Par Tekstiem - Komentāri

Subject:	Margaret Walters: Feminism: A very short introduction
Time:	10:37

Nekad nevajag gaidīt pārāk daudz, tad arī nenāksies vilties! Šis ir viens no svarīgākajiem manis pašas ieviestajiem dzīves optimizācijas likumiem, ko cītīgi ievērojot, man, atšķirībā no daudziem citiem divdesmitgadnieku paaudzes pārstāvjiem, ir gājuši secen (nu, vismaz pagaidām) antidepresantu lietošanas prieki.
Diemžēl dažreiz likumi aizmirstas - pārāk lielas ekspektācijas bija galvenā mana kļūda, lasot Margaretas Voltersas grāmatu „Feminisms” ¼ satori sērijā „Ļoti saistošs ievads”.
Tikai nevajag dramatizēt – grāmata noteikti nebija slikta. Izlasīju no sākuma līdz beigām, tā mani nenokaitināja, rakstības stils tīri patīkams, tikai saturiski gan biju gaidījusi vairāk.

Pirmkārt, šķiet, ka grāmatai atbilstošāks nosaukums būtu „Feminisma vēsture”, jo pārliecinoši lielāko grāmatas daļu autore velta dažādām personībām un notikumiem, sakārtojot tos hronoloģiskā secībā atbilstošās nodaļās. Tās lasīt ir pietiekami interesanti - kaut vai tāpēc, lai kārtējo reizi papriecātos par to, cik labi, ka dzīvojam tieši šodien. Notikumi loģiski seko viens otram, stāstījums nav samudžināts, bet man lasot mazliet pietrūka, nu, nezinu pat, kā lai to nosauc – jaunatklājuma prieka.
Vissaistošākā šķita nodaļa „Feministes pasaulē”, varbūt tāpēc, ka attīstības valstu sieviešu problēmas spēcīgi atšķiras no Rietumvalstu (būsim godīgi – jau neskaitāmas reizes aktualizētajām, bet joprojām līdz galam neatrisinātajām) problēmām. Galvenokārt ar to, ka bieži vien vistiešākajā veidā skar dzīvības, ne vien dzīves kvalitātes apdraudējumu.

Otrkārt, grāmata tā arī nesniedza man atbildes uz vairākiem jautājumiem, par kuriem cerēju izlasīt:
Kā cilvēce vispār nonāca līdz tik neracionālam un absurdam dzimumu lomu sadalījumam, ka jēdzienam „feminisms” vispār bija nepieciešamība parādīties?
No kurienes radies tas banālais mīts, ka feministes ir ūsainas, resnas un nemazgājušās sievietes (tiešām atvainojos par vulgarizāciju!)?
Kāpēc vārdam „feminisms” ir tā negatīvā pieskaņa?
Manam pirmajam jautājumam autore vispār nepieskaras. Par otro – garāmejot atzīst, ka šāds mīts tiešām eksistē, bet noliedz tā pamatotību (šeit man pilnībā jāpiekrīt, jo grāmatā ievietotajās fotogrāfijās redzamās feministes ir ja ne visas skaistules, tad koptas gan). Par trešo – arī apgalvo, ka tā ir, it kā cenšas atbildēt, bet vai nu autorei nesanāca, vai arī es vienkārši neuztvēru.
Protams - jebkurš kaut cik sakarīgs cilvēks pats var izdomāt atbildes uz šiem jautājumiem, bet, ja jau es paņemu rokās grāmatu ar nosaukumu „Feminisms”, tad man gribētos par tiem šeit izlasīt.

Ja mazliet atkāpjamies no grāmatas recenzēšanas un pieskaramies personīgajām „sāpēm”, tad man ir vēl viens jautājums, uz kuru labprāt uzzinātu atbildi – kāpēc daudzas sievietes tik nicīgi izsakās par savu dzimumu apzīmējošo vārdu – piemēram – tādiem vārdu salikumiem kā sieviešu kolektīvs, kompānija, filma, vakars un pat ēdiens, utt. ir lielākoties nicīga pieskaņa (pozitīvākajā gadījumā tie tiek lietoti ar tādu attaisnojuma/joka funkciju)? Kas tas ir?! Kaut kāds freidisks komplekss? Vilšanās? Bravūra? Pakaļskriešana? Nu, nesaprotu es šito.
Un tagad sekos negaidīts skarbums no manas citkārt mierīgās personas - kāda vēl patiesa dzimumu līdztiesība, ja pašas sevi tā tizlinam!

Grāmatas beigās autore raksta „es joprojām ticu, ka feminisms mūs tomēr atkal pārsteigs, ka tas pieteiks sevi varbūt iepriekš neparedzamos veidos un jomās, par kurām ir maz domāts līdz šim”.
Jā, man aktuālākā joma(cik labi, ka pagaidām personīgi neesmu saskārusies ar patiesi būtiskām nevienlīdzības problēmām) laikam tiešām ir šis psiholoģiskais noliegums. Nav jau tā vitāla problēma, arī dzīves kvalitāti tieši neietekmē, bet, ja godīgi, kārtējo reizi dzirdot nicīgu apzīmējumu no pazīstamu dāmu mutes, kaitina gan.

Reply: