| View: | Jaunākais. |
| View: | Arhivētais. |
| View: | Draugi. |
| View: | Par sevi. |
Par Tekstiem - Jack Arnold: The Mouse That Roared
|
|||||||||||
| ||||||
comments: jā, lūdzu?     |
| ||||||
| Lai arī kā es cenšos apspiest vēlmi pajautāt, jo šajā situācijā (t.i. tieši pēc šī raksta) varbūt tam nav liela jēga, viena lieta atstāj mani nemierīgu, tāpēc pajautāšu. Gribu saprast kā tieši tu saproti nošķīrumu 'racionāla/irracionāla rīcība'? Vai rīcības racionalitāte nav atkarīga no indivīdu mērķiem un tad no konkrētās darbības, kas veikta, lai sasniegtu mērķus? Tātad darbību varētu saukt par irracionālu, ja tā nekādā veidā loģiski nepalīdz sasniegt konkrēto mērķi. Ja tu augstākminētajam vairāk vai mazāk piekrīti, tad vai nav tā, ka tu to, vai politiķu rīcība ir racionāla/irracionāla, vērtē pēc saviem 'mērķiem', savas vērtību sistēmas (t.i. pēc tā, ko tu domā, ka viņiem būtu jādara)? Jeb vai tu ņem vērā to, ka no viņu perspektīvas viņu rīcība ir pilnībā racionāla, jo tā sakrīt un palīdz piepildīt viņu (patiesos) mērķus.. | ||||||
| (Reply to this) (Thread) |
| ||||||
| Piekrītu par nošķīrumu. Esošās sistēmas ietvaros valsts vara ir galvenais politiskais resurss (valstij ir plaši atzītas tiesības savā teritorijā lietot vardarbību, lai nodrošinātu "likuma varu", starptautiskie likumi un principi ir ar mazāku autoritāti). Tātad, ja politiķis kaut ko vēlas sasniegt un ieviest praksē, viņam (es zinu, es vienkāršoju) a) jāiegūst valsts vara; b) jāizmanto vājāki mehānismi; c) jāizmaina sistēma. A ir visvienkāršākais, tādēļ, izslēdzot no vienādojuma visu pārējo, "racionāli" būtu tiekties pēc valsts varas. Un, kad politiķim ir valsts vara, viņa interesēs lielākoties būs tās izmantošana un uzturēšana; t.i. valsts īstermiņa interešu novietošana virs universālām ilgtermiņa problēmām. Atkal jau "racionāli". Bet, jā, tiklīdz iekļaujam vienādojumā ētikas principus un ilgtermiņa mērķus, kategorijas izmainās dramatiski. | ||||||
| (Reply to this) (Parent) (Thread) |
| ||||||
| Piekrītu pēdējam teikumam. Man vispār pagaidām ir pietiekami stipras negatīvas emocijas attiecībā pret tādu 'vienkāršākais=racionālākais' vai statistisku spēļu teorijas pieeju cilvēku psiholoģijai. Tas, iespējams, ir tāpēc, ka pārāk maz esmu interesējies par to, bet šobrīd man tas izskatās pēc sliktu lēmumu matemātiskas izskaidrošanas un tāpēc arī 'atmazgāšanas' (ja cilvēku reakcija ir 'ā, tas ir racionāli? tad jau nevar viņu vainot'). Tas kaut kā izslēdz komunikāciju starp cilvēkiem, jo padara katru indivīdu par savtīgu skaitļošanas robotu (kas, es nenoliedzu, ka mēs zināmā mērā arī esam). Bet tās ir tikai manas emocijas. Ja tas, ko esmu uzrakstījis, neveido neko sakarīgu, tad atbildi vari arī aizvietot ar kādas literatūras ieteikšanu, lai padarītu man šo tēmu skaidrāku. | ||||||
| (Reply to this) (Parent) (Thread) |
| ||||||
| Pats neesmu lasījis, bet man teica, ka esot ļoti labs pop science: http://www.amazon.co.uk/Irrationality-S | ||||||
| (Reply to this) (Parent) |
| ||||||
| Viena lieta, kuru Tu nepieminēji, ir indivīdam pieejamā informācija/viņa izveidotais uzskats (belief) par to, kāda rīcība novedīs pie kādiem rezultātiem. Ir jābūt nošķīrumam starp "es zinu visu nepieciešamo informāciju, bet tāpat rīkojos veidā, kas nepalīdz sasniegt manis nodefinēto mērķi", "man nav visas nepieciešamās informācijas, un es rīkojos veidā, kas nepalīdz sasniegt manis nodefinēto mērķi", kā arī "man ir visa nepieciešamā informācija, bet es to interpretēju nepareizi un veicu darbības, kas nepalīdz sasniegt manis nodefinēto mērķi (kā nespēja izprast tādas lietas, kā Bayes teorēmu etc.)". | ||||||
| (Reply to this) (Parent) (Thread) |
| ||||||
| Jā, tāds nošķīrums būtu svarīgs analizējot kādas konkrētas rīcības detalizētāk. Man rodas jautājums vai tu piemērā 'es zinu visu nepieciešamo informāciju, bet tāpat rīkojos veidā, kas nepalīdz sasniegt manis nodefinēto mērķi' redzi racionālu vai irracionālu rīcību? Pēc manas vienkāršotās definīcijas tā būtu irracionāla rīcība (kā arī visas pārējās tavos piemēros minētās). Tomēr, ja tam piemēram bez 'es zinu visu nepieciešamo informāciju' vēl pievienotu klāt 'un apzinos savas iespējamās rīcības alternatīvas un to sekas', vai tā var rezultātā sanākt racionāla (vai racionāli irracionāla)? Pēc mana definējuma, nē, bet pēc tava - grūti pateikt (nē?). Šķiet, ka rīcība var būt objektīvi racionāla vai irracionāla neatkarīgi no tevis pieminētā subjektīvā 'belief', lai gan situācijas analizēšanai, protams, tādi 'beliefs' būtu noderīgi. Vai tas ir tas, ko tu gribēji pateikt? | ||||||
| (Reply to this) (Parent) (Thread) |
| ||||||
| Šajā gadījumā parādās bounded rationality (Simon 1957) efekts - cilvēks rīkojas racionāli viņam pieejamās informācijas domain, kas ne vienmēr ir objektīvi racionāli. Piemērs - šahs, cilvēks izanalizē situāciju pēc savas labākās saprašanas, bet vienalga pieņem lēmumus, kas ir balstīti uz heuristics un rezultējas kļūdās. Principā jebkurā situācijā cilvēka skatu punkts ir ierobežots tāpēc racionalitāte būs ierobežota uz šo skatu punktu, un objektīvā situācijā (vai arī cilvēkam ar citām vērtībām) rīcība var būt irracionāla. | ||||||
| (Reply to this) (Parent) |
| ||||||
| Nezinu, kā ko saukt - galu galā tas, vai mēs kaut ko saucam par "racionālu" vai "iracionālu" ir tīrs valodas jautājums un neko nemaina realitātē. Vajag vienoties par definīciju un iet tālāk. Skaidrs ir tas, ka augstāk pieminētie heuristics spēlē milzīgu lomu jebkuras situācijas analīzē. Ir liela starpība starp saviem mērķiem neatbilstošu rīcību, kad Tev nav vajadzīgās informācijas, un saviem mērķiem neatbilstošu rīcību, kad Tev šī informācija ir, bet cilvēka psiholoģisko shortcuts dēļ tiek izmantota nepareizā veidā. | ||||||
| (Reply to this) (Parent) |
Par Tekstiem - Jack Arnold: The Mouse That Roared
|
|||||||||||
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}