Komunistu Manifests kā apskatāmais teksts rada nedaudz kutelīgas sajūtas. Vēsturiski specifiskais konteksts jeb situācija mani velk dažādos virzienos, kuriem katram būtu jādod atbilstošs svars un nozīme. Pirmkārt, iespējams manas domas starta pozīcija – uz kreiso pusi sliecoši uzskati, pamatos aplūkota kapitālisma kritika, lērums ar īstās-dzīves novērojumiem par esošo nevienlīdzību un lielas sabiedrības daļas ekspluatāciju, neo-imperiālismu, kultūras komodifikāciju un nedaudz ‘nelaimīgo’ (teorētiski man nav tiesību izteikt šādu spriedumu) sabiedrības stāvokli mūsdienās. Šis jebkurā gadījumā Komunistu partijas manifestu padara par manām interesēm tuvu stāvošu darbu. Otrkārt, ir grūti ignorēt mūsdienās populāro domu gājienu , kas pastāv par tādām lietām kā komunisma izgāšanos, vēstures beigām, ‘demokrātijas’ un neo-liberālisma uzvaru.
Tātad Komunistu Manifestā Kārlis un Frīdrihs četrās skaidrās nodaļās izklāsta savas teorijas pamatnostādnes. Nodaļa nr.1: kas ir proletariāts un buržuāzija un kā tas viss iederas līdzšinējā sabiedrību jeb šķiru cīņas vēsturē. Nodaļa nr.2: kāda ir komunistu kā visas strādnieku šķiras esošās sistēmas kritika un priekšlikumi. Nodaļa nr.3: nedaudz par citu sociālistu un komunistu novirzieniem. Un visbeidzot nodaļa nr.4: aicinājums strādnieku revolūcijai, jo zaudējamas ir tikai važas, bet iegūstama visa pasaule (rūgtajā manifesta noskaņā šie pirms pēdējie vārdi iegūst teju saulaini aizkustinošu nokrāsu).
Vēsturi aprakstošajā nodaļā tiek izgaisināti varbūt kādam palikušie iespaidi par to, ka sabiedrība roku rokā ir brālīgi attīstījusies. Nē, sabiedrības ceļš līdz šim ir bijis apspiesto un apspiedēju cīņa (interesanti, ka arī Milla eseja Par Brīvību sākas ar īsu apspiešanas vēsturi). Rakstīšanas laikā, pēc abu biedru domām, tas ir rezultējies strādnieku un kapitālistu antagonismā. Ņemot vērā arī šķiru saplūšanu un diferencētību, tomēr tik pat labi šodien strādnieki ir lielākā daļa cilvēku uz šīs pasaules – cilvēki, kuri pārdod savu darbu pret naudisku atalgojumu. Savukārt, lielais kapitāls un materiālās vērtības ir koncentrētas mazajam kapitālistu skaitam. Nevarētu gluži apgalvot, ka šobrīd strādniekiem zaudējamas ir tikai ķēdes, ir notikusi kaut kāda dzīves apstākļu uzlabošanās, tomēr līdz ar to arī notikusi veikla integrēšanās esošajā sistēmā, paliekot politiski arvien pasīvākiem (Markūze). Arī runāt par ekonomiskajiem uzlabojumiem kapitālismā iespējams ir vienkārši „muļķīgi”, jo Čomskīgā veidā var atgādināt, ka, uz vergu darbu balstītas sabiedrības izcili piedzīvoja ekonomisko izaugsmi. Un ne tikai. Atēnu demokrātija, kuru tā vai citādāk uzlūko kā paraugu un aizsākumu mūsdienu demokrātiskajiem principiem, varētu teikt bija iespējama tikai tādēļ, ka uz katriem diviem brīvajiem atēniešiem bija pa vergam, kas ļāva arī tik brīvi ‘nodoties politiskajai dzīvei’.
Jāatzīst, ka pastāv risks aizrauties ar iespējami nedaudz virspusēju argumentu aplūkošanu. Runājot it sevišķi par otro nodaļu, ir grūti piesieties tehniskām lietām un mēģināt teikt, ka kaut kas strādā vai nestrādā; man īsti nav līdzekļu, lai to varētu apgalvot, līdz ar to arī neizdosies iegrimt dziļā analīzē par izteikto kritiku buržuā sabiedrībai vai piedāvātajiem komunistu partijas pamatlikumiem. Piemēram, te varētu būt vilinoši skatīties (vai atskatīties) uz partiju komunisma valstīm, un teikt, ka zemes kolektivizācija vai centrāli plānota ekonomika reālajā dzīve tomēr nedarbojas, un tādēļ varētu neklausīties Marksa teiktajā. Kapitālisms jau arī tomēr vēl nav sagruvis krīzēs, lai arī kā daži Marksisti to ir mēģinājuši paredzēt līdz precīziem gadiem vai dienām; krīžu teorija un kapitālisma ‘pašsabrukšanas’ ideja tā kā ir atmesta. Arī draudi no pārprodukcijas izrādās ir atrisināmi ar jauniem un jauniem tirgiem un veikli manipulētu un izveidotu pieprasījumu.
Risinājums grūtībām atrast pieeju manifestā paustajām idejām varētu būt meklējams kādas Žižeka runas ievadā, kur nosvīdušais slovēnis citē Adorno. Nevajadzētu ieņemt patronizējošo pozīciju, no kuras izlases kārtā izvēlamies Marksa un Engelsa idejas, kas ‘der’ mūsdienu apstākļiem, no sērijas ‘kas vēl ir dzīvs un kas jau beigts’ (Adorno gan runā par Hēgeli), bet mēģināt iztēloties kā mūsdienu situāciju redzētu paši bārdaiņi. Nevajadzētu no vēsturiskā konteksta izraut Marksa aprakstus, kā arī dogmatiski pieņemt paredzējumus, bet drīzāk kā prāta treniņu pamēģināt paskatīties uz šodienas pasauli caur manifestā aprakstīto teorētisko prizmu. |