-- ([info]ripp) rakstīja,
@ 2014-05-10 11:31:00

Previous Entry  Add to memories!  Tell a Friend!  Next Entry
bet vispār man šķiet, ka "bērnības trauma" ir tāds esenciāli svarīgs elements, izveidošanās par pieaugušu būtni bez tā nav iespējama. nu kā pubertāte. ja ir tāda trauma, nebūs šitāda, bet ja nav ne šī ne tā ne vēl kaut kā, tad kaut kas tomēr atradīsies. piemēram, kāda man zināma cilvēka bērnības trauma ir, kā viņa iet pa ielu ar māti un tās draudzeni un grib mammai kko pateikt, bet mamma saka "kuš, klusē, tagad nē". pārākā trauma. nē, nopietni. cilvēks jau sen ir pieaudzis un joprojām dzīvo ar sajūtu "nevienam neinteresē, kas ar mani notiek".
man tādu traumu nav. tas ir, traumas man ir viskautkādas (piemēram, paniskas bailes no auto vadīšanas, kas nav līdz galam pārgājušas pat tagad, kad man jau pusgadu ir tiesības, jo tēvs reiz, kad ieliku atslēgas aizdedzē, aiz izbīļa man reāli iebelza pa pieri ar cietas plastmasas katliņu. katliņš ieplīsa. pierē arī ilgi bija zīme), bet konkrēti tāda līmeņa nē. man, piedodiet, bija japiedzīvo traumatiskāki sūdi, šeit par katliņu nerunājot, un tādas lietas, kā "man tev nav laika" mani traumēt īsti nav spējuši. visa traumām atvēlētā vieta jau aizņemta.


(Lasīt komentārus)

Nopūsties:

No:
Lietotājvārds:
Parole:
Ievadi te 'qws' (liidzeklis pret spambotiem):
Temats:
Tematā HTML ir aizliegts
  
Ziņa:

Gandrīz jau aizmirsu pateikt – šis lietotājs ir ieslēdzis IP adrešu noglabāšanu. Operatore Nr. 65.
Neesi iežurnalējies. Iežurnalēties?