-- ([info]ripp) rakstīja,
@ 2014-05-10 11:31:00

Previous Entry  Add to memories!  Tell a Friend!  Next Entry
bet vispār man šķiet, ka "bērnības trauma" ir tāds esenciāli svarīgs elements, izveidošanās par pieaugušu būtni bez tā nav iespējama. nu kā pubertāte. ja ir tāda trauma, nebūs šitāda, bet ja nav ne šī ne tā ne vēl kaut kā, tad kaut kas tomēr atradīsies. piemēram, kāda man zināma cilvēka bērnības trauma ir, kā viņa iet pa ielu ar māti un tās draudzeni un grib mammai kko pateikt, bet mamma saka "kuš, klusē, tagad nē". pārākā trauma. nē, nopietni. cilvēks jau sen ir pieaudzis un joprojām dzīvo ar sajūtu "nevienam neinteresē, kas ar mani notiek".
man tādu traumu nav. tas ir, traumas man ir viskautkādas (piemēram, paniskas bailes no auto vadīšanas, kas nav līdz galam pārgājušas pat tagad, kad man jau pusgadu ir tiesības, jo tēvs reiz, kad ieliku atslēgas aizdedzē, aiz izbīļa man reāli iebelza pa pieri ar cietas plastmasas katliņu. katliņš ieplīsa. pierē arī ilgi bija zīme), bet konkrēti tāda līmeņa nē. man, piedodiet, bija japiedzīvo traumatiskāki sūdi, šeit par katliņu nerunājot, un tādas lietas, kā "man tev nav laika" mani traumēt īsti nav spējuši. visa traumām atvēlētā vieta jau aizņemta.


(Lasīt komentārus) - (Ierakstīt jaunu komentāru)


[info]savanna
2014-05-10 11:58 (saite)
Mani bērnībā mācīja turēt muti ciet, kad runā pieaugušie, nejaukties pa vidu ar citām tēmām, lai pievērstu sev uzmanību. Un šobrīd to mācu savai meitai.

Tas man nav atstājis traumu, tas ir iemācījis noklausīties otra cilvēka sakāmo līdz galam, nebāžoties teikuma vidū ar "bet es... bet man.. a zini kā es... man toreiz gan bija tā..." Bet katram savādāk, jo katrs jau mēs apvainojamies par dažādām lietām :)

(Atbildēt uz šo) (Diskusija)


[info]ripp
2014-05-10 11:58 (saite)
mmmmhm :)

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)


[info]pelnufeja
2014-05-10 13:35 (saite)
Par to nejaukšanos pa vidu - man principā tā liekas ļoti vērtīga un pareiza lieta, ko bērnam iemācīt, bet tāpat, šķiet, ka to var mācīt ļoti dažādi. Viens veids ir vienkārši iedot sapratni, ka ir forši cienīt otru cilvēku, kamēr viņš runā. Pilnīgi citādi ir iedvest sajūtu "pieaugušais ir dievs, bet tu esi niecība".

Tb – var panākt pretējo efektu – tu nekontrolējami gribi jaukties pa vidu un kaut ko pateikt tad, kad saproti, ka beidzot sarunājies ar cilvēku, kurš principā tevī ir gatavs klausīties (man liekas, man mēdz būt vai vismaz ir bijis kaut kas uz to pusi), un tas notiek pilnīgi neapzinati, jo tu principā saproti, ka nav forši tā darīt, un pašam tev krīt uz nerviem, kad tevi vai citus, kuros klausies, kāds pārtrauc.

Tās traumas ir viena varena lieta. :)

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)


[info]echoes
2014-05-10 13:49 (saite)
https://www.youtube.com/watch?v=FDSu2tyxmKE&t=6m33s

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)


[info]pelnufeja
2014-05-10 15:19 (saite)
Brīnišķīgi, paldies. :)

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)


[info]heda
2014-05-10 16:10 (saite)
+100 Daudziem pat intervijās šķiet normāli pārtraukt intervējamo pusvārdā reizi minūtē, lai kaut ko nenozīmīgu iežvankstētu.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)


(Lasīt komentārus) -

Neesi iežurnalējies. Iežurnalēties?