Par Tekstiem - Komentāri

Subject:	Vaclavs Havels: Atklāšana
Time:	21:41

Lasot ‘Atklāšanu’ likās, ka iedomātā realitāte tā pakāpeniski, bet ar stipru satricinājumu palīdzību, pārvēršas par sliktu murgu. Sekvence, kas parādās katru reizi pēc Vaneka problemātiskās ‘situācijas’ pieminēšanas un sastāv no piedāvājuma iedegt kamīnu vai paklausīties no Šveices atvestos ierakstus, un kuras bezjēdzību pārtrauc ‘melodiskais’ pulkstenis, līdz ar Veras un Mikaela aiziešanu ‘ekstrēmos’, rādot Vanekam Veras tvirtās krūtis, uzjautrina savā absurdumā, bet parādās sajūta, ka gribētos arī pamosties un vairs neatrasties uzmācīgā pāra viesistabā. Luga nostrādā pārliecinoši, sagādājot gan tūlītēju sajūsmu pēc izlasīšanas, gan arī pakāpenisko prieku, saskatot tur vēl pa jaunai metaforiskajai nozīmei. Apskatot tekstu, es mēģināšu paskatīties uz dažām metaforiskajām interpretācijām, un jau sākumā vēlējos atzīt, ka varbūt nemēģināšu pievērst uzmanību vēsturiskajam momentam, kurā Havels rakstījis darbu, bet tik un tā ņemot vērā kontekstu, skatīties, ko uzrakstītais teksts varētu nozīmēt šodien.

Jau skatuves apraksts lugas sākumā vērš uzmanību uz vienu no ‘lielajām’ lugas tēmām – tiek stādīts priekšā Veras un Mikaela dzīvoklis, kas pārbāzts un ‘piedekorēts’ pilns ar visdažādākā stila objektiem (Rokoko pulkstenis, senlaicīgs turku nazis un krievu ikona viens otram līdzās). Līdzīgi kā ciemos atnākušajam Vanekam lasītājam var rasties nedaudz neizpratnes pilnas sajūtas par šo ainu, kuras nosacītā ‘atklāšana’ ir galvenā darbība lugā. Lēnām sarunas no ‘perfekti saskaņotās’ telpas sāk virzīties uz paša Mikaela un Veras dzīvi, bet nekur nepazūd sajūta, ka vēl joprojām tiek izrādīti priekšmeti, kuru vienīgā jēga ir šāda atrādīšana ciemiņam. Manuprāt, lugā lieliski parādās objekt-ificēšanās, priekšmet-ificēšanās un identitātes veidošana no patērētajiem produktiem. Objekti veido iluzoru ainu, it kā piešķir jēgu viņu dzīvei (Vera un Mikaels mēģina Vaneku pārliecināt, ka pievēršoties mājas iekārtošanai, dzīve pēkšņi brīnumainā kārtā iegūs jaunu nozīmi un ‘kultūras līmeni’), bet zem šī skatuviskā īsti apakšā nemaz nav atrodama reāla pieredze un cilvēciskas attiecības.

Manā skatījumā, luga diezgan veikli arī parāda preču fetišu. Sakarā ar šo fenomenu spilgti atmiņā palika saruna par biktskrēslu (confessional), ko Mikaels no kādas baznīcas arī ir pamanījies iegādāties nostādīšanai savā viesistabā. Kad Vaneks jautā, ko namatēvs īsti grasās ar tādu darīt, Mikaels ir neizpratnē – ‘Kā tu to domā, ko mēs ar to darīsim? Tev tas nepatīk?’ Vanekam atkāpjoties sarunā, un it kā atdzīstot, ka tā kā patīk, Mikaels uzreiz atdzīvojas un turpina sajūsmināties: ‘ Tas tik ir viens fantastisks objekts! Mēs esam par to ļoti priecīgi, vai ne, Vera?’ Biktskrēsla pielietojums grēksūdzē ir it kā ‘aizmirsts’, vienīgi palikusi vērtība, kuru tas iegūst, būdams rets un izdevīgs pirkums, ar kuru palielīties saviem ciemiņiem.

Klausoties Veras un Mikaela neapstādināmo monoloģisko dialogu par to, cik izdevusies, racionāla, kārtīga un cilvēcīga ir viņu dzīve var novērot vēlmi aizpildīt ‘veselā saprāta’ (common sense) kritērijiem atbilstošo pieņemamās dzīves prototipu. Absurda šajā konkrētajā gadījumā ir arī situācija, kad iekļauties šajā tēlā varoņi vairs ir tikai spējīgi, runājot un prezentējot citiem šīs pieņemtās pārliecības. Paši viņi ne tam īsti tic, ne spēj to realizēt, jo ‘izrāde’ sabrūk tikko viņu vienīgais klausītājs, Vaneks, mēģina pamest dzīvokļa sienas. Žižeks teiktu, ka šis ir ideoloģijas veikums augstākajā līmenī – ne īsti pats cilvēks tic paustajām pārliecībām, ne reāli ir kāds cits, kas tās uzskata par īsti patiesām, tomēr katra mazā indivīda galvā ir iedomātais Cits vai Citi, kuriem tam jābūt pieņemami. Rezultātā sistēma turpina strādāt, nevienam īsti ar prātu neizvēloties tajā piedalīties vai nē.

Varētu arī vienkārši Milliski teikt, ka teksts ir par antagonismu starp sabiedrību un indivīdu. Vera un Mikaels iemieso sabiedrību (masu tirāniju), kas visu zina labāk, kas uzskata par dabisku uzspiest vienīgo pareizo dzīvošanas veidu katram individuālajam sabiedrības pārstāvim, kuras tradicionālie un morāli akceptējamie paradumi ir cilvēces stūrakmeņi. Un šie briesmoņi, kuri ciemiņam grib parādīt arī kā pareizi mīlēties, stāv pretstatā indivīdam, Vanekam, kura balsij lugā it nemaz neparādās vietas, kura sieva nepareizi gatavo, kurš nepareizi strādā, kuram ir nepareizi paziņas, kurš vienkārši nepareizi eksistē. Vaneka vārdos neminamais ‘Citādums’ tiek nosaukts par viņa (visiem zināmo) ‘situāciju’ – lielos vilcienos Vaneks nav tāds kā viņi.

‘Atklāšana’ ir ļoti trāpīgs nosaukums lugai. Veras un Mikaela dzīve ir kā izstāžu zāle vai veikala skatlogs; tā eksistē un iegūst jēgu tikai brīdī, kad ir kāds kuram atrādīties. Tāda banalitātes producējoša, stereotipiska un nedzīva sistēma. Un šāda veida sistēmas mēdz sabrukt tajā brīdī, kad indivīds atsakās to reproducēt, atsakās tajā pasīvi piedalīties, brīdī, kad Vanekam mēģinot atstāt dzīvokli, Vera un Mikaels no paraugpilsoņiem pārvēršas mežoņos, kas mētājas ar puķēm un nejauki kliedz. Tajā brīdī rodas motivācija būt cilvēkam, kurš sevi neredz kā objektu un līdz ar to nemēģina meklēt apkārtējo identitāti viņa lietotajos produktos vai pakalpojumos, bet atsaka kā Vaneks, ka ‘tādām lietām īsti uzmanību nepievērš’.

Reply: