Par to nejaukšanos pa vidu - man principā tā liekas ļoti vērtīga un pareiza lieta, ko bērnam iemācīt, bet tāpat, šķiet, ka to var mācīt ļoti dažādi. Viens veids ir vienkārši iedot sapratni, ka ir forši cienīt otru cilvēku, kamēr viņš runā. Pilnīgi citādi ir iedvest sajūtu "pieaugušais ir dievs, bet tu esi niecība".

Tb – var panākt pretējo efektu – tu nekontrolējami gribi jaukties pa vidu un kaut ko pateikt tad, kad saproti, ka beidzot sarunājies ar cilvēku, kurš principā tevī ir gatavs klausīties (man liekas, man mēdz būt vai vismaz ir bijis kaut kas uz to pusi), un tas notiek pilnīgi neapzinati, jo tu principā saproti, ka nav forši tā darīt, un pašam tev krīt uz nerviem, kad tevi vai citus, kuros klausies, kāds pārtrauc.

Tās traumas ir viena varena lieta. :)