Es domāju, ka tas ir par fokusu, kurā vietā cilvēks ierauga to savu traumu. Tavā piemērā duras acīs trauma par pamestību un aizmirstību no vecākiem, bet prātā tā simboliski izvēršas tikai atmiņā par sīku, sadzīvisku situāciju, kur mamma nav ieklausījusies.
Tad varbūt tās ir lielās traumas, kas traumētu jebkuru, bet cilvēku spēja un drosme apzināti būt kontaktā ar tām ir atšķirīga, tāpēc dažkārt tas izreaģējas caur it kā maznozīmīgām situācijām - un droši vien labāk, ka tā, nekā, ja neizreaģējas vispār.