tas vairs nav variants, that's why i'm in therapy, lai tā nebūtu. kā nesen sarunā ar mesija vienojāmies, ciešanas ir domātas nevis tāpēc, lai ar tām dzīvotu, bet lai kaut ko mainītu un no tām atbrīvotos.

reāli jautājums nav, vai es palikšu vai nepalikšu mācīt to angļu valodu, jo man ir skaidrs, ka vairāk kā tikai kulturolõģiju es tur nākamgad nemācīšu (ja viņus šis neapmierinās, tad vienkārši nemācīšu neko), vienkārši baigi grūti nejusties par to slikti, un vēl grūtāk izdomāt, kā to efektīvi, neaizvainojoši nokomunicēt ar pēc iespējas mazāk drāmas.

Var būut vienkāršāk būtu, ja Tu pieņemtu, ka apvainošanās par racionālu un laicīgu lēmuma paziņošanu ir viņu problēma nav nekādi Tava vaina. Protams, labāk, ja tā nebūtu, bet nevar jau vienmēr viss būt kā gribas.