstais laiks runāt par Pasaules Problēmām, par atbruņošanos, ekoloģiju un cilvēktiesībām.

Pēc apmēram divdesmit gadiem šādas ilūzijas, protams, liekas naivas. ANO politiskais spārns ir piecu veto lielvaru marionete, cīņa par ietekmi ir dzīva (sk. Ukrainu, Gruziju un Irāku), atbruņošanās ir lēna.
Situācija ir diezgan traģikomiska, jo, ja vien neticam vispasaules masonu sazvērestībām, visi vairāk vai mazāk saprot, ka rīkojas nepareizi, bet turpina rīkoties. Kļūdīties ir racionāli, un izskatās, ka būs vēl kādu laika posmu.

Piekāpties, kamēr citi nepiekāpjas? Piekāpties pirmajam? Piekāpties, dodot citiem lielāku labumu? Irracionāli lēmumi (ak, spēļu teorija!). Diemžēl.
Mūsdienu ģeopolitiskā sistēma ar suverēnām valstīm, to teritorijām un vardarbības monopoliem nodrošina šo lēmumu irracionalitāti. Protams, kopā ar resursu ierobežotību un vēl pāris niekiem.

Tomēr ir vērts atcerēties arī faktu, ka pašreizējā sistēma nodrošina arī diezgan pamatīgu miera periodu. Post-kodolieroču ērā, kurā ‘mutual assured destruction’ ēna ik pa laikam atgādina par sevi, nav noticis pasaules karš.
Protams, nelielās pasaules valstis bez kodolarsenāla MAD shēmā neiekļaujas, ja vien to drošību negarantē lielvaras, tādēļ joprojām saskaramies ar proliferācijas (sic!) mēģinājumiem, ar lielvalstu agresiju, ar spriedzi un pasīvu agresiju (šo visu garantē ģeopolitika un valstvīru racionāla uzvedība, dārgie), bet nav noticis pasaules karš (arī šo te).
Un tā ir patīkama sajūta.

Vai var būt patīkamāk? Varbūt, izmainot pasaules modeli, pamazām atsakoties no nacionālisma, atrodot ārējos ienaidniekus, saskaroties ar neatliekamām īstermiņa problēmām. Varbūt.

Filma mēģina situāciju atrisināt, mazas Eiropas valstiņas premjeram draudot ASV ar pasaules iznīcību, ja nenotiks atbruņošanās. Es ceru, ka tas bija joks. Galu galā, tā taču skaitījās komēdija. Bet, ja nu režisoram prāts nesās uz pragmatiskiem problēmu risinājumiem un reālistiskiem modeļiem, cerēsim, ka šāda situācija nepienāks. Galu galā, racionāla valstvīru uzvedība ir nepieciešama pat šajā pasaules modelī.

comments: jā, lūdzu?

Comments:

paredzams

Link:	(Link)
Time:	00:33

Lai arī kā es cenšos apspiest vēlmi pajautāt, jo šajā situācijā (t.i. tieši pēc šī raksta) varbūt tam nav liela jēga, viena lieta atstāj mani nemierīgu, tāpēc pajautāšu.

Gribu saprast kā tieši tu saproti nošķīrumu 'racionāla/irracionāla rīcība'? Vai rīcības racionalitāte nav atkarīga no indivīdu mērķiem un tad no konkrētās darbības, kas veikta, lai sasniegtu mērķus? Tātad darbību varētu saukt par irracionālu, ja tā nekādā veidā loģiski nepalīdz sasniegt konkrēto mērķi.

Ja tu augstākminētajam vairāk vai mazāk piekrīti, tad vai nav tā, ka tu to, vai politiķu rīcība ir racionāla/irracionāla, vērtē pēc saviem 'mērķiem', savas vērtību sistēmas (t.i. pēc tā, ko tu domā, ka viņiem būtu jādara)? Jeb vai tu ņem vērā to, ka no viņu perspektīvas viņu rīcība ir pilnībā racionāla, jo tā sakrīt un palīdz piepildīt viņu (patiesos) mērķus..

(Reply to this) (Thread)

teksti

Link:	(Link)
Time:	01:01

Piekrītu par nošķīrumu.
Esošās sistēmas ietvaros valsts vara ir galvenais politiskais resurss (valstij ir plaši atzītas tiesības savā teritorijā lietot vardarbību, lai nodrošinātu "likuma varu", starptautiskie likumi un principi ir ar mazāku autoritāti).
Tātad, ja politiķis kaut ko vēlas sasniegt un ieviest praksē, viņam (es zinu, es vienkāršoju) a) jāiegūst valsts vara; b) jāizmanto vājāki mehānismi; c) jāizmaina sistēma. A ir visvienkāršākais, tādēļ, izslēdzot no vienādojuma visu pārējo, "racionāli" būtu tiekties pēc valsts varas.
Un, kad politiķim ir valsts vara, viņa interesēs lielākoties būs tās izmantošana un uzturēšana; t.i. valsts īstermiņa interešu novietošana virs universālām ilgtermiņa problēmām. Atkal jau "racionāli".
Bet, jā, tiklīdz iekļaujam vienādojumā ētikas principus un ilgtermiņa mērķus, kategorijas izmainās dramatiski.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

paredzams

Link:	(Link)
Time:	01:37

Piekrītu pēdējam teikumam.

Man vispār pagaidām ir pietiekami stipras negatīvas emocijas attiecībā pret tādu 'vienkāršākais=racionālākais' vai statistisku spēļu teorijas pieeju cilvēku psiholoģijai. Tas, iespējams, ir tāpēc, ka pārāk maz esmu interesējies par to, bet šobrīd man tas izskatās pēc sliktu lēmumu matemātiskas izskaidrošanas un tāpēc arī 'atmazgāšanas' (ja cilvēku reakcija ir 'ā, tas ir racionāli? tad jau nevar viņu vainot'). Tas kaut kā izslēdz komunikāciju starp cilvēkiem, jo padara katru indivīdu par savtīgu skaitļošanas robotu (kas, es nenoliedzu, ka mēs zināmā mērā arī esam).

Bet tās ir tikai manas emocijas. Ja tas, ko esmu uzrakstījis, neveido neko sakarīgu, tad atbildi vari arī aizvietot ar kādas literatūras ieteikšanu, lai padarītu man šo tēmu skaidrāku.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

paredzams

Link:	(Link)
Time:	13:39

Jā, tāds nošķīrums būtu svarīgs analizējot kādas konkrētas rīcības detalizētāk.

Man rodas jautājums vai tu piemērā 'es zinu visu nepieciešamo informāciju, bet tāpat rīkojos veidā, kas nepalīdz sasniegt manis nodefinēto mērķi' redzi racionālu vai irracionālu rīcību? Pēc manas vienkāršotās definīcijas tā būtu irracionāla rīcība (kā arī visas pārējās tavos piemēros minētās). Tomēr, ja tam piemēram bez 'es zinu visu nepieciešamo informāciju' vēl pievienotu klāt 'un apzinos savas iespējamās rīcības alternatīvas un to sekas', vai tā var rezultātā sanākt racionāla (vai racionāli irracionāla)? Pēc mana definējuma, nē, bet pēc tava - grūti pateikt (nē?).

Šķiet, ka rīcība var būt objektīvi racionāla vai irracionāla neatkarīgi no tevis pieminētā subjektīvā 'belief', lai gan situācijas analizēšanai, protams, tādi 'beliefs' būtu noderīgi. Vai tas ir tas, ko tu gribēji pateikt?

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Februāris 2., 2010

Comments: