es baidījos, ka man nesanāks izteikties gana skaidri. tas nebija domāts ciniski. tas nav domāts kā "neesi redzējis īstos sūdus, tādeļ kaut ko piedomā klāt, lai skaitītos". man šķiet, ka tā ir daļa no izdzīvošanas instinkta/vajadzības. kā oriģināli izdzīvošānai vajadzēja, lai cilvēks jūt bailes un stresu un tagad mēs te joprojām esam nobijušies un stresoti. tāpat, man šķiet, varētu būt ar tām traumām. kaut kas ir vajadzīgs. un, protams, mēs esam dažādi un mūs satraumē dažādas lietas. bet ir lietas, kas satraumē individuāli, tobiš, vienu jā otru nē, bet ir lietas, kas traumēs visus, ja tās atgadīsies. mani arī nav traumējusi parastā pēršana, cik nu tā man dzīvē ir bijusi.