Par Tekstiem - Komentāri

Subject:	Intelligent Life: Age of Mass Intelligence / Age of Commodified Intelligence
Time:	23:45

Šonedēļ KE ierosināja 'Tekstu' apskatu sniegt diskusijas formā.

Karlīna: Jēga patērēt kultūras produktus ir divās lietās: 1) tas interesē/sniedz patiesu baudījumu/izklaidi (piem., eju uz Traviatu, jo patīk dungot līdzi); 2) tas padara mani par labāku cilvēku, proti, attiecīgo darbu projecēju caur savu prizmu, iegūto pieredzi modificēju un izmantoju personiskām vajadzībām.
Un, ak, jā, jā, tam pretnostatāms mūžīgais pseidointelektuāļu kultūras patēriņa iemesls - būs par ko parunāt…

Jānis: Viennozīmīgi piekritīšu par otro Jūsu minēto iemeslu: ja mākslas darbā ir potenciāls, kas subjektīvu refleksiju rezultātā var sniegt personai ieskatu dzīves procesos (vai nu tās ir morāles sistēmas, vai attiecību / emocionālās pasaules nianses, vai citi elementi), ar šo darbu iepazīties ir jēga.

KE: Jā, nu tieši to es arī domāju.

JS: Tomēr šeit jāatceras, ka šāds potenciāls pastāv it visos mākslas darbos un ir pamatā atkarīgs no mākslas subjekta - lasītāja, skatītāja, klausītāja vai tamlīdzīgi. Līdzīgi arī ar Jūsu pirmo iemeslu: ‘patiess baudījums’ ir neatšķirams no ‘mākslīga baudījuma’, kas rodas dažāda veida reklāmas rezultātā sakāpinot subjekta sajūtas, sastopoties ar darbu. Arī ‘būs par ko parunāt’, grāmatu novietošana uz galda stūra un ‘inartful’ iepīšana sarunās pie vakariņu galda, ja šie iemesli ir neapzināti, ne ar ko neatšķiras no patiesā baudījuma, kultūras komodifikācijai aizvien vairāk iejaucoties hipotētiskajā ‘kultūras brīvībā’.
Tātad - iemesli iepazīties ar mākslas darbiem pastāvēs vienmēr, kamēr kāds ar šiem darbiem iepazīsies. Savukārt, šo iemeslu kategorizācija intelektuālajos un pseidointelektuālajos manuprāt nav iespējama.

KE: F**K! Tagad mēs izdarījām to, ko es cerēju, ka nedarīsim, proti, ievazājamies mūžīgajā diskusijā par intelektuāļiem versus pseidointelektuāļiem. Neatbildams jautājums!

JS: Manuprāt, šīs cerības ir bijušas visai muļķīgas. Un, jā, tas ir neatbildams jautājums, kamēr nesākam runāt par individuāliem un diezgan arbitrāriem vērtību spriedumiem. Tomēr apskatāmo rakstu pamatā ir ārkārtīgi līdzīga problēma: vai kultūras masu patēriņš un līdz šim pieņemtās ‘augstās kultūras’ patērētāju loka paplašināšanās ir pozitīvi vai negatīvi vērtējama?
Un, jā, arī šis jautājums beigu beigās ir reducējams uz katra atsevišķā indivīda izpratni par skaisto, vērtīgo un vēlamo un ir atbildams tikai tad, ja visi iesaistītie vienojas par vienu vai otru vērtību spriedumu ‘objektivitāti’.

KE: Jā, vērtību spriedumu “objektivitāti” savukārt nosaka citi vērtību spriedumi, ko savukārt vēl citi utt, Tātad vēlreiz - neatbildams jautājums!
Labi, pie lietas - Mans jautājums izriet no 2. kultūras patēriņa iemesla, proti, tas, ka kultūra kļūst aizvien masupopulārāka ir statistiski pierādīts*, bet - vai no tā ir kāds labums?

JS: Pat tad, ja būs cilvēki, kas nekļūs par ‘labākiem’, lasot augstās mākslas darbus, būs zināms skaits indivīdu, kas progresēs. Tātad - ja paliekam otrā iemesla ietvarā un pieņemam, ka augstā māksla nav tendēta samaitāt cilvēku vai padarīt to sliktāku**, masu popularitāte ir tikai pozitīvs fenoments.
Tomēr šis, manuprāt, nebūtu pārāk korekti divu iemeslu dēļ:
Pirmkārt, ‘augstās kultūras’ komodifikācija tikai nostiprina kapitālistisko vērtību saknes ikdienas domāšanā. Peļņa un masu produkcija noved pie reklāmas, kas, savukārt, pietiekami lielos apmēros ir tieši pielīdzināma propagandai. Un šeit gribu izdarīt vēl vienu pieņēmumu, sakot, ka mārketinga propagandas ietekmē izdarīti lēmumi var novest pie visai muļķīgu vērtību popularitātes un, sabiezinot krāsas, arī traģiskām sekām.
Otrkārt, ja augstā kultūra kļūst primāri par preci, tiek apdraudēta brīvas un ar peļņu nesaistītas mākslas nākotne, māksliniekiem aizvien biežāk radot mākslas darbus, balstoties uz sabiedrības vēlmēm un savu nepieciešamību nopelnīt.

KE: Par otro argumentu - es domāju, ka cilvēkam ar ‘pieredzi kultūras baudīšanā” būs ātri vien nošķirams, kas radīts naudas, kas radīts “nespēju neradīt” dēļ.
Par pirmo argumentu - manuprāt, šeit būs vērojams tāds apļa fenomens - mārketinga propaganda novedīs pie muļķīgu vērtību popularitātes, mainīsies proporcija mākslas autonomijā, bet… ar laiku mazā autonomās mākslas minoritāte kļūs par ekskluzīvu lietu un tad atkal varēs teikt, ka “augstā” kultūra ir tikai kāda sociālā slāņa privilēģija, atkal varēs sākties propaganda utt. utjpr.

JS: Cikliskums ir diezgan pamatīga iespējamība. Tomēr, kapitālistiskajai sistēmai saglabājoties, tiklīdz autonomā māksla iegūs pietiekami lielu atbalstu, iejauksies tirgus spēki, komodificējot jauno jomu.
Tāpēc varu diezgan pārliecināti apgalvot, ka pašreizējā masu kultūras tendence kultivē sajūtu ‘popularitāte = kvalitāte’ (vai alternatīvā ‘popularitāte ≠ kvalitāte’), ievērojami ierobežojot autonomas mākslas iespējas; pie tam, tās pozitīvie efekti, manuprāt, šo negatīvo tendenci nekompensē.
Galu galā, ‘Opras grāmatu klubs’ nevis argumentē par literatūras kvalitāti vai ierosina cilvēkus interesēties, bet fokusējas uz atsevišķu kultūras produktu mārketingu, ņemot vērā ne tikai nepieejamo ‘ziloņkaula torņa’ šarmu, kas publikā saistīts ar konkrēto darbu, bet arī formulās bāzētās nepieciešamības pēc konkrēta darba garuma, literārā stila vai ideju dažādības.
Šādā situācijā kapitāla nostiprinātas autoritātes patērētājam parāda, ko patērēt, pat tad, ja šī prece ir diezgan labas kvalitātes. Pie tam, šī tendence konstanti izplešas, patēriņa kultūrai aptverot un sākot kontrolēt ikvienu pietiekami popularizējamo autonomās mākslas izpausmi.

Diskusija apraujas uz šīs pesimistiskās nots laika trūkuma dēļ. Jānis ar eksperimentu nav pārāk apmierināts, Karlīna ir mazliet optimistiskāka.
Visticamāk, ka pie šajā diskusijā apskatītajiem tematiem atgriezīsimies vēlreiz: dialogs bija pārāk īss un pārāk haotisks, lai pateiktu gana par estētiku, par intelektu un kultūru, par komodifikāciju un tamlīdzīgiem niekiem.
Lai nu kā, iesakām izlasīt Džona Pārkera 'The Age of Mass Intelligence" un Džordža Balgobina atbildi 'The Age of Commodified Intelligence"

Ar cieņu,
JS un KE.

Reply: