ciba kropļo realitāti. reti kurš no mums, ja nu vien dzīvē bezgali vīlies cilvēks, sagaida no līdzcilvēkiem sīkumainību, melošanu, izlikšanos utt.- jeb vienkārši sakot- anālu raksturu. ja kāds cibiņs iepukstējis kaut ko riebīgu, mums netīkamu, "neforšu", pat tad tu to labprāt noraksti uz "performanci". vai tu sagaidi, ka māte, kas cibā ar mīlestību raksta par saviem bērniem, patiesībā ar viņiem runā tikai paaugstinātā balsī, uzkliedzot un izrīkojot? vai ar padomiem izpalīdzīgais un [nopūtās] jautrais pusis patiešām ir debils nūģis, kas spēj izraisīt tikai nožēlu?

ieraksts ir cibiņa mirkļa emocijas- punkts uz baltas papīra lapas. daudzi ieraksti- daudzi punkti, taču tiem joprojām ir tikai niecīgs lapas pārklājums (tiem, kam gribas pieminēt montekarlo metodi- mums nav nekādas iespējas notiekt, vai punkts ir "trāpījis" cibiņa esības laukumā). mums ir nedaudzi punkti (pie tam- niecīgas iespējas atšķirt "'īstos" no "neīstajiem") un bezgala daudz caurumu, kurus mēs katrs aizpildam pēc savas saprašanas. tieši tāpēc cilvēki cibā liekas labāki, pozitīvāki, lieliskāki, nekā tie ir katrs savā ikdienā. (ikdiena nogalina jebko- es zinu).