Nē, nu OK, ir otrs variants - ciest par to, ka esi tur, kur negribi būt. Tas būtu labāk? Patiesībā jau šadā vietā kā reizi nav vietas emocijām te ir sauss aprēķins - man te patīk šīs lietas, nepatīk šīs lietas. Ja mīnusi ir "smagāki" par plusiem, nu kaut kas jādara. Ja nedarīsi, nu, nez, ka tik tie mīnusi nesakrājas vēl vairāk. Ar tādām atliktām lietām beigās tomēr parasti ir tā, ka vienā brīdī attopies - eu, bet vajadzēja tomēr šo izdarīt ātrāk, tagad ir vēl grūtāk jo [iemesli]. Un tā paliek aizvien grūtāk. Skaties pati.

tas vairs nav variants, that's why i'm in therapy, lai tā nebūtu. kā nesen sarunā ar mesija vienojāmies, ciešanas ir domātas nevis tāpēc, lai ar tām dzīvotu, bet lai kaut ko mainītu un no tām atbrīvotos.

reāli jautājums nav, vai es palikšu vai nepalikšu mācīt to angļu valodu, jo man ir skaidrs, ka vairāk kā tikai kulturolõģiju es tur nākamgad nemācīšu (ja viņus šis neapmierinās, tad vienkārši nemācīšu neko), vienkārši baigi grūti nejusties par to slikti, un vēl grūtāk izdomāt, kā to efektīvi, neaizvainojoši nokomunicēt ar pēc iespējas mazāk drāmas.

Var būut vienkāršāk būtu, ja Tu pieņemtu, ka apvainošanās par racionālu un laicīgu lēmuma paziņošanu ir viņu problēma nav nekādi Tava vaina. Protams, labāk, ja tā nebūtu, bet nevar jau vienmēr viss būt kā gribas.