-- ([info]ripp) rakstīja,
@ 2014-05-10 11:31:00

Previous Entry  Add to memories!  Tell a Friend!  Next Entry
bet vispār man šķiet, ka "bērnības trauma" ir tāds esenciāli svarīgs elements, izveidošanās par pieaugušu būtni bez tā nav iespējama. nu kā pubertāte. ja ir tāda trauma, nebūs šitāda, bet ja nav ne šī ne tā ne vēl kaut kā, tad kaut kas tomēr atradīsies. piemēram, kāda man zināma cilvēka bērnības trauma ir, kā viņa iet pa ielu ar māti un tās draudzeni un grib mammai kko pateikt, bet mamma saka "kuš, klusē, tagad nē". pārākā trauma. nē, nopietni. cilvēks jau sen ir pieaudzis un joprojām dzīvo ar sajūtu "nevienam neinteresē, kas ar mani notiek".
man tādu traumu nav. tas ir, traumas man ir viskautkādas (piemēram, paniskas bailes no auto vadīšanas, kas nav līdz galam pārgājušas pat tagad, kad man jau pusgadu ir tiesības, jo tēvs reiz, kad ieliku atslēgas aizdedzē, aiz izbīļa man reāli iebelza pa pieri ar cietas plastmasas katliņu. katliņš ieplīsa. pierē arī ilgi bija zīme), bet konkrēti tāda līmeņa nē. man, piedodiet, bija japiedzīvo traumatiskāki sūdi, šeit par katliņu nerunājot, un tādas lietas, kā "man tev nav laika" mani traumēt īsti nav spējuši. visa traumām atvēlētā vieta jau aizņemta.


(Ierakstīt jaunu komentāru)


[info]augsne
2014-05-10 11:48 (saite)
Šis gan izklausās ciniski - mērīt traumu traumatiskumu. Traumas jau neveidojas ārpusē, bet iekšpusē - kas ir tās lietas, kas mūs aizskar visvairāk. Arī man situācijas, kad mamma ir situsi ar siksnu vai rāvusi aiz ausīm, nav atstājušas pilnīgi nekādu aizvainojumu, bet sajūta, ka mani nesadzird un manī neklausās, ir ļoti sāpējusi. Aprakstītā situācija atsevišķi gan izklausās pēc cimperlīguma, bet es nedomāju, ka bērns tādu aizvainojumu nestu līdzi sev līdz pieaugušā vecumam, ja tā nebūtu situācija, kas izvelk apziņā iekšējās izjūtas.

(Atbildēt uz šo) (Diskusija)


[info]ripp
2014-05-10 11:53 (saite)
es baidījos, ka man nesanāks izteikties gana skaidri. tas nebija domāts ciniski. tas nav domāts kā "neesi redzējis īstos sūdus, tādeļ kaut ko piedomā klāt, lai skaitītos". man šķiet, ka tā ir daļa no izdzīvošanas instinkta/vajadzības. kā oriģināli izdzīvošānai vajadzēja, lai cilvēks jūt bailes un stresu un tagad mēs te joprojām esam nobijušies un stresoti. tāpat, man šķiet, varētu būt ar tām traumām. kaut kas ir vajadzīgs. un, protams, mēs esam dažādi un mūs satraumē dažādas lietas. bet ir lietas, kas satraumē individuāli, tobiš, vienu jā otru nē, bet ir lietas, kas traumēs visus, ja tās atgadīsies. mani arī nav traumējusi parastā pēršana, cik nu tā man dzīvē ir bijusi.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)


[info]augsne
2014-05-10 11:56 (saite)
Nu, es emocionāli reaģēju uz "šādi nieki", jo kurš gan par otra traumu drīkst teikt "nieki", ja nezina, kā tas jūtas iekšpusē. :)

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)


[info]ripp
2014-05-10 11:58 (saite)
ok, Tev ir absolūta taisnība. mazliet salaboju. citu traumas nav nieki, jo nejūtas niecīgi un man nav nekādu morālu tiesību spriest par to, kas kam ir nieki un kas kam nav.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)


[info]augsne
2014-05-10 12:03 (saite)
Man gan šķiet, ka tas joprojām paliek atvērts jautājums, vai tiešām ir tādas lietas, kas traumēs visus. Teorētiski šķiet, ka, protams, tādām jābūt (ka ir), bet praktiski - jo es vairāk cilvēkus pazīstu, jo neparastāk man šķiet tas, kā viņi vienas un tās pašas lietas redz absolūti dažādi un to ietekme uz viņiem radikāli atšķiras.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)


[info]ripp
2014-05-10 12:05 (saite)
iespējams. man ir grūti iedomāties, kā kādu varētu nesatraumēt tās dažas lietas, kas ir notikušas ar mani, bet tad atkal, varbūt man ir pārāk slikta iztēle.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)


[info]augsne
2014-05-10 12:17 (saite)
Es domāju, ka tas ir par fokusu, kurā vietā cilvēks ierauga to savu traumu. Tavā piemērā duras acīs trauma par pamestību un aizmirstību no vecākiem, bet prātā tā simboliski izvēršas tikai atmiņā par sīku, sadzīvisku situāciju, kur mamma nav ieklausījusies.
Tad varbūt tās ir lielās traumas, kas traumētu jebkuru, bet cilvēku spēja un drosme apzināti būt kontaktā ar tām ir atšķirīga, tāpēc dažkārt tas izreaģējas caur it kā maznozīmīgām situācijām - un droši vien labāk, ka tā, nekā, ja neizreaģējas vispār.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)


[info]ripp
2014-05-10 12:19 (saite)
Tu esi ļoti prātīga un vieda :) :**

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)


[info]augsne
2014-05-10 12:28 (saite)
Pat nezinu, ko atbildēt, heh. :) :*

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)


[info]ripp
2014-05-10 12:34 (saite)
labāk sajūties tā, ka kāds Tevi kaut mazliet, bet novērtē :*

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)


[info]augsne
2014-05-10 12:35 (saite)
Paldies! :)

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)


[info]echoes
2014-05-10 13:42 (saite)
Tieši grasījos bilst par traumu "mērīšanu" :>

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)


[info]ripp
2014-05-10 21:31 (saite)
tā jau ir, tā jau ir.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)


[info]augsne
2014-05-10 11:52 (saite)
Pie tam - ja bērnam, piemēram, ir tāds audzināšanas fons, ka visu laiku uķipuķings un visa uzmanība sīcim, tad tā jau ir trauma, kas var palikt apslēpta zem apgrieztā "man toreiz nepievērsa uzmanību" traumas fona.

(Atbildēt uz šo) (Diskusija)


[info]ripp
2014-05-10 11:54 (saite)
tas nav tas gadījums. tur bija jaunākais bērns, kas nogrūsts vecmāmiņai, jo vecāki vienmēr mūžīgi pāraizņemti un bērnam jābūt kārtīgam un pieklājīgam utt.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)


[info]augsne
2014-05-10 11:57 (saite)
Jā, es te tikai teoretizēju par tādu fonu, jo tas pēc idejas var no malas izskatīties netraumējošs, jo "tev taču viss bija".

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)


[info]ripp
2014-05-10 11:58 (saite)
mmmhm, tas ir fakts.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)


[info]savanna
2014-05-10 11:58 (saite)
Mani bērnībā mācīja turēt muti ciet, kad runā pieaugušie, nejaukties pa vidu ar citām tēmām, lai pievērstu sev uzmanību. Un šobrīd to mācu savai meitai.

Tas man nav atstājis traumu, tas ir iemācījis noklausīties otra cilvēka sakāmo līdz galam, nebāžoties teikuma vidū ar "bet es... bet man.. a zini kā es... man toreiz gan bija tā..." Bet katram savādāk, jo katrs jau mēs apvainojamies par dažādām lietām :)

(Atbildēt uz šo) (Diskusija)


[info]ripp
2014-05-10 11:58 (saite)
mmmmhm :)

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)


[info]pelnufeja
2014-05-10 13:35 (saite)
Par to nejaukšanos pa vidu - man principā tā liekas ļoti vērtīga un pareiza lieta, ko bērnam iemācīt, bet tāpat, šķiet, ka to var mācīt ļoti dažādi. Viens veids ir vienkārši iedot sapratni, ka ir forši cienīt otru cilvēku, kamēr viņš runā. Pilnīgi citādi ir iedvest sajūtu "pieaugušais ir dievs, bet tu esi niecība".

Tb – var panākt pretējo efektu – tu nekontrolējami gribi jaukties pa vidu un kaut ko pateikt tad, kad saproti, ka beidzot sarunājies ar cilvēku, kurš principā tevī ir gatavs klausīties (man liekas, man mēdz būt vai vismaz ir bijis kaut kas uz to pusi), un tas notiek pilnīgi neapzinati, jo tu principā saproti, ka nav forši tā darīt, un pašam tev krīt uz nerviem, kad tevi vai citus, kuros klausies, kāds pārtrauc.

Tās traumas ir viena varena lieta. :)

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)


[info]echoes
2014-05-10 13:49 (saite)
https://www.youtube.com/watch?v=FDSu2tyxmKE&t=6m33s

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)


[info]pelnufeja
2014-05-10 15:19 (saite)
Brīnišķīgi, paldies. :)

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)


[info]heda
2014-05-10 16:10 (saite)
+100 Daudziem pat intervijās šķiet normāli pārtraukt intervējamo pusvārdā reizi minūtē, lai kaut ko nenozīmīgu iežvankstētu.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)


Neesi iežurnalējies. Iežurnalēties?