noziegums un sods
Pēdējā laikā arvien biežāk sabiedriskajā informācijas telpā nākas saskarties ar aktīvu viedokli par smēķēšanas un smēķētāju nodarīto postu. Valdība apstiprinājusi noteikumus par smēķēšanas liegumu namu balkonos ( http://www.diena.lv/latvija/zinas/60-proc-iedzivotaju-atbalsta-smekesanas-ierobezosanu-daudzdzivoklu-majas-un-publiskajas-ekas-13988375 ) un Saeimā iesniegts likumprojekts par smēķēšanas kriminalizēšanu bērna klātbūtnē ( http://www.diena.lv/latvija/viedokli/cipule-par-smekesanu-ka-vardarbibas-formu-13993439 ).

Es kā smēķētājs un bērna tēvs jūtos apmulsis. Vēl vairāk, pat vajāts un apdraudēts. Jo "smēķētājs" ir viens no manas identitātes atribūtiem. Un es identificējos ar tādu sabiedrības grupu "smēķētāji". Tādēļ amatpersonu retoriku nevaru neuztvert personīgi. Esmu apvainojies, ka tieku apsūdzēts sistemātiskā vardarbībā pret bērnu. Pēc definīcijas, kā potenciāls noziedznieks, jo man piemīt paradums smēķēt, es pērku cigaretes. Tas nekas, ka visi "smēķētāji" jau nav tādi varmākas, kā atsevišķi recidīvisti, kurus piemēros min sekretāre Cipule, argumentējot par sodīšanas nepieciešamību. Es nejūtos pelnījis tādu sabiedrības un varas attieksmi. Man smēķēšana ir dziļi nozīmīga manas personības esībā, man ir īpaši rituāli un savas ceremonijas, gan intīmā divtulībā ar cigareti, gan smēķētāju sabiedrībā, kur mūs vieno "smēķētāju" solidaritāte un smalkas smēķēšanas ētikas sistēmas, uzvedības kodeksi.

Kāpēc "jūs" man liekat kaunēties un līst skapī!?
Es gribētu izteikt cerību, ka sekretāre cipule šo savu rakstu ir rakstījusi savu amata pienākumu t.i. naudas dēļ, ne savas dziļās pārliecības dēļ.