Par Tekstiem - Angie Hobbs: Plato on Erotic Love

Subject:	Angie Hobbs: Plato on Erotic Love
Time:	23:09

Šajā nedēļā man ir piedāvāts analizēt Endžijas Hobsas monologu, kura tēma - Platona dialogs par erotisko mīlestību.
Mīlestības definējums, ja vien tam nepieiet patiešām vieglprātīgi, ir nenormāli sarežģīts un subjektīvs pasākums. Šoreiz situāciju mazliet atvieglo tēmas sašaurinājums – erotiskā mīlestība, bet vienalga grūti.
Grieķu tradicionālajā literatūrā erotiskā mīlestība = fiziska mīlestība uz kāda cita ķermeni.

Man piedāvātajā materiālā tiek doti 3 skaidrojumi par tēmu „erotiskā mīlestība”.
Pirmo man ir vēlēšanās saīsinoši saukt par operas sižetu modeli – cilvēks meklē savu īpašo, atbilstošo otro pusīti, ar kuru vienīgo var sasniegt pilnību. Tātad – erotiskā mīlestība = tieksme sasniegt pilnības stāvokli. Diemžēl šim variantam ir daži visai būtiski trūkumi. Risks – ja nu neizdodas – vai arī, ja nu izdodas, bet atrastā otrā pusīte mirst, ko tad?! Jādzīvo nepilnīgam visu atlikušo mūžu, jo citas „otrās pusītes” vienkārši NAV.
Otrais trūkums – ja otra pusīte ir atrasta, erotiskajai mīlestībai vairs nav nozīmes un jēgas, pilnība ir izveidojusies. Tā pazūd. Vai tas mūs apmierina?
Manuprāt, ir vēl viens kardināls mīnuss – šāda veida mīlestības definējums katastrofāli neder cilvēkiem ar ateistiskiem uzskatiem. Proti – pieņemot šādu modeli, iespējams eksistēt, neiedzīvojoties psihiskos traucējumos, tikai cilvēkiem ar milzīgu ticību Dievam/dieviem/liktenim. Pārāk daudz metafiziskā, pārāk maza pieredzes nozīme.

Nākošais ir Sokrāta paustais „freidiskais” modelis – cilvēka mērķis ir sasniegt nemirstību. Tā kā tas nav iespējams tiešā veidā, to var izdarīt ar pēcnācēju palīdzību, ar varoņdarbu palīdzību vai arī , radot nemirstīgus mākslas darbus. Visos trijos gadījumos erotiskā mīlestība ir absolūti nepieciešama. Pēcnācēju gadījumā visai nepārprotami, bet pārējos divos mīļotais cilvēks kalpo kā iedvesmas avots varoņ/mākslas darba radīšаnai. Mīļotā cilvēka izvēle savukārt balstās mūsu priekšstatos par skaistumu, un tā kā skaistums sastopams ļoti daudzos objektos/subjektos, nav viena vienīgā neaizvietojamā mīļotā.
Turklāt mīlēt skaisto nozīmē it kā virzīties pa skaistuma izpratnes pakāpieniem - vispirms iemīlēt ķermeni, tad dvēseli, tad atkāpties no skaistuma cilvēka veidolā un sākt mīlēt abstraktas lietas – piem., mākslu, zinātnes, beigās sasniedzot izpratni par universālo skaistuma formu. Tas nomierina, jo skaistuma izpratne nevar ne nomirt, ne aiziet pie 10 gadus jaunāka mīļotā.
Milzīgs mīnuss – nav teikts, ka „skaistā iemiesojums” dos jums pretmīlu. Jebkurā gadījumā – skaistums metafiziskajā nozīmē noteikti nē.
Endžija Hobsa apgalvo, ka Freids esot ļoti iedvesmojies no Platona, un šo domu papildinājis, izvirzot savu teoriju par erotiskās enerģijas izmantošanu kā „degvielu” radošām darbībām.

Trešais viedoklis materiālā atšķiras no pārējiem ar konkrētību, to izklāsta cilvēks, kas pats ir nelaimīgi, bet kaislīgi iemīlējies (nelaimīgu mīlestību šajā gadījumā definējot kā mīlestību bez pretmīlas). Viņš nerunā par abstraktu jēdzienu, bet par to, kādas ciešanas var sagādāt mīlestība, no šīs materiāla daļas mēs gūstam priekšstatu par mīlestība gaismas (skaistums, romance, kaislība) un ēnas (ievainojamība, sāpes, greizsirdība, dusmas) pusēm.
Platons it kā saka, ka nav, ko mocīties, vajag censties sasniegt pilnīgā skaistuma mīlestību, un ar trešā monologa palīdzību viņš paskaidro, ka saprot par ko runā, no kā piedāvā mums atteikties.

Jocīgi, ka audiomateriāla beigās eksperte Hobsa uz jautājumu – kuram no piedāvātajiem viedokļiem pati pievienojaties? – atbild, ka ir audzināta „romantiskā garā”, tāpēc piekrīt pirmajam erotiskās mīlestības definējumam. Manuprāt, tas nav romantiski, bet vienkārši muļķīgi. Man, protams, liels prieks, ka šīs dāmas privātā dzīve ir izvērtusies tā, ka ticība vienam neaizvietojamam partnerim nav zudusi, bet būsim reālisti.
Vēlos ar faktiem argumentēt savu viedokli par šādas pieejas utopismu. Lūk, daži elementāri statistikas dati:
-apmēram 50% no visām noslēgtajām laulībām tiek šķirtas ( un tās ir tikai oficiāli šķirtās laulības). Tātad tīri statistiski no visiem 100% cilvēku, kas bijuši pārliecināti, ka atraduši savu vienīgo un īsto, 50% saprata, ka tā nav.
-vidējais laulību ilgums ir 14,2 gadi. Nu neticu es, ka šie cilvēki bija „pilnīgi” un tātad arī laimīgi tikai 14,2 gadus no savas dzīves. Visticamāk, šie cilvēki atkal bija „pilnīgi” ar savu nākošo partneri.
-visbiežāk šķiršanās notiek pēc 5-9 gadu kopdzīves. Ja jau tas bija īstais un vienīgais partneris, tad, kāpēc tik ātri šīs attiecības izjuka, ja nebija, tad kāpēc vispār uzsākt kopdzīvi.
Protams, nekorekti ir novienādot mīlestību ar laulību, bet domāju, ka kopīgā attiecība starp kopdzīvi un šķiršanos arī, ja pieskaitīsim tos 40% pāru, kas dzīvo kopā nereģistrētā laulībā, īpaši nemainītos ( iespējams, ka šķirto kopdzīvju procenti pat palielinātos).

Par manu personīgo viedokli runājot – nevaru nepieminēt personas iepriekšējās pieredzes nozīmi erotiskās mīlestības „brīnumā’’. Vārdu salikumā jūtu ķīmijā jau ne velti tiek ietverts vārds ķīmija ( kā nekā – eksaktā zinātne), proti, tas vai jūtam elektrizēšanos kādas personas virzienā, diezgan lielā mērā ir rezultāts mūsu bērnības traumām, vecāku piemēram un iepriekšējo attiecību vēsturei. Tas diezgan ļoti sasaucas ar Sokrāta modeli, tikai skaistums ir nevis universāls, bet katram savs un plaši pielietojams jēdziens.
Nu neticu es kaut kādai likteņa noliktai otrajai pusītei, bet ticu, ka ir nepieciešama arī patīkama nejaušība, lai divi cilvēki, kas ir varētu viens otru elektrizēt, tiešām satiktos.

comments: jā, lūdzu?

Maijs 16., 2010

Comments: