pasaki, ka jums nesakrīt vīzijas un jūsu plāns ilgstpējīgā griezumā nav savstarpēji savienojams.

"i just think there's something special out there for me"

uj, tad jau vajag arī passionate speech par dzīvi kā pārmaiņām un ko tur vēl ne

Tā arī pateikt. Turklāt tas ir ļoti laicīgi, jau šī gada sākumā ziņot, ka nākamgad nepildīsi viņu vēlmes, viņam vajadzētu novērtēt.

nu, ņemot vērā, ka tā ir skola, nākamgads ir druuusku varbūt tuvāk, nekā citās vietās, vai ne.

bet es nesaprotu, kā cilvēki par šādām lietām nejūtas nenormāli vainīgi, ja neienīst savu darba devēju. tā direktore uz mani skatās apaļām acīm un prasa, vai es nevarētu vēl arī latviešu valodu mācīt, un es jūtos kā perams suns, jo, nu, jā, varētu un varētu pat visai labi, bet īpaši negribu.

Varētu pajautāt arī citādāk - kāpēc lai darba dēvējs pieņemtu, ka darbinieks vēlēsies pie viņa strādāt mūžīgi.

Nu beidziet. Darbavieta ir darījums: es viņiem pārdodu savu darbu, viņi man dod pretī naudu. Ja kāda puse šo darījumu vairs nevēlas turpināt, par to nav jāpārdzīvo un jājūtas nenormāli vainīgam.

es šito risinu, paprasot tādu summu, ka viņi negrib maksāt, problem solved

tā arī pasaki :) https://youtu.be/AO0lTueqXT0?t=1m17s

Pasaki, ka palikšana tajā darbā nesaskan ar taviem nākotnes plāniem un prioritātēm, she'll understand. Katram savs ceļš, tas nenozīmē, ka tu viņu pievil vai nenovērtē darbu kā tādu. Ja neštimmē, tad neštimmē, pohyolo, life is precious and you're brave for admitting it doesn't work for you.

thanks, babe

Nē, nu OK, ir otrs variants - ciest par to, ka esi tur, kur negribi būt. Tas būtu labāk? Patiesībā jau šadā vietā kā reizi nav vietas emocijām te ir sauss aprēķins - man te patīk šīs lietas, nepatīk šīs lietas. Ja mīnusi ir "smagāki" par plusiem, nu kaut kas jādara. Ja nedarīsi, nu, nez, ka tik tie mīnusi nesakrājas vēl vairāk. Ar tādām atliktām lietām beigās tomēr parasti ir tā, ka vienā brīdī attopies - eu, bet vajadzēja tomēr šo izdarīt ātrāk, tagad ir vēl grūtāk jo [iemesli]. Un tā paliek aizvien grūtāk. Skaties pati.

tas vairs nav variants, that's why i'm in therapy, lai tā nebūtu. kā nesen sarunā ar mesija vienojāmies, ciešanas ir domātas nevis tāpēc, lai ar tām dzīvotu, bet lai kaut ko mainītu un no tām atbrīvotos.

reāli jautājums nav, vai es palikšu vai nepalikšu mācīt to angļu valodu, jo man ir skaidrs, ka vairāk kā tikai kulturolõģiju es tur nākamgad nemācīšu (ja viņus šis neapmierinās, tad vienkārši nemācīšu neko), vienkārši baigi grūti nejusties par to slikti, un vēl grūtāk izdomāt, kā to efektīvi, neaizvainojoši nokomunicēt ar pēc iespējas mazāk drāmas.

Var būut vienkāršāk būtu, ja Tu pieņemtu, ka apvainošanās par racionālu un laicīgu lēmuma paziņošanu ir viņu problēma nav nekādi Tava vaina. Protams, labāk, ja tā nebūtu, bet nevar jau vienmēr viss būt kā gribas.

Bet tagad jau tie 2 gadi gan būs beigušies, un uz neko vairāk taču Tu nekommitoji. Ja viņi izdarīja kaut kādus pieņēmumus, tas tāpēc, ka viņi nerib meklēt citu darbinieku, nevis tāpēc, ka Tev būtu kaut kādi pienākumi tur kaut ko vairāk darīt. Saki, ka Tev is citi plāni, kas nebūs savienojami ar šo darbu. (Nezinu, kāds ir Tavs viedoklis par melošanu, bet šajā gadījumā Tu varētu brīvi melot tā, lai Tavi plāni izklausās nesavienojamāki un negrozāmāki, jo darba devējiem tas rezultātā neko nemainīs, bet Tev iespējams ietaupīs ilgu un mokošu skaidrošanos par to kā tad tā.)

nujā, man laikam galvenā sāpe šeit ir, ka es gāju strādāt skolā, lai risinātu izglītības sistēmas problēmas, ko es arī kaut kādā mērā daru, bet tagad, ejot no šī darba galvenokārt projām, es, pirmkārt, radu skolai jaunu problēmu (jāmeklē vēl viens darbinieks), otrkārt, samazinu savu ieguldījumu esošo problēmu risināšanā, līdz ar to, jūtos kā slikts vai pat ļauns cilvēks. tai pat laikā vispār jau ja paskatās drusku plašākā kontekstā, pirms es tur sāku strādāt jau tad arī nebija skolotājas, tā ka problēma eksistēja jau pirms manis. hm. eh.

un man arī besī, ka "negribu" nav gana labs, sociāli akceptējams iemesls, ka principā melošana ir "labāk". (tas nav domāts kā uzbrauciens Tev, vnk fakta par realitāti konstatācija, par ko domāju jau pirms šī Tava komentāra)

To, vai cilvēki uz Tevia apvainosies, Tu tāpat nevari ietekmēt, nu, jo cilvēkiem ir tiesības justies tā, kā viņi jūtas. Cits jautājums ir rīcība - ja kāds sāk psihot par racionālu lēmumu, uz kuru Tev ir tiesības un kas ticis laicīgi nokomunicēts, tā nav Tava atbildība. Man liekas, tas ir ļoti par robežām - darbā tam vajadzētu strādāt līdzīgi kā attiecībās ar cilvēkiem.

Man personoskis liekas, ka skolas sakarā ir svarīgi tiešām pateikt laicīgi - ja es būtu skolas direktore, es justos ne ok tikai par tādu "tu šito shēmu "vai nu kulturoloģija, vai nekas" zināji jau javārī, bet pateici tikai maijā, jo nevarēji saņemties izdomāt, kā labāk pateikt".

Man tas liekas kaut kādā ziņā līdzīgi tam, ka es, piemēram, saprotu, ka nevarēšu laikā iesniegt kādu sesijas eseju: ir variants simts gadus domāt un plānot, kā to vislabāk pateikt, tā vietā, lai pateiktu un turpinātu strādāt, un ir variants aizrakstīt e-pastu ar info par to, kā ir, un jautājumu "ko darām, kā risinām?" Pieredze rāda, ka pēdējais strādā labāk. Un, ja pretī būtu kāds, kas neko negribētu risināt, viņš to negribētu neatkarīgi no tā, kā es pateicu un cik detalizēti izskaidroju, kādi ir apstākļi, cik daudz reižu atvainojos utt.

nav jau tā, ka es to šeit jautāju tagad tāpēc, ka grasos marinēt līdz maijam, vienkārši kaut kur jau jāizliek tā formulēšanas frustrācija, tieši tāpēc, ka tas ir aktuāli, jo es mēģinu saprast, kā to pēc iespējas drīzāk efektīvi nokomunicēt un procesā nepaļauties spiedienam "bet mums tomēr ļoti vajag, lai tu paliec". te jau pat man īsti nevajag neko risināt, tas ir, man nevajag no skolas nekādu palīdzību vai pretimnākšanu, man viņi vienkārši ir par šo jāinformē.

es savā ziņā piekrītu kautskim - tās tomēr ir darba attiecības, ko tu grasies pārtraukt (vai samazināt laiku, ko pavadi skolā, ja pareizi sapratu). nevis romantiskas attiecības vai draudzība, kuru pārtraukšanā ir diezgan loģiski izjust vainas apziņu, ja šķiet, ka otrai pusei ir nodarīts pāri.