Par Tekstiem - Komentāri

Subject:	J.R.R. Tolkien: On Fairy-Stories
Time:	10:07

Pagājušajā nedēļā lokāli plašu diskusiju izsauca manis ieteiktais (un nevaru es šajā brīdī noslēpt savu lepnumu, haha) „Polliannas” apskats JS izpildījumā. Dzelzs jākaļ, kamēr karsta, tāpēc, turpinot tēmu par bēgšanu no realitātes, šonedēļ lasīju J.R.R.Tolkien eseju „On Fairy Stories”. Jāatzīst, ka lasīt bija ļoti patīkami, bet rakstīt šo ierakstu ir ārkārtīgi grūti tikai tā iemesla dēļ, ka žurnāla „Rīgas Laiks” (turpmāk RL) aprīļa numurā ir visai pagarš raksts par Tolkīnu, kurā vairākās vietās citēta arī šī pati eseja. Centīšos nedublēties.

20.gs 30tajos gados akadēmiķi pārmeta Tolkīnam eskeipismu (= prāta izklaidēšana ar nolūku aizbēgt no nepatīkamas realitātes vai ikdienas rutīnas), un „On Fairy Stories” tapa kā atbildes reakcija.
Izlasot „Rīgas Laika” rakstu, var jau arī saprast kritiķu kārdinājumu, jo viss šķiet tik psihoanalītiski pamatoti – kur gan vēl lai bēg tehnoloģisko progresu nīstošs cilvēks, kurš baidās no automašīnām un neatzīst elektroniskās ierīces, ja ne uz zemi, kurā iedzīvotāji staigā ar basām, ļoti spalvainām kājām un koki atdzīvojas. Tā kā tāda zeme neeksistē, tad atliek tikai viena izeja – to izdomāt. Bet tomēr man šķiet, ka bez tiem argumentiem, kurus Tolkīns min savā esejā un kuri citēti arī RL rakstā ir vēl viens apstāklis, kas šīs diskusijas un īstenībā arī eskeipismu vispār padara stipri nevajadzīgus. Proti - viena no svarīgākajām īpašībām, kas atšķir īstu mākslinieku no gribubūtmākslinieka ir nespēja neradīt, un Tolkīnam šī īpašība piemita pārākajā pakāpē. Ar to es gribu teikt, ka varbūt nevajag visur meklēt zemtekstus un kompleksus. Esmu pietiekoši daudz runājusi ar radošiem cilvēkiem, lai uzdrošinātos apgalvot, ka bieži vien idejas rodas pašas no sevis, un cilvēks ir kā tāds izpildītājs, kura roka kalpo kā instruments, lai šī ideja īstenotos. Šeit es nespēju noslēpt savas simpātijas pret „Gredzenu Pavēlnieku” un sašutumu par daudzu cilvēku tendenci itin visā meklēt supersarežģītus zemūdens akmeņus*. Nu ir taču lietas, kas vienkārši ir skaistas, tāpēc, ka tādas tās ir. Var jau, protams, skatīties uz glīti saposušos sievieti un nodomāt, ka viņa noteikti ir vientuļa un atrodas izmisīgos partnera meklējumos (skaudība? vulgāra psihoanalīze?), bet vai nav patīkamāk vienkārši skatīties un baudīt (literatūras gadījumā – lasīt un baudīt). Ar piebildi - ja vien darbs ir konkrētā lasītāja gaumei atbilstošs.

Lasot Tolkīna biogrāfiju, aizdomājos par vēl kādu jautājumu - kāpēc tik plašas diskusijas par saturu neizsauca citas mākslas formas ar fantastisku sižetu, piem., glezniecība? Pieļauju, ka tas saistīts ar to, ka literatūra ir tas žanrs, kas visdziļāk ievelk sevī iekšā, proti, patērētāja smadzenēs ir krietni spēcīgāka klātbūtnes sajūta, lasot talantīgi sarakstītu darbu, ne, skatoties talantīgi uzgleznotā gleznā (kino tīri tehniski toreiz vēl nespēja to nodrošināt) . Tāpēc daudz satraucošākas arī sajūtas izbaudot ceļojumus nereālā pasaulē → tāpēc arī lielākas bailes iegrimt šajā pasaulē arvien dziļāk → tāpēc arī lielāks pamats pārmetumiem.

„On Fairy Stories” noteikti nav kaut kāda neveikla taisnošanās, bet gan patīkamā valodā uzrakstīts par savu domu ļoti pārliecināta cilvēka viedoklis. Cilvēka, kurš acīmredzami ir izpētījis attiecīgo jautājumu līdz sīkumam, līdz tam līmenim, kad faktus jau ir spējīgs nevis vienkārši salikt virknītē, bet izmantot tos savas domas labākai pamatošanai.
Esejas sākumā Tolkīns formulē jautājumus, uz kuriem atbildēs – What are fairy-stories? What is their origins? What is the use of them?
Un atbild tā, ka „On Fairy Stories” ir patīkami lasīt pašu par sevi, nemaz nezinot kontekstu, kādā šī eseja uzrakstīta. Izklaidējošākie brīži ir tie, kuros autors izsaka savas domas par citiem pasaku dižgariem (Brāļi Grimmi, Šarls Pero u.c.), piemēram, uzzināju, ka „Alise Brīnumzemē” nemaz nav nekāds „fairy-story”.
Lieki piebilst, ka kādus 50% no visiem Tolkīna piesauktajiem mītiskajiem varoņiem un notikumiem es (un pieļauju, ka vairums tēmā specifiski neieinteresēto cilvēku) dzirdēju pirmo reizi. Bet veids, kādā šīs jaunās zināšanas tiek pasniegtas ir nemanāms un produktīvs.

Sasummējot savu sajūsmu par formu + jauniegūtās zināšanas = labi pavadītu laiku + redzes loka paplašināšanos → ieteikums „On Fairy Stories” izlasīt visiem, kam vakarā gribas visai jēdzīgi pavadīt laiku.

*Ar šo es negribu teikt, ka „Gredzenu Pavēlnieks” būtu pilnīgi tukši dekoratīvs darbs. Drīzāk vēlos paust vēlmi nebojāt skaistu literāru darbu baudīšanu ar vēlmi atrast slēptus motīvus šī darba radīšanai, ar ko laikam taču bija problēmas Tolkīna kritiķiem.

P.S. Tikai nezinu kāpēc, bet mani māc nojausma, ka pret brīnumu stāstiem ( RL tulkojums) a apriori ļoti negatīvi noskaņotiem cilvēkiem labāk tomēr nelasīt.

Reply: