Laikam sapratu, kāpēc Elba izgāzās
tā bija laimīgās ģimenes, tā bija saulainās bērnības māja
no sienas manī raudzījās jauns skaists vīrietis un mazs pūcīgs bērniņš, ieslēpts viņa plaukstās kā spārnos, drošībā un siltumā
visur visur rindojās foto, jocīgos aizvēsturiskos rāmīšos, putekļaini, pabalējuši, saulainas vasaras, garas laimīgas dienas, meitenīte ar suni, puika ar torti, mazuļu bariņš peldtērps, māsas un brāļi, vecāki un bērni, drošība, siltums, mīlestība,
un māja protestēja pret mani, es apsēdos, krēsls saira, es pieskāros krūzei, tā apmeta kūleni un sasķīda
viņa nav mūsējā, viņai nav tādu foto, viņai nekur nav tādu foto un tādas mājas
es neiederējos es gribēju iederēties, es neiederējos
man vajadzēja būt laimīgai, es gribēju būt laimīga, es nebiju
un es uzvilku savus zābakus un teicu - iešu pastaigāties
kas tev tie par zābakiem ?
nu, es nopirku himalajiem, bet viņi ir ļoti labi, ar tiem var iet caur uguni un ūdeni, pa ledu var iet, taisnojos
un tad es sapratu, ka iet pa uguni un ledu,, saulainai pludmalei neiederīgi
Himalaju zābaki Chiessi ? arhitekts jautāja
un es aizgāju kalnos viena, bez takām uzrāps, pa kaktusiem, agaavēm un klintīm, zābaki tiešām ļoti labi arī chiessi, viņi paši tevi nes un nokrist nav iespējams. es jūtos ļoti labi šais zābakos, fiksēta potīte, ērta zole un tā
nobildēju sauli, kas laida savu pēdējo staru pāri ziedošu kaktusu birzij
un beidzot sāku elpot